Nemieri un pilsētas telpa

13. janvāra vakara nemieri Rīgā ir Latvijai jauna pilsētnieciskās un pilsoniskās aktivitātes izpausmes forma. Taču grautiņš nedrīkst būt par iemeslu būtisku publiskās telpas funkciju ierobežošanai.

Masu vardarbība ielās — tas nudien ir nebijis gadījums atjaunotās Latvijas vēsturē. Taču apgalvojumi par vispārējo tautas miermīlīgumu nemaz tik droši nešķiet. Palūkojoties vēsturē, 13. janvāris šķiet kā ar nolūku izvēlēts, lai vilktu paralēles ar 1905. gadu. Toreiz plašāka pasaule pirmo reizi uzzināja par latviešiem. Uzzināja — kā par visnotaļ vardarbīgu tautu. Protams, var apgalvot, ka vēsturiska ir visa pēdējā gada situācija — latvieši pirmo reizi savā vēsturē vēršas nevis pret svešu varu, bet paši pret savējo, pret savu valsti, to, ko paši izcīnījuši un ievēlējuši. Taču, atgriežoties pie vardarbības ielās — ikvienam saprotams — ja nebūtu pietiekoši pārliecinoša un jūtama policijas klātbūtnē ikgadējos 16. marta vai praida pasākumos — arī tie diezin vai beigtos tik «miermīlīgi».

13. janvāra notikumu vērtējumos var sajust tādu kā vilšanos — sevī vai citos, vēlmi rādīt šo incidentu kā traģisku un liktenīgi kļūmīgu. Mazliet smieklīga šķiet t.s. inteliģences reakcija — tradicionālā vēstule, kurā vienlaikus traģiskā notī piebalsots premjera izteikumam, ka nu «mēs esam pamodušies citā Latvijā», gan reizē pārmests valdībai un policijai par to, ka šī kārtējā «dziesmotā revolūcija» šoreiz beigusies pilnīgi savādāk. Gribu tad vaicāt — vai šī «cita Latvija» ir labāka vai sliktāka? Vismaz — vai gudrāka?

Protams, vardarbība, kā arī valsts, pašvaldības un privātā īpašuma bojāšana — tas ir slikti. No vienas puses — vakara notikumi patiešām atklāja neprofesionālismu, nespēju paredzēt dažus gājienu uz priekšu — kā no valdošo, tā opozīcijas, policijas vadības un, protams, arī no grautiņa dalībnieku puses. Taču, tā kā šim pasākumam nav cilvēku upuru — uz to var palūkoties arī pavisam citādi — bez sašutumā pārgrieztas sejas un liekulīgas vainīgo meklēšanas. Ja vēlas — pat no ironiskās puses.

Galu galā — daži desmiti tūkstošu latu zaudējumi — tā ir neliela cena par šādu tik neatsveramu pieredzi. Ir saprotams, ka nevardarbīgo politisko mītiņu organizētāji grib norobežoties no grautiņa dalībniekiem un huligāniem. Citādāk jau ar nemaz nedrīkstētu būt. Tomēr, neskatoties uz to, ka vandalētāji bija lielākoties nenobrieduši jaunieši, kam turklāt galvā un asinās netrūka alkohola — arī tā ir politiska protesta forma. Ielu manifestācijas un demonstrācijas, kas turpinās kā grautiņi un vardarbība — tas nav nekas svešs rietumu pilsētu kultūrā. Tā ir viena no protesta, pilsētnieciskas un politiskas aktivitātes izpausmēm.

Protams, cēloņi, kā arī nemieros iesaistīto mērķi un motivācijas var būt dažādas. 1968. gada studentu nemieri Parīzē, 80. gadu Belfāsta vai Rietumberlīne, 1992. gada rasu nemieri Losandželosā, 2000. gada antiglobālistu demonstrācijas Prāgā, 2001. gada nemieri Argentīnā, 2007.gada grautiņi un mašīnu dedzināšanas Parīzes priekšpilsētās un nakts pēc Aļošas pārvietošanas Tallinā, pēdējo mēnešu nemieri Grieķijā — to iemesli visai atšķirīgi, bet izpausmes līdzīgas.

Tas gan ir kas jauns un nebijis atjaunotajā Latvijā. Taču, vai ir tik slikti, ka tas noticis? Domāju gan, ka drīzāk tā bijusi vērtīga mācībstunda. Un kā redzams, tai ir pirmie rezultāti — valsts prezidenta apņēmīga nostāja un rīcība. Nav pārliecības, ka tāda sekotu, ja protesta akcija būtu beigusies ar «miermīlīgu» padziedāšanu.

Publiskā telpa un tiesības tajā — viena no sabiedrības un pilsētas pamatvērtībām

Pavisam citādi gan vērtējama valdošo reakcija. Jau 13. janvāra vakarā ministru prezidents izteica domu, ka Vecrīgā vairs nekādas demonstrācijas, plašākas par piketiem, atļautas netikšot. Protams, to var izskaidrot ar stresu, ko radīja nebijusī situācija. Nākošajā dienā valdības vadītājs tik autoritārus izteicienus vairs neatļāvās.

Var jau, protams, piekrist, ka drošība ir pats galvenais. Un, ka Vecrīga nav labākā vieta demonstrāciju kliedēšanai un lielu ļaužu masu evakuācijai. Jā, Vecrīga ir pilsētbūvniecības piemineklis, mantojums, kas jāsaudzē un žēl ir izpostītā bruģa un izsisto logu. Tomēr tie ir nenozīmīgi zaudējumi, pret to, ko zaudētu sabiedrība, ja tiktu ieviesti Godmaņa iecerētie aizliegumi.

Vecrīgas ielas un laukumi ir Rīgas publiskā telpa, ļoti nozīmīga un būtiska tās daļa. Publiskā telpa jau sākot ar grieķu agoru rietumu kultūrā ir fundamentāla vērtība — vieta, kura pieejama ikvienam, neatkarīgi no dzimuma, rases vai tautības, vecuma vai sociāli ekonomiskā stāvokļa. Publiskās telpas jēdziens cieši saistīts ar pilsoniskajām brīvībām un tiesībām  — vārda un pulcēšanās brīvību. Publiskie laukumi ir vietas, kur drīkst notikt brīva viedokļa paušana un demonstrācijas pret valdību.

Protams, arī attīstītās demokrātiskās valstīs tiek veikti pasākumi — administratīvi un policejiski, lai nodrošinātu kārtību un cilvēku drošību. Taču nav iedomājams, ka varētu aizliegt izmantot publisko telpu tam, kas ir viena no tās pamatfunkcijām, — publiskai viedokļa paušanai. Latvieši jau samierinājušies, ka viņu tiesības un brīvības publiskajā telpā tiek ierobežotas un samazinātas — nedrīkst sēdēt zālienā, dzert alkoholiskus dzērienus, ierobežota ir smēķēšana. Varas iestādes droši vien labprāt aizliegtu arī daudz ko citu, taču ir patīkami, ka šoreiz nekavējoties izskan daudz iebildumu — no ekspertu un sabiedrisku organizāciju puses.

Pilsēta manifestācijām

Saistībā ar nesenajiem notikumiem interesanta ir tēma par pilsētbūvniecību — pilsētu apzinātu veidošanu, lai kontrolētu vai tieši otrādi — veicinātu sabiedrības viedokļa izpausmes publiskajā telpā. Vēsturiski viena no pilsētu publiskās telpas funkcijām bijusi oficiālās varas manifestācijas un parādes. Bet jāatceras 19. gadsimta vidus lielo pilsētu pārveidojumi, pielāgojot tās industriālā kapitālisma prasībām un iespējām, — Hausmana (Osmāna) Parīzes bulvāri vai Serdā Barselonas Paplašinājums (Eixample). Kā zināms, šajā laikā Eiropā notika virkne revolūciju un viens no mērķiem un uzdevumiem, radot platās, taisnās ielas, bija arī liegt iespēju izveidot tajās barikādes, kas bija viegli iespējams viduslaiku vecpilsētu šaurajās līkajās ieliņās.

Savā ziņā pretēja pieeja, bija Remam Kolhāsam, kas 2003.gadā pēc toreizējā Eiropas Komisijas prezidenta Romano Prodi aicinājuma veidoja koncepciju Eirokvartālam (Quartier Européen — kvartāls, kur izvietotos Eiropas Savienības institūcijas) Briselē. Arhitekta ieteikums bija — tā vietā, lai pārceltos uz jaunu kvartālu, ES jāuzņemas atbildība par savām esošajām ēkām un jārada plāns kvartālam ar savu gaisotni. Kolhāss plānoja veidot vietu, kas atbilstu ne tikai birokrātiskajām vajadzībām, estētiskajām kvalitātēm, atklātībai, politiskajai reprezentācijai, uzlabotu saistību ar pārējo pilsētu, bet, iedvesmojoties no demonstrācijām pret globalizāciju un karu Irākā, aicināja radīt kvartālā oficiālu vietu arī manifestācijām.

Kas būtu tās vietas, ja lielākām sabiedrības viedokļa izpausmēm liegtu risināties Vecrīgā? Krastmala? Esplanāde? Tērbatas iela? Protams, var jau iztēloties, ka pilsēta no šādas decentralizācijas iespējams pat iegūtu — varbūt attīstītos un uzplauktu, piemēram, Grīziņkalna vai Maskavas priekšpilsētas identitāte. Kā Kreicberga Berlīnē, kura kopš 1987. gada 1. maija sacelšanās ik gadus šajā datumā tiecas iegūt 15 minūšu slavu, atgādinot par sevi, savukārt pilsētas iestādes ik gadus laicīgi gatavojas šai naktij, kad lido akmeņi un deg automašīnas.

Tomēr no pilsētas dzīves viedokļa, aizliedzot demonstrācijas Vecrīgā, šī pilsētas daļa noteikti nebūtu ieguvēja. Jau tagad tajā dominē tikai tūrisms, izklaide un iepirkšanās. Aizliedzot publiskas sabiedrības viedokļa izpausmes, tā zaudētu daļu savas simboliskās nozīmes un būtības, veselu pilsētas dzīves slāni.