Žaņa Lipkes memoriāls Ķīpsalā

Viens no nesenā laika Rīgas arhitektūras meistardarbiem ir muzejs, kas prasmīgi ierakstīts un paslēpts vecās Ķīpsalas vidū, — memoriāls, kas ar arhitektūras, scenogrāfijas un kinematogrāfijas līdzekļiem rosina pietuvoties, sajust un domāt par to, ko kara laikā paveicis Žanis Lipke. Cieši saistīta ar autentisko vietu, jaunā institūcija piešķir Ķīpsalas ainavai veselu jaunu kultūrvides slāni.

Lipkes ģimene dzīvoja un joprojām dzīvo Ķīpsalā, Mazajā Balasta dambī 8. Mazais Balasta dambis ir sīka, akla ieliņa, kas līdzinās oderē iešūtai, aizpogātai kabatiņai. To nevar pamanīt ne no upes, ne salas lielās artērijas — Ķīpsalas ielas puses, un pilsētas kartēs tā bieži nav iezīmēta. Kad Lipkes memoriāla ēka svinēja spāru svētkus, daudzi lūgtie viesi svētku tērpos maldījās pa Balasta dambja izdangāto bruģi un klauvēja pie kaimiņiem, meklējot šo nezināmo vietu. Lipkes memoriāls, kurš izmēros nemaz nav tik mazs, iespējams, kļūs par Rīgas vislabāk paslēpto muzeju, un memoriāla apslēptība ir ne tikai reāla, bet arī simboliska, jo šajā vietā gan kaut ko slēpa, gan slēpās.

Pagalmā, kurā atduras aklā ieliņa, zem malkas šķūņa bija izrakts pazemes bunkurs. Tur Žanis Lipke bija iekārtojis patversmi no ebreju geto izglābtajiem cilvēkiem. Viena izeja no bunkura esot bijusi zem suņu būdas, otra — ziemeļu puses nogāzē. Otrā pasaules kara laikā 3×3 metrus lielajā bedrē pastāvīgi uzturējās 8 līdz 12 cilvēki — bieži ļoti ilgu laiku. Lai apmeklētājs nepārprot un netop maldināts — tieši virs īstā bunkura memoriālu uzcelt nebija iespējams, jo tad tas atrastos Lipkes ģimenes pagalmā. Virs šobrīd aizraktās bedres, kuru Žanis pēc kara izmantoja savas mašīnas labošanai, ģimene joprojām glabā malku. Ir svarīgi uzsvērt, ka šo patversmi vācu kārtībsargi tā arī neatrada, Lipki nepieķēra un neviens no glābšanā iesaistītajiem cilvēkiem netika nodots. Ja tas tā būtu noticis, ģimenes šeit vairs nebūtu.

Lipkes piemiņas memoriāls ir uzcelts blakus viņa sētai tukšajā vietā uz Daugavas pusi. Askētiskā tumšpelēka koka ēka bez logiem atgādina uz mutes apgāztu krastā izvilktu laivu — kā pārcēlāja laivu, kas savu pārcelšanas uzdevumu ir izpildījusi. Tā atgādina arī Noas šķirstu, kas pēc plūdiem nolaidies atpakaļ uz sauszemes ar laimīgajiem izdzīvojušajiem — jauno cilvēci, kuru Dievs nolēmis vairs neiznīcināt. Visbeidzot, tā atgādina arī melnu šķūni — savulaik zvejnieku apdzīvotajai Ķīpsalai raksturīgu darvotu, vēja sašķiebtu būvi no strūgu plankām ar īpatnēju smaržu. Arī no iekšpuses, kur pa šķirbām starp rupji tēstiem dēļiem spraucas gaisma, ēka grib liecināt par to Ķīpsalu, ko mēs neesam piedzīvojuši un vairs nepiedzīvosim — ar tvaikoņa piestātni, viensētām, zivju kūpinātavām un neizmantotiem smilšu klajumiem.

Arhitekte Zaiga Gaile memoriāla ēku ir projektējusi tā, ka ceļš pa noslēgto tuneli, kas sākas pie lielajiem ieejas vārtiem, neļauj izjust ēkas patieso mērogu un uzbūvi, un paiet zināms laiks, kamēr apmeklētājs atrod tās centru. Tas ir pārsteigums, aptverot, ka viengabalainajai būvei kopā ar pazemi patiesībā ir trīs stāvi, kurus centrā savieno atvērta šahta, ļaujot no bēniņiem redzēt pagrabu. Pagraba stāvā izbūvēts betonēts bunkurs oriģinālajos izmēros ar deviņām no sienas atvāžamām lāvām. Šajā bunkurā viesis nevar nokāpt un ieiet, tikai ieskatīties no augšas — no bēniņu stāva. Daži sadzīves priekšmeti, kā segas, radioaparāts un spainis, bunkuram ļauj izskatīties apdzīvotam. Taču mūsdienu cilvēkā diez vai ir iespējams radīt reālu priekšstatu, kā bija iespējams ilgstoši dzīvot tik ārkārtējos apstākļos — tumšā, šaurā, aukstā bezgaisa telpā bez ūdens un labierīcībām. Padarot šo bunkuru apmeklētājiem nepieejamu, tikai apskatāmu no attāluma, memoriāls uzsver, ka tā mērķis nav meklēt identificēšanos ar kādreizējiem bunkura iemītniekiem un censties stiprināt vēsturisko apziņu šādiem vienkāršiem un nedaudz bērnišķīgiem līdzekļiem. Slēpšanas, cerības, glābiņa un drosmes jēdzieniem, par kuriem runāts šajā vietā, vajadzētu spēt transcendēt konkrētā vēsturiskā notikuma piemiņu un iegūt plašāku un dziļāku nozīmi.

Tieši virs bunkura pirmajā stāvā atrodas tā sauktā sukka — sastatnēm līdzīga trausla koka konstrukcija bez jumta ar caurspīdīgām papīra iekšsienām. No ārpuses tā apšūta ar melniem dēļiem, lai atgādinātu Lipkes malkas šķūni. Jūdaismā par sukku (sukkah) sauc pagaidu patvērumu vai būdu, kuras reliģiskā nozīme tiek atzīmēta tā sauktajos Būdiņu svētkos jeb Sukotā. Ebrejiem sukka atgādina par seno israēļu teltīm un trauslajiem mitekļiem, kuros tie pavadīja 40 gadus pēc tam, kad Dievs ar Mozus palīdzību tos bija izvedis no verdzības Ēģiptē, bet vēl nebija aizvedis uz Apsolīto zemi.

Memoriāla mākslinieciskās koncepcijas autors Viktors Jansons sukku ir iecerējis kā bunkura simbolisko dubultnieku — pagaidu patvērumu, kas it kā karājas starp debesīm un zemi. Iekšpusē uz sukkas plānajām sienām mākslinieks Kristaps Ģelzis viegliem, tikai labā apgaismojumā izšķiramiem vilcieniem ir uzzīmējis ainavu ar zaļojošu ieleju pašā vasaras pilnziedā. Šo ainavu, ko Ģelzis sauc par «meditāciju», vienlaikus var aplūkot gan kā meditāciju par Apsolīto zemi, gan kā vīziju par Latvijas laukiem pirmskara vasarās. Tā ir daba savā pirmatnējā vienkāršībā un skaistumā, arhetipisks apliecinājums dzīvei, dzīvības avotam un mūžīgai atjaunotnei. Zīmējums ir blāvs un nekonkrēts, jo tas ir attēls, kas glabājas tikai atmiņās, vai attēls, ko iztēlē uzbur cerība un ilgas pēc brīvības.

Virs sukkas bēniņu stāvā grīdā ir atvērta akai līdzīga lūka, pa kuru redzami divi apakšējie stāvi. Memoriāla koncepcijā ir būtiski, ka uz reālo patvērumu — bunkuru un arī uz simbolisko patvērumu — sukku viesis skatās no augšas. Tā, pirmkārt, ir atskatīšanās uz pagātni no laikā tālāka skatu punkta, kurā vairs nav tāda pietuvinājuma detaļām, bet redzamas lielākas kopsakarības, redzams nemainīgi vērtīgais, paliekošais. Piemēram, ir redzams, kāds atsevišķu cilvēku izvēlēm var būt svars. Otrkārt, tā ir skatīšanās it kā no augstāka, no stāstnieka vai, pārnestā nozīmē, Dieva skatu punkta tāpēc, ka mēs par šiem cilvēkiem, kas slēpās bunkurā, zinām, ka tie izglābās un pārdzīvoja karu, bet viņi paši uz to varēja tikai cerēt.

Bēniņu stāvā arī atrodas ekspozīcijas vitrīnas, kas stāsta par Lipkes ģimenes locekļiem, glābšanas darbu palīgiem un paša Žaņa nepavisam ne vienkāršo personību. Par Lipkes cilvēkglābēja aicinājumu izteiktas ļoti dažādas versijas. Minēts gan personīgs nicinājums pret vācu okupantiem, gan avantūrisms, gan arī tēze, ka viņš vienkārši bijis neparasti «labs cilvēks». Memoriāla uzdevums ir būt ne tikai par vietu, kurā apstājas, atskatās un atceras, bet arī par vietu, kurā turpina meklēt, kas bija Lipke.

Zaiga Gaile par memoriāla tapšanu (satori.lv)

Žaņa Lipkes memoriāls

Mazā Balasta iela 8, Ķīpsala

Koncepcijas autori: Māris Gailis, Augusts Sukuts,Viktors Jansons
Arhitekti: Zaiga Gaile, Agnese Sirmā, Ineta Solzemniece-Saleniece, Ingmārs Atavs, Zane Dzintara, Maija Putniņa-Gaile
Mākslinieks: Kristaps Ģelzis
Ekspozīcijas autors: Reinis Suhanovs
Skaņa: Jēkabs Nīmanis
Pasūtītājs: Biedrība Žaņa Lipkes memoriāls

Konstrukcijas: SIA Balts un Melns
Būvfirma: SIA MG būvnieks

Projekts: 2005–2009
Būvniecība: 2008– 2012
Platība: 395 m²

Memoriāls ir veidots par biedrības Žaņa Lipkes memoriāls savāktiem ziedojumiem.