“Visiem projektiem Antverpenē mēs cenšamies panākt augstu telpisku kvalitāti, un vēl jo vairāk, ja projektu pasūtītājs ir pati pilsēta. Pilsētas arhitekta uzdevums ir visplašākajā nozīmē to stimulēt un atbalstīt pilsētu īstā projektētāja izvēlē ikvienam vides apbūves aspektam — arhitektūrai, restaurācijai, pilsētplānošanai vai publiskās ārtelpas labiekārtojumam.” (K.Borret)
Antverpenes pilsētas arhitekts Kristiāns Borets (Kristiaan Borret) savā lekcijā 18. jūnijā Arhitektu namā sniedza ieskatu savas pilsētas plāna uzbūvē un attīstībā. Viņš detalizēti skaidroja, kādā veidā pasūtītājs ar pilsētu sadarbojas konkursu nolikumu sagatavošanā, lai konkursa dalībnieks — arhitekts, plānotājs vai ainavu arhitekts — varētu piedāvāt pēc iespējas labāku atbildi uzstādītajai problēmai.
Kristiāns Borets ieņem Antverpenes pilsētas arhitekta amatu jau piecus gadus. Šī funkcija tika atjaunota pēc pilsētas pārvaldes prasības, lai ar arhitektūras palīdzību pilsētu atgrieztu pasaules kartē. Šajā laikā bijuši jau pirmie panākumi — ‘t Eilandje ar Museum aan de Stroom (par to var lasīt manā iepriekšējā rakstā), Spoor-Noord (nefunkcionējoša vilcienu depo pārbūve par parku), centrālās stacijas un “sarkano lukturu” rajona sakārtošana.
Konteksts
Arhitektaprāt, inteliģents pasūtītājs sāk ar skaidra uzdevuma sagatavošanu. Projekts nedrīkst un nevar tapt būt bez uzdevuma. Pasūtītājam ir skaidri jānorāda teritorija, ar kuru jāstrādā. Nevar būt uzdevums projektētājam pašam definēt vietu, kurā kaut kas kaut kad var notikt. Jebkuram projektam jābūt piesaistītam esošajam pilsētplānam. Jāveic detalizēta izpēte, kas izslēdz visas pretrunas starp dažādām pilsētplāna daļām. Ja nepieciešams, skaidrības labad jāveic arī projekta vai tā sadaļu (transporta kustības, ainavas u.c.) studijas, kas pašam pasūtītājam ļauj līdz minimumam novērst nepilnības nolikumā un iegūt vēlamo rezultātu.
Nolikums
Nolikuma sagatavošana ir pasūtītāja uzdevums. Pilsētas pārstāvji tajā skaidri norāda savus mērķus. Nolikumam jāsniedz visas atbildes, tā lai projektētājam nebūtu jānodarbojas ar izpēti, bet tas varētu maksimāli koncentrēties projekta izstrādei. Lai nolikumā ietvertu visas iespējamās problēmas un vēlmes, tā sagatavošanā var tikt iesaistītas visas ieinteresētās puses, kā arī nākotnes lietotāji.
Nolikums ir dokuments, pēc kura projektētājs strādā. Tas ir arī dokuments, pēc kura ekspertu grupa pēc tam analizē, vērtē un izvēlas labāko projektu.
Izvēle
Labākā projekta izvēle notiek pēc zināmas procedūras. Tajā piedalās ekspertu grupa, kas sastāv no pilsētas arhitekta, vairākiem arhitektiem un plānotājiem, kā arī arhitektūras teorētiķiem. Žūrijā nav politiķu vai citu pilsētas pārvaldes institūciju pārstāvju. Tie savas vēlmes varējuši izteikt iepriekš un iekļaut nolikumā, bet viņi nav kompetenti spriest par arhitektūras kvalitātēm. Šādā veidā tiek saglabāta žūrijas profesionalitāte un netiek pieņemti muļķīgi lēmumi.
Katram žūrijas loceklim argumentējot savu izvēli, tiek atlasīti pieci labākie priekšlikumi. To autoriem tiek dots uzdevums izstrādāt detalizētāk savus priekšlikumus, lai piedalītos konkursa otrajā kārtā. Tajā arhitektu darbs tiek apmaksāts, un noslēgumā viņi savus projektus žūrijai prezentē un skaidro klātienē. Tikai pēc tam žūrija pieņem galējo lēmumu.
K.Borets īpaši savā lekcijā īpaši uzsvēra, ka, viņaprāt, tikai šādos konkursos, kas norit divās kārtās, iespējams iegūt vērtīgu projektu. Tas noteikti atmaksājas tālākajā projekta attīstības gaitā, un iegūtais projekts nav jāpārstrādā.
Turpinājums
Pilsētas arhitekta interese konkursa rezultātā iegūt labāko projektu, kurš apmierinātu visu iesaistīto vēlmes, ir saprotama arī tāpēc, ka pēc uzvarētāja iecelšanas pilsētas arhitekta dalība projekta realizācijā nebeidzas. Viņš atbalsta izvēlēto priekšlikumu un seko līdzi tā attīstībai, līdz tiek saņemta būvatļauja. Tas, protams, nenotiek vienā dienā, tas ir garš process, kura laikā viss iepriekš izlemtais un jau konkursa nolikumā ierakstītais paliek spēkā. Un tieši būvatļaujas piešķiršana (vai noraidīšana) ir pēdējā kvalitātes kontroles iespēja. Šajā brīdī tiek pārbaudīts ne tikai vai izstrādātais tehniskais projekts atbilst visām normām, bet arī vai tajā vēl joprojām ir ietverti visi vēl idejas stadijā tam uzstādītie nosacījumi.
Paldies Mantenam par rakstu, kas A4D papildina ar vērtīgu saturu. Paustās atziņas varbūt liekas pašsaprotamas, taču skaidrs, ka Rīgai realitātē būtu daudz ko mācīties un pārņemt no Antverpenes. Kaut vai to, cik nozīmīga un atbildīga loma ir pilsētai būt par pasūtītāju. Var jau teikt, ka Rīga arī progresē – piemēram, pilsētas bērnudārza konkursā atšķirībā no pagājušā gada Mākslas muzeja konkursa šogad žūrijā vairs nebija politiķu, bet tikai speciālisti. Divu kārtu konkursu prakse arī šķiet pašsaprotama un nozīmīgos konkursos to nāktos ieviest arī šeit.