Labākais projekts Lukišķu laukumam Viļņā

Šodien ir Lietuvas neatkarības diena un, sekojot tradīcijai, A4D pievēršas kaimiņvalsts arhitektūrai. Aizvadītā
gada beigās Viļņā noslēdzās konkurss Lukišķu laukumam. 35 projektu konkurencē
par labāko tika atzīta Rolanda Paleka arhitektu biroja piedāvājums.

Četrus hektārus
lielais Lukišķu laukums atrodas Viļņas centrā, piekļaujoties 19. gadsimtā
izveidotajai galvenajai pilsētas ielai — Ģedimina bulvārim. 17.-19. gadsimtā Lukišķi
bija Viļņas priekšpilsēta, no šiem laikiem saglabājusies vienīgi 1722. gadā celtā
Filipa un Jēkaba baznīca, kas iekļāvās dominikāņu klosetera kompleksā. No
1952. līdz 1991. gadam laukuma vidū atradās Ļeņina piemineklis, kura vārdā tika
saukts arī pats laukums. Laukuma tuvumā ir daudz sabiedriski nozīmīgu ēku.

Šobrīd laukums arvien ir tajā izskatā, kāds tam piešķirts padomju
laikos, tikai bez Ļeņina pieminekļa — zāliens, ko šķērso astoņi simetriski
grantēti celiņi; laukuma ziemeļu, austrumu un rietumu malas veido liepu stādījumi
trīs rindās. Jau 90. gadu beigās Lietuvas parlaments pieņēma īpašu rezolūciju
par Lukišķu laukumu, paredzot, to pārvērst par valsts galveno laukumu. Tika
lemts un diskutēts, par to, ka vietai jākļūst par brīvības un netakarības monumentu, iemiesojot reprezentatīvas
un memoriālas funkcijas.

Tieši iepretim parkam, otrpus Ģedimina ielai ir ēka, kas cieši
saistīta ar nacistu un vēl vairāk — ar padomju režīma represijām — tajā atradās
NKVD, gestapo un VDK mītne, bet šobrīd izvietots Genocīda muzejs. Savukārt 19. gs.
60. gados Lukišķu laukumā tika pakārti un apbedīti pret cara režīmu un krieviem
vērstās sacelšanās vadoņi. Var saprast, ka Lietuva vēlas Viļņā izveidot monumentu,
kas reprezentē nacionālos centienus. Taču, ja to nav bijis iespējas izdarīt 20. gadsimta
30. gados (Viļņa tolaik bija Polijas province, bet Lietuvas galvaspilsēta bija
Kauņa) — kā Brīvības pieminekli Rīgā, tad šodien panākt šādu mērķi šķiet krietni problemātiskāk.
To apliecina gan pretrunas, kas saistītas ar Brīvības krustu Vabadus laukumā
Tallinā, gan peripetijas ap Lukišķu laukuma pārveidošanu Viļņā.

Publiskajās diskusijās politiķu lēmumam iebilda intelektuāļi
un rokmūziķi, sakot, ka labāk laukumu vēlētos kā izklaides, nevis skumju vietu
un atgādinot, ka pirms kara tā vairāk bijusi vieta jautriem gadatirgiem. Galu
galā arī politiķi atzina, ka laukuma nākotnes lemšanā jāļauj piedalīties pilsētniekiem.

Minētās pretrunas izpaudās arī arhitektu konkursos. Iepriekšējais, pēc kārtas jau kāds piektais, divās
kārtās norisinājās 2008. un 2009. gadā un par to rakstīja arī A4D. Konkursa rezultāti nevienu īsti neapmierināja, par vienu no labākajiem
arī tolaik tika atzīst Rolanda Paleka biroja piedāvātais laukuma risinājums. Konkursa nolikumā bija
izteikta prasība pēc monumenta, tas arī dominēja arhitektu piedāvājumos, ļaujot
aptvert, ka šāds viens funkcijas pārsvars neļautu izveidot 21. gadsimta prasībām
atbilstošu publisko telpu, kur būtiska loma ir izklaidei.

2010. gadā tika rīkots vēl viens laukumam veltīts konkurss, kas
noslēdzās decembrī. Konkursa uzdevumā tika pausta vēlme pēc līdzsvara, iemiesojot adekvātu
reprezentatīvo, memoriālo, rekreācijas un sociālu funkciju balansu. Konkursā
tika vērtēti 35 darbi.

Konkursa uzvarētāju — Rolanda Paleka biroja arhitektu darbs nešķiet satriecošs
vai pārsteidzošs. Tīmekļa komentāros pie konkursa darbu publikācijas valdošais
noskaņojums bija mazliet līdzīgs kā diskusijās par Mākslas muzeju Rīgā — daļa
komentētāju pauda neapmierinātību, ka uzvarētāju projekts nepiedāvā neko jaunu
un žilbinošu. Iedziļinoties projektā, jāatzīst, ka tas tiešām ir
nobriedis (arī salīdzinot ar Paleka piedāvājumu iepriekšējā konkursā), saudzīgs un izsmalcināts risinājums. Projekts neparedz radikāli
mainīt vietas izskatu, bet ievieš noteiktus uzlabojumus. Tas nepiedāvā uzsliet
monumentu, bet piemēro vietu dažādākai un aktīvākai ikdienas lietošanai. Briedums
jaušams arī attieksmē pret padomju laika mantojumu —, izvērtējot saglabātas esošās
vērtības, — atklātā telpa un koku stādījumi.

Ieklājot laukumu ar akmens plāksnēm un atsakoties no bezjēdzīgajiem
zālieniem un grantētajiem celiņiem  vieta iegūtu daudz pilsētnieciskāku tēlu un
elpu. Aizvietojot vienu pompozu laukuma centru ar vairākām
potenciālām norises vietām vai epicentriem, kas var tikt izmantoti arī svinīgiem gadījumiem, tiek
piedāvāts risinājums šai funkcijai, palielinot vietas nozīmi. Vērtīgs ir piedāvājums ir rekreācijas funkciju
ieviešana laukuma tālākajā — ziemeļu daļā — starp liepām un baznīcu. Stiklotos
paviljonos piedāvāts izvietot vietas vēstures ekspozīciju, nelielas izstāžu
telpas vai kafejnīcas, tādejādi mainot pamestāko nostūri, ko vairāk iecienījuši
bomži. Šajā malā  iecerētas arī pazemes autostāvvietas 200 mašīnām. Saprotams, ka arī starp liepām
izvietotie soliņi ir būtisks papildinājums laukuma lietojamībai.

Tādejādi Paleka darbs sniedz mūsdienīgu un līdzsvarotu atbildi
un priekšlikumu laukuma pārveidošanai. Tālākais posms ir konkurss paiemineklim brīvības cīnītājiem Lukišķu laukumā.