Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejs, sagaidot valsts simtgadi, iecerējis īstenot nozīmīgu attīstības projektu, paredzot atjaunot un iekļaut muzeja kompleksā 1868. gadā būvēto lokomotīvju depo ēku. Vasaras vidū tika izsludināts arhitektūras metu konkurss ēkai un muzeja teritorijas attīstībai, konkursa termiņš ir pagarināts līdz 29. septembrim.
«Metu konkurss ir aicinājums palīdzēt mums skatīties plašāk, iespējams, citādāk, atrast to veidu, kā būt vienā ritmā ar mūsdienu sabiedrību, kļūt labāk atpazīstamiem, ietekmēt viedokli un būt par vietu, ko izvēlas,» pauž muzeja direktore Ieva Pētersone. Vienlaikus viņa atgādina, ka metu autoriem jāpiedāvā ne tikai radoša, bet arī funkcionāli efektīva vīzija, lai muzeja darbinieki spētu ērti un efektīvi vadīt ikdienas apmeklētāju plūsmu, saskaņot apmeklētāju dažādās intereses un notikumus muzejā.
Izstrādājot metu priekšlikumus konkursam, pretendentiem jāparedz saglabāt autentiskās vēsturiskās depo ēkas daļas un konstrukcijas, pēc iespējas eksponējot tās arī interjerā, bet plānojumam jābūt funkcionālam un maksimāli atklātam. Metā jāatspoguļojas idejai par muzeju kā atvērtu sociālās komunikācijas vidi, kā arī objektam jāiekļaujas jauno tuvās Pārdaugavas kultūras un infrastruktūras objektu vidū, vienlaikus atklājot arī tā industriālo izcelsmi. Pretendentiem ir jāiesniedz muzeja teritorijas un telpas vizualizācijas, kā arī detalizēta informācija par projekta ieceri — tostarp izmantojamie materiāli, inženiertehniskais risinājums, akustisko risinājumu apraksts, ēkā veidojamās izstāžu un konferenču zāles multifunkcionalitātes raksturojums un ēkas energoefektivitātes apraksts.
Konkursā iesniegtos darbus vērtēs komisija, kurā bez citiem Latvijas Dzelzceļadarbiniekiem kā eksperti piedalīsies arī:
- Liene Griezīte, sertificēta arhitekte;
- Katrīna Kukaine, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāja vietniece;
- Jānis Lupiks, sertificēts būvinženieris, VAS Latvijas dzelzceļš;
- Eva Kalviņa, sertificēta arhitekte, VAS Latvijas dzelzceļš
Zināms izaicinājums pretendentiem gan būs tas, ka, no vienas puses, konkursa rīkotāji sagaida vizionāras idejas, kas palīdzētu vairot muzeja sabiedrisko nozīmību, bet no otras — protams, ir jāiekļaujas noteiktajā, savā ziņā birokrātiskajā konkursa procedūrā (jeb kā nolikumā teikts — «sarunu procedūra ar publikāciju»), kas uzliek sava veida rāmi radošajam lidojumam. Taču kā raksta muzeja direktore, tad arī esošais muzeja tapšana šādā veidolā, kā tagad — tas nebija viena iepriekš līdz sīkumiem izkalkulēta plāna rezultāts, bet ceļš, kurā savu lomu spēlēja spontanitāte, reaģēšana uz apstākļiem un ļaušanās zināmai notikumu sakritībai. Tā piemēram, — lielā halle, kas šobrīd tiek izmantota ļoti daudzveidīgi, sākotnēji nemaz nebija plānota tukša, bet piepildīta ar ekspozīciju. Tāpat arī ideja par lokomotīvju un vagonu ekspozīciju tolaik nesakoptā laukumā uz aizaugušiem sliežu ceļiem nav bijusi sākotnējā plānā. Mēŗķis, īstenojot topošos projektu ir, lai muzejs ne tikai pilnīgāk iekļautos mūsdienu dinamiskajā kultūrvidē un pilsētas dzīvē, bet kļūtu arī pieejamāks un atvērtāks ikvienam iedzīvotājam.
Vairāk par Dzelzceļa muzeja tapšanu un nākotnes vīziju — direktores Ievas Pētersones aprakstā.
Informācija: Dace Podkalne, VAS Latvijas dzelzceļš Sociālās atbildības projektu daļa vadītāja
