Tā kā kņada ap Okupācijas muzeju nupat šķiet norimusi, pēdējo akmeni pamazām aizaugošajā dīķī ir iemetis Vents Vīnbergs ar savu rakstu Delfos „ Latvijas simtgades ikona. Nu nez?”, atļaušos izvirzīt dažas tēzes publiskajai apspriešanai.
1. Okupācijas muzejs savā sākotnējā iecerē tika saukts par „Latviešu sarkano strēlnieku muzeju” un bija nesaraujami saistīts ar Latviešu sarkano strēlnieku laukumu, kurš vienā savā daļā aizņēma nupat postmodernā stilā rekonstruēto Rātslaukumu, kuru ieskauj viduslaiku arhitektūras ne īsti kopijas, ne īsti postmoderni darbi ( latviešu arhitektūras īpašais stils? ). Strēlnieku laukumu Daugavas pusē nepieciešams atjaunot vēsturiskajā izskatā, likvidējot izbūvēto autobusu stāvvietu un atjaunojot laukuma vienotību ar pieminekli.
2. Esošā Vecrīgas saglabāšanas politika novedusi pie vēsturisko celtņu „čaulas saglabāšanas” taktikas, tai pat laikā ēkām mainot gan funkciju, gan ierīkojot modernas inženierkomunikācijas, gan arī modernas nesošās konstrukcijas. Līdz ar to, ja Vecrīgas celtnes tiek saglabātas vēsturiskā apjoma robežās, nav pamata nesaglabāt LSSM ēku vēsturiskā apjoma robežās bez apjoma palielināšanas, kā vienīgo kādam vēsturiskam stilam ( modernismam ) piederošu celtni šobrīd par Rātslaukumu sauktajā pilsētbūvnieciskajā veidojumā.
3. Ieeja LSSM pacelta aptuveni 1.05 m virs esošā Strēlnieku laukuma līmeņa ar plaša priekšlaukuma palīdzību. Tā kā vēsturiski Rīgā pieņemts izmantot pazemes telpu ( tas pats Rātslaukums, arī LMMM ) bez īpašām problēmām iespējams izveidot cokolstāvu, kurš atbildīs visiem normatīviem par darba telpām.
4. Latvijā nav īpaša muzeja Latviešu Strēlniekiem, kuri izcīnīja Latvijas valsts neatkarību ar ieročiem rokās gandrīz simts gadu atpakaļ, atdodot par to savas dzīvības. Latviešu Pirmā republika centās savus varoņus iemūžināt izcilos pieminekļos – Brāļu kapos un Brīvības piemineklī. Latviešu Otrā republika nav radījusi nevienu jaunu pieminekli Latviešu Strēlniekiem. Ideoloģiski korekta Latviešu Sarkano strēlnieku muzeja pārveide par Latviešu Strēlnieku muzeju būtu Latvijas 100-gadei daudz atbilstošāks solis, nevis postošā okupācijas laika uzsvēršana jūtīgā un kontrversālā pilsētbūvnieciskā vietā.
5. LSSM kā modernisma pieminekli iespējams pārbūvēt, nemainot vēsturisko apjomu un tā apdari, bet likvidējot īpašo klaustorfobisko sajūtu, kas rodas bezlogu telpā ( izbūvējot virsgaismas ), kā arī izveidojot jaunu cokolstāvu. G.Birkerta ideju par Nākotnes namu iespējams realizēt izveidojot atsevišķu namu, kurš izvietots tam atbilstošā vietā – ideoloģiski, pilsētbūvnieciski utt.
6. Šobrīd VNĪ tirgo bijušo Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku Kr.Barona ielā. Pircēji nav atradušies. Šo ēku par 7 Mio EUR varētu renovēt un izmantot Okupācijas muzeja vajadzībām. Bez sliktās auras – ar labu insolāciju un plašām telpām gan zinātniskajam darbam, gan izstāžu vajadzībām, gan īpašās bibliotēkas un arhīva vajadzībām. Piedevām uz šīs bāzes iespējams izveidot Zinātnisko institūtu, kura mērķis būtu ārvalstu pētnieku nodrošināšana ar nepiecišamajiem materiāliem par Latvijas okupāciju, zaudējumu aprēķināšanu rēķina piestādīšanai PSRS mantiniecei. Telpas arī nodrošinātu Okupācijas muzejam iespēju pelnīt ar telpu iznomāšanu konferenču vajadzībām.
7. Strēlnieku laukumam nepieciešams izstrādāt detālplānojumu un tikai pēc tam attīstīt pieguļošo apbūvi. Diskusiju prasa jautājums par Strēlnieku laukuma aizbūvēšanu vai atstāšanu vēsturiskajā ( padomju ) mantojuma izskatā. Tāpat diskusijā iekļaujams jautājums par Staļina baroka celtni Kaļķu ielā 1a.
Miķelis
P.S. Kompromiss, kurš iznīcina modernisma pieminekli nav īsti saucams par labu kompromisu.
Visi punkti ir kā naglai uz galvas!