Pluss arhitektūra

Līdz 18. martam turpinās sabiedriskā apspriešana Vecrīgā ieplānotajam Mariott viesnīcas projektam, kura autori ir Tallinas birojs Pluss.  Turpinot par igauņu arhitektūru, iepazīstinām ar pieciem Indreka Allmana un Pluss senākiem projektiem Tallinā un Tartū.

Dvīņu māja Tabasalu

1999-2002

Nelielais, ēnainais un krūmainais gruntsgabals ar kaļķakmens krauju un 13,5 m augstumu starpību ilgi stāvēja nevienam nevajadzīgs, gaidot  īpašnieku ar nedaudz neierastu pieeju dzīvošanai. Taču, atmetot vispārpieņemtās dzīves paražas un atklājot īpašuma apslēptās kvalitātes, varēja iztēloties ēku, kas paceļas virs pārējām, ar skatu uz jūru, uz jauno un veco Tallinas daļu; ēku ar saulainu pagalmu un istabas ar maigu ziemeļu gaismu, īpašumā ar astoņus metrus augstu kaļķakmens krauju un dabīgu avotu tekam caur to. Lai aizstāvētu ideju, arhitekta ieteikums draugam izvērtās par uzdevumu projektēt sev pašam.

Ideja ēku izvietot uz paceltas platformas bija vienīgais loģiskais risinājums. Tā kā zemesgabala augšējā daļa piekļaujas Tabasalu dabas parkam, vienīgais iespējamais piebraucamā ceļa variants ir gruntsgabala zemākajā līmenī. Rezultātā ēkas dzīvojamais stāvs izvietots pie kaļķakmens kraujas malas gruntsgabala augšējā līmenī, bet garāžas, katla telpa un pagrabs —zemākajā daļā. Abas daļas savieno 11,3m augstas kāpnes.

Izstrādājot šo projektu viens galvenajiem priekšnoteikumiem bija, ka ēkas izmaksas nedrīkst pārsniegt «normālas» privātmājas izmaksas. Lai izvairītos no konstruktīvo elementu nevajadzīgas dubultošanas, ideja bija savienot ēkas konstruktīvo sistēmu ar kāpņu stabilizējošo konstrukciju. Gala rezultātā, konstruktīvā sistēma ir ļoti tuvu kodola tipa konstruktīvajam karkasam. Metāla pārkares, kuras notur ēku, ir 9,2m garas, kāpnes atrisinātas kā iekārta konstrukcija, apšūtas ar caurspīdīgiem PVC paneļiem. Ēka būvēta uz pastiprinātas betona plātnes, ar koka karkasa sienām un jumta konstrukciju. Ēkas ārējā apdarē izmantots raupji, neēvelēti koka dēļi, atgādinot par kuģa būdu.

Sv. Lūkasa baznīca Tartū

2000-2002

Apvienotā Metodistu baznīcas draudzes ēka Tartū ir izvietota vēsturiski iecerētā vietā, bijušā aizsarggrāvja malā. Gruntsgabalu draudze iegādājās starpkaru periodā un 1931. gadā tika izstrādāts baznīcas projekts tam laikam atbilstošā funkcionālisma stilā, taču mainoties politiskajai sistēmai, ēka netika realizēta.

Atsaucoties uz vēsturisko projektu, arī jaunā ēka ieturēta funkcionālisma stilistikā, taču mūsdienīgā skatījumā. Sekojot draudzes vadlīnijām, baznīcas halle novietota tradicionālajā austrumu – rietumu virzienā. Zvanu torņa augstums tika noteikts pēc pilsētbūvnieciskām analīzēm tā, lai trīsdimensionālā krusta forma būt redzama no vairākiem pilsētas skatu punktiem. Dabīgais apgaismojums ēkā plānots tā, lai saules gaisma kristu uz ēkas iekšsienām dievkalpojuma laikā. Dievkalpojumā beigās, svētā vakarēdiena laikā saules stari sasniedz altāri un gala sienu. Baznīcas sānu logu radītie gaismas atstarojumi un tiešie gaismas stari veido krusta formu uz altāra sienas.

Ēka atzīta par 2002. gada labāko būvi Tartū.

L’Ermitage viesnīca Tallinā

2003-2004

Viesnīcu bizness no vienas puses ir konservatīva industrija, kurā tiek sekots stingrām tradīcijām un tiek sagaidītas noteikta kvalitāte. No otras puses — ir aizsākusies pārorientēšanās naktsmītņu tirgus jomā, kopš lielās viesnīcas, kuras ir līdzīgas viena otrai, sāk zaudēt popularitāti un mazās, dažādākās viesnīcas sāk ieņemt ar vien lielāku tirgus daļu. Galvenā L’Ermitage ideja (pilnībā finansē valsts), bija izveidot mazu viesnīcu,  kura piedāvātu personalizētu servisu. Arhitektam tika dota pilnīga brīvība projekta izstrādei.

Ēkas kores un dzegas augstums ir būvvaldes noteikts, bet jumta forma ir risināta līdzīgi kā vēsturisko ēku mansarda jumtu forma blakus esošajos gruntsgabalos. Lielo ēkas apjomu sadala ritmiskas logu ailas, kas sākas zemes līmenī un turpinās kā jumta izbūves augšējā stāvā. Vertikālā artikulācija piešķir apjomam zināmu vieglumu un sasaucas ar apkārtējo ēku fasāžu ritmiku. Galvenā ieeja ēkā ir kā pretstats kopējai tumšajai ēkas masai. Ieeju veido neparastas formas lauzītas stikla plaknes, atgādinot ieeju alā. Arī ēku var salīdzināt ar alu, —stiklotā ieeja un restorāna logi pirmā stāva līmenī veido delikātu caurskatāmu zonu, kamēr viesnīcas numuriņi augšējos stāvos ir aizsargāti ar metāla vairogu.

Ielas fasādes iesegumā izmantots melns vaŗš, pagalma fasādē veidota dažādu krāsu apmetums. Ēka ir neparasti ietilpīga, — tajā ir 91 viesnīcas numuriņš, restorāns, konferenču un apkalpošanas telpas. Būvē tika pielietoti vairāki tehnoloģiski jauninājumi, piemēram, lai noteiktajā ēkas augstumā izveidotu sešus stāvus, parasto piecu vietā, pirmo reizi Baltijas valstīs tika izmantoti īpaši plāni iekšējie pārsegumi un vieglas konstrukcijas.

Arhitekti vēlējās izbēgt no vienkāršota un neizteiksmīga rezultāta, kas ir ierasti lielu apjomu arhitektūrā, tāpēc par vienu no galvenajiem iedvesmas avotiem projektēšanas procesā kļuva animācijas filmas. Ēkas īpašais raksturs izpaužas tās apjomā un detalizācijā. Pretēji ierastajai vēlmei pēc skaidra stāsta, šeit varam redzēt vēlmi pēc rotaļīgā, neparastā un fasāžu dažādības arhitektūrā, kas sevī slēpj sajūtas un iespaidus bez skaidras atsauces uz citiem materiāliem objektiem.

Igaunijas Arhitektu savienība ēku nominēja 2004. gada Kultūrkapitāla fonda balvai.

Kotzebue 27

2005-2006

Ēka atrodas Kalamajā, Tallinas rajonā, kas slavens ar savu koka strādnieku māju apbūvi. Taču Kotzebue iela ir rajona malā, kurā galvenokārt atrodas Staļina laikiem raksturīgās mūra mājas.  Projektu sarežģīja īpaši mazais gruntsgabals un klienta noteiktais nepieciešamais dzīvokļu skaits — situācijā, kad logi drīkst būt tikai trijās ēkas fasādēs, ir grūti iedomāties septiņus dzīvokļus vienā stāvā. Ēka tapa ekonomiskā «burbuļa» laikā, tāpēc mazliet cietusi būvniecības kvalitāte — vairākas arhitektūras detaļas atšķiras no projektā paredzētajām, taču kopējais ēkas tēls ir saglabāts

Ēka Ujula ielā Tartū

2005-2007

Tartu ilgi tikusi kritizēta par to, ka tā ir nepietiekoši atvērta pret upi. Daudzi teikuši, ka pilsēta redz upi kā šķērsli nevis kā iespēju. Projektējot ēku, bija skaidrs, ka tai jābūt saiknei, kas ierāmē upi no vienas puses un sapludina apkārtesošo publisko telpu ar ūdeni no otras puses.

Veidojot jaunu vietu un domājot par tās izmantošanas intensitāti ir divas iespējas — radīt funkciju, kas kopā ar pareizo vidi pievilina pietiekami daudz cilvēku no citām vietām, vai arī izmantot esošās funkcijas un cilvēkus, nepieciešamības gadījumā tos ietekmējot ar plānošanas līdzekļiem. Pirmā varianta trūkums ir tas, ka pilsēta kļūs haotiskāka un rezultātā nekur nebūs pietiekamas koncentrācijas, būs tikai pastāvīga kustība uz priekšu un atpakaļ starp dažādām izkaisītām «pievilcīgām vietām». Otrās iespējas trūkums ir kolektīvu telpisko situāciju veidošanās, kur nepiederošie ne vienmēr ir laipni lūgti. Šajā gadījumā tomēr tika izvēlēts otrais variants.

Šī ir māja, par kādu cilvēki, iespējams, ir sapņojuši jau modernisma pirmsākumos — tajā var uzturēties, nekad neatstājot to neatstājot, jo dzīvošana, biroji, veikals un ēdnīca savijas kopā un privāts jumta dārzs to visu vēl vairāk savieno. Ēkas funkciju daudzveidība radīja intriģējošu ideju: veidot ēku kā unikālu dzīvojamo kapsulu, kas papildus ēkas iekšējām funkcijām, iekļautu arī privātas atpūtas vietas balkonu un jumta dārza veidolā. Sākotnējā ideja bija pazemes stāvā izvietot autostāvvietu ēkas iedzīvotājiem un biroju darbiniekiem.   Tādējādi vienas funkcijas būtu pilnīgi savienotas ar līdzīgām funkcijām — neatstājot ēku, būtu iespējams  iekāpt savā transporta kapsulā un pēc kāda laika nokļūt līdzīgā dzīvojamā mašīnā. Tomēr autostāvvieta netika izveidota, un iespējams tā arī ir labāk. Datortehnoloģijās balstīta pasaule jau ir pierādījusi savu nedzīvīgumu. Tādēļ tagad cilvēkam nākas atstāt dzīvojamo mašīnu, runāt ar citiem un iet — vismaz līdz mašīnai autostāvvietā.

Publiskā telpa ir izveidota ap ēku un gar upi, pret kuru vērsta arī dzīvojamo vienību «seja», kas nodrošina vietas aktivitāti. Starp upi un ēku plānota mākslīga ainava, ko veido ārkārtīgi gari balkoni, un krūmāju biezoknis zem tiem, kur var pastaigāties kāds nejaušs garāmgājējs, kamēr augšā uz balkona kāds rīko pikniku. Virs laivu piestātnes, ēkas pirmajā stāvā ir noliktavu telpas, kas ērti kalpo nelielu peldlīdzekļu uzglabāšanai.

Pārējās idejas struktūra – papildus ieejām/izejām un liftiem, kas apkalpo katru funkciju atsevišķi, ir privāts lifts iedzīvotājiem, ko var izmantot, lai dotos lejā uz veikalu pēc piena vai arī uz darbu. Tika izveidots privāts jumta dārzs, kas dienā ir biroju darbinieku atpūtas vieta, bet vakarā ir iedzīvotāju lietošanā. 

Reālā dzīve, kā ierasts, ieviesa savas korekcijas. Puse no balkoniem un kolonnām tika pazaudētas pilsētas valdes birokrātiskajā aparātā. Ēka tika celta būvniecības buma pašā karstumā, proletariāta valdīšanas apstākļos, un dažas detaļas, piemēram, koka apdare metāla detaļām un ar mežvīnu apaudzēts tīklveida žogs, kas apēno biroju pagalmu, vēl tikai gaida savu īstenošanu. Ēdināšanas iestāde drīz tiks pabeigta, un iespējams drīz pilsēta arī pabeigs laivu piestātni, kas bija tās plānos. Taču ēka ir sākusi dzīvot savu dzīvi un darbojas. Ēkai jau ir radušies arī pirmie spontānie papildinājumi.