LNMM konkursa sausais atlikums

Pirms pāris nedēļām klīzdams pa Šanhajas EXPO arhitektūras zoodārzu, priecājos par Latvijas paviljonu – beidzot esam pārliecinoši „iekabinājuši” leišiem, igauņiem, kā arī lielākajai daļai lielvalstu. Par to droši vien uzrakstīšu nākamajā blogā, jo šis top pretēju sajūtu iespaidā – cik dzirdēts, ne man vienam vilšanos ir sagādājis LNMM konkursa rezultāts.

Tas, ka kārtējo reizi palaidīsim garām iespēju radīt Arhitektūru, kuru lūkoties uz Rīgu brauktu tuvāki un tālāki entuziasti, bija skaidrs jau vērojot konkursa tapšanas gaitu. Tomēr risinājums, kas paredz kaut ko tik perversu, kā ierakt ~ 1000 m2 jaunbūvējamu telpu pazemē un sačakarēt valsts nozīmes kultūras pieminekļa galvenās fasādes proporcijas, ir garākas apcerēšanas vērts.

Jau Dripes kolēģijā klausoties izskanējušos argumentus par nepieciešamajiem ierobežojumiem iespējamai muzeja piebūvei, radās sajūta, ka konkursā uzvarēs zemē ierušināts un kompromisu pilns priekšlikums. Pēdējās ilūzijas zuda izlasot konkursu žūrijas sastāvu – zinot Rīgā tradicionāli dominējošo personāliju domāšanas veidu, cerēt uz brīnumiem nebija ne mazākā iemesla. Atceroties grūtības formulēt korektu viedokli Liepājas muzeja pēckonkursa ļembasta sakarā [visgudru kritiķu, kā esat ievērojuši, mums netrūkst, bet šī spriedelēšana ir sū.. vērta, ja pats neesi atradis puslīdz loģisku iespējamo uzdevuma risinājumu], nolēmām pamēģināt – ir vai nav iespējams atrast veidu, kā programmas prasības izpildīt būvējot normālas, racionālas virszemes telpas, nevis pretdabiski līst zem gruntsūdeņiem.

PROGRAMMA.

Izlasot muzeja vēlmju listi nācās secināt, ka kārtējo reizi tā ir nevajadzīgi uzpūsta – to arī apstiprināja ar krājumiem ikdienā strādājošie darbinieki. Tā kā finansējuma trūkuma dēļ apstādināta kopējo muzeja fondu glabātuves/restaurācijas/utt centralizētais projekts, LNMM mēģina šo funkciju atrisināt autonomi, muļķīgā veidā aizbūvējot parku. Krājumiem paredzētās platības mierīgi varētu nepalielināt – liela daļa ir mazvērtīga un ikdienā nevajadzīga padomju laika produkcija. Tomēr, laikmetīga muzeja normālam darbam nepieciešamās veikala, ēstuves un papildus izstāžu zāļu platības, kā arī civilizēta garderobe, invalīdu un lielformāta mākslas darbu loģistika, šķiet diezgan pamatotas prasības, kuru sastūķēšana esošajā apjomā ir neiespējama. Pirms konkursa lielas cerības tika liktas uz bēniņu stāva m2 apguvi, kas, tuvāk izpētot situāciju, šķiet viens no absurdākajiem žūrijas lēmumiem.

JUMTS.

Ir redzētas diezgan daudz elegantas rekonstrukcijas, kuru risinājuma pamatā ir vēsturisko būvapjomu papildināšana ar laikmetīgu „virsbūvi” skaidri nodalot veco no jaunā. Arī muzeja gadījumā [parku saudzējot] daudzi konkursanti bija mēģinājuši sabāzt dažādām funkcijām nepieciešamos m2 esošajos bēniņos. Šādam risinājumam, manuprāt, ir vismaz trīs lielas problēmas.

Pirmā saistīta ar Neimaņa oriģināli iecerētajām galvenās fasādes proporcijām – viņa pirmajās skicēs redzama sākotnējā ideja veidot apjomu bez redzama jumta, paslēpjot to aiz parapeta un izvairoties no sadzīviskā „muižu baroka” imidža [skat att1.un 2.]. Elegantās proporcijas un ēkas ekspresija gala rezultātā panākta uzsvaru liekot uz barokā iecienīto kupolu tēmu, šai gadījumā ekspresīvām vidējā un sānu rizalītu jumta izbūvēm. Var jau būt, ka maldos attiecībā un Neimaņa ieceri, bet mēs nepaslinkojām un uzmodelējām 3d variantu lēzenā jumta kores pārbīdīšanai uz Valdemāra ielas pusi un momentāni šo variantu atmetām – fasādes proporcijas kļūst klamzīgas un sānu rizalīti zaudē visu savu izteiksmību – vislabāk to, par ko runāju var redzēt attēlā nr3 – Valdemār ielas fasādei ir iespējami tāli skatu punkti, no kuriem konkursā uzvarējušā darba jumts būs izteikti redzams. Var jau būt, ka „valsts nozīmes pieminekļa” oriģinālās proporcijas ir upurējamas kādu sadzīvisku vajadzību dēļ, [nez kāpēc nevienam neienāk prātā doma mainīt partenona jumta leņķi apdzīvojamu m2 dēļ], bet tad nu žūrijai turpmāk nevajadzētu argumentēt savus lēmumus „pret” piebūvi parkā ar divkosīgu aizbildināšanos par nevēlamu ietekmi uz svēto ikonu.

Otra problēma izriet no telpu lietojamības loģikas – uzdzīt apmeklētājus 4. stāvā pa šaurām sānu trepēm vai ar lifta palīdzību, nu galīgi nav laikmetīgs risinājums – pat daudz kārdinošākie iepirkšanās tempļi nespēj kundes uzmānīt augšstāvos bez eskalatoru palīdzības. Piedevām, izbūvējot trepes tiek sabojāta proporcijās un izmērā visnotaļ perfektā austrumu spārna zāle, kā arī likvidētas oriģinālās virsgaismas otrā stāva zālēs – citu moderno muzeju kontekstā pēdējais ir pilnīgi ģeniāls lēmums, dažiem žūrijas locekļiem pat aizrunājoties tiktāl, ka – „priekš kam dabīgā gaisma, varot taču pielikt to imitējošu mākslīgo”.

Trešais ir finansiālais aspekts. AIG izpēti veikušie speciālisti jums apliecinās, ka kopumā jumta nesošo konstrukciju stāvoklis ir apmierinošs, jo izlieces nav konstatētas, dažās vietās [kopumā 10 – 15 metru] nepieciešama fragmentāra protezēšana vai daļēja elementu nomaiņa. Protams, lai piesaistītu un pamatotu steidzamu finansējuma nepieciešamību ir radīts mīts, ka tūlīt viss sabruks, bet tā ir stratēģiska viltība un jumtu var savest kārtībā ar minimāliem līdzekļiem nomainot arhaisko stiklojuma veidu utt. Toties praktizējoši kolēģi labi var priekšstatīt sagaidāmās izmaksas konkursā uzvarējušajam variantam – lai nodrošinātu plakanā ekspluatējamā jumta papildus slodzes uz asimetriskā 10m laiduma būs jāuzkabina absolūti neracionālas konstrukcijas, vecās jāizplēš un jāizmet, papildus problēmas ar evakuāciju, ugunsdrošību utt – un kā vārdā? – neērti sasniedzamu, zemu un ekspozīcijai nepiemērotu platību iebāšanai 45 grādu pažobelē. Izdarīt jau var visu, bet tik draņķīgi izvietotus, arhitektonisku virsvērtību neradošus un nejēdzīgi dārgus m2, iegūtus upurējot daudz svarīgākas lietas, racionāli domājošam cilvēkam pamatot ir grūti. Neticiet, paprasiet inženieriem kāds ir iespējamais konstruktīvais risinājums un sarēķiniet viena jauniegūtā m2 izmaksu.

 LOĢISTIKA.

Lai šo tekstu padarītu kompaktāku, īsumā par trim galvenajiem funkcionālajiem jautājumiem – ieejas/garderobes/veikala/cafe bloks, mākslas darbu pakošana/piegāde un papildplatība izstādēm.

Teorētiski iespējams fondus glabāt, restaurēt un iepazīstināt ar tiem interesentus citā, kopējā valsts mākslas fondu glabātuvē, samazināt ēkā esošo personāla skaitu un tiem nepieciešamos m2, administrāciju izvietojot [ar minimālām izmaksām] daļā esošajā bēniņu telpā tādejādi atbrīvot cokolstāvu funkcionālo vajadzību risināšanai, rezultātā iztiekot bez piebūves parkā. Protams, muzejam jādomā par nemitīgu apmeklētāju piesaistīšanu, ar Balto zāli un veikalu vien izvilkt dzīvību ir grūti, jo pastāvīgā ekspozīcija vienreiz apskatīta, vietējos vēlreizējam muzeja apmeklējumam neiedvesmo. Man šķiet, ka visloģiskāk ir izveidot 3 izstāžu telpu grupas – vienu ar stacionāri izvietotām „zelta fonda” bildēm, otru ērti transformējamu, paredzētu laikmetīgai mākslai [ar iespēju rīkot bohēmiskas atklāšanas, atsevišķu izeju utt] un trešo tematiskai fondu atrādīšanai, izvietotu tiešā to tuvumā.

Ja reiz muzejs ir izšķīries par jaunu izstāžu platību un regulāri maināmu ekspozīciju veidošanu, tad mākslas darbu piegādei jābūt iespējami ērtai. Šai sakarā izcils ir vinnējušā darba priekšlikums – mūsu klimatiskajos apstākļos taisīt kravas auto liftam [nepārsegtu!!] caurumu zemē i
r ļoti asprātīgi, nemaz nerunājot par to, cik ērti ir staipīt lielformāta darbus uz jaunajām bēniņu telpām tālākajā spārnā. Tās gan ir tikai tehniskas problēmas, pamatā šim tekstam vajadzētu rosināt pārdomas par to, kāpēc, ja reiz nolemts tikt pie jaunām izstāžu platībām, tās nevar ierīkot ērti un loģiski novietotas esošās ēkas parka pusē? Vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka Neimaņa ēka ir uzprojektēta tā, ka galvenā fasāde/ieeja ir, bija un būs Valdemāra ielas pusē – esošajā foajē normālu ieejas mezglu ar garderobi/veikalu/cafe ierīkot nevar, tāpēc apmeklētājus dzīt augšā pa lielajām ieejas trepēm, pēc tam uzreiz lejā noģērbties un tad atkal augšā, vēlreiz to pašu izpildīt promejot, ir draņķīgs piedāvājums jebkurā izpildījumā, par nožēlojamo invalīdu caurumu patrepē nemaz nerunājot. Mums šķita, ka jēdzīgākais risinājums ir pielāgot ieejai vidējo cokolstāva logu ēkas R spārnā – no turienes caur grezno foajē nokļūsti uz pastāvīgo ekspozīciju vai arī dodies uz laikmetīgās mākslas izstādi 3x nekāpelējot augšā/lejā.

Jebkurā gadījumā „ekspertu” spēja leišu piedāvājumā ieraudzīt, ka „loģistikas sistēma un programmas risinājums ir pārliecinoši” nav īsti saprotama, tomēr, dievs ar viņiem, šis teksts top plašāka jautājuma dēļ – pilnīgai laimes sajūtai gribētos to radīto „pievienoto vērtību”, ko vajadzētu nodrošināt investīcijām kultūras būvē.

BŪT VAI NEBŪT

Diezin vai visi a4d lasītāji būs ievērojuši vēstures ironisko atkārtošanos – viens no žūrijas locekļiem savā grāmatā „Rīgas arhitektūras meistari” Neimaņa daiļradei veltītajā nodaļā citē mākslinieka un kritiķa J.Madarnieka indīgos izteikumus par tolaik svaigi uzbūvēto muzeja ēku: „Sevišķa atzinība jāizsaka Arhitektu biedrībai par to, ka viņa nav turējusi par vajadzīgu ievietot pilsētas mākslas muzeja ēku šajā žurnālā. Ārzemēs gan ir parasta lieta, ka tādām celtnēm kā pilsētas muzejs un pilsētas gleznu galerija pieder mākslas ziņā arvien pirmā un reprezentējošā loma un mākslinieki – arhitekti cenšas viņām piedot tās cēlākās un mākslinieciskās formas. Bet kā pie mums iznākusi lieta? Taisni otrādi! Mums jākaunas no mūsu muzeja ēkas, no šī neveiklā un rupjā ihtiozaura. Visa muzeja ēka ir viena rupja kļūda un kā tāda nepelna arī kritikas”.

Ar „ihtiozauru” gadsimta laikā jau esam apraduši, kā jau jebkura otrreiz sildīta zupa [es runāju par pārmetumiem visiem NEO- stiliem, tai skaitā LNMM neo-barokam] tas nav nekāds pasaules mēroga šedevrs, lai gan monumentālā fasāde, Folca skulptūras un iespaidīgais Purvīša & Rozena apgleznotais vestibils ir neapšaubāmas vērtības. Manuprāt, neko nevajadzētu pārspīlēt tiktāl, lai Rīgai raksturīgā provinciālismā baidītos paši no savas ēnas un izpildītu nesaprotamus vingrinājumus kurmju un kapu arhitektūras manierē, nespēdami atļauties rīkoties objektīvi novērtējot vēsturiskās kvalitātes, sabalansējot šodienas racionālās vajadzības un pragmātisku būvniecības loģiku ar mantojuma konvenciju teorētiskajiem priekšrakstiem. Vai varat iztēloties neizpratni, kura neizbēgami izrotātu Vitrūvija, Palladio, Mikelandželo un ne tik senu arhitektūras guru sejas, noklausoties žūrijas komisijas viedo lēmumu – normālas virszemes piebūves vietā rakties tumšā pazemes slapjumā? Kā vārdā? – tie, kas paceļojuši pa pasauli ir redzējuši desmitiem krietni oriģinālāku baroka ēku, to lielākajai daļai ir iespaidīgi plaši dārzi, parki, mazās arhitektūras formas vai kādi citi telpiski elementi, kas ēkai ļauj harmoniski iekļauties vidē. LNMM nekad tā īsti nav bijusi sasaistīa ar Esplanādi, tāpēc plika, asimetriska un neartikulēta laukuma izveidošana pie aizmugures fasādes, situāciju labāku nepadarīs. To gan vēl varētu labot, bet virszemes apjomam parakstītais nāvessods gan šķiet mūsu mantojumzauru galvās radies fundamentāls pārpratums – gan jau katrs a4d lasītājs kaut reizi būs dzirdējis pa kādai klasiķu frāzei no „arhitektūras uzdevumu” aforismu krājuma – neesmu redzējis tūristu pūļus sajūsmā fotografējot muzeja aizmugures fasādi un pārmaiņas arī pēc uzvarējušā „nepiebūves” priekšlikuma bez īpašiem paskaidrojumiem saskatāmas nebūs. Kurš gan nepiekritīs žurijai, ka „pašmērķīga” būvēšanās pieminekļa tuvumā nekāds labais stils nav, bet nevajag jau uzreiz lekt otrā grāvī un aprakt to prieku, ko var un vajag dot labai arhitektūrai, piedēvējot visiem risinājumiem, kas nepalien zem zemes, kādu savā bailīgajā iztēlē sazīmētu „agresivitāti”.

SAUSAIS ATLIKUMS.

Tad, kad pats esi meklējis konkursa uzdevuma risinājumu, vērtēt iesniegtos kolēģu darbus ir diezgan vienkārši – visas „piepes” uzreiz pamanāmas. Nu, ja ne piepes, tad vismaz radikāli atšķirīgie pamatuzstādījumi, kuru rezultātā subjektīvais spriedums nekāds pozitīvais nesanāk. Žūrijai acīm redzot arī nav gājis viegli – par to liecina izteiktā nekonsekvence starp uzstādītajiem programmas nosacījumiem, prēmēto darbu risinājumiem un vērtējumos formulētajiem pretrunīgajiem komentāriem.

Diskusijas vērtas ir vēl dažas, manuprāt, aplamības. Žūrija ir prēmējusi darbus, kas paredz izcirst tik daudz izjādes alejas liepu, ka praktiski tās ģeometrija vairāk nojaušama nebūtu – lai nu cik tālu no pilnības šobrīd atrodas parks, šī aleja ir vienīgā ģeometriskā liecība par tā vēsturi un būtu diezgan labi pielāgojama pastaigu funkcijai. Tāpat, prēmēti darbi, kas aizbūvē! no paša Esplanādes izveidošanas sākuma svarīgo un funkcionējošo tranzīta virzienu Vecrīga/kanālmalas apstādījumi/Brīvības piemineklis virzienā uz „kluso centru” un Alberta ielas rajonu – man nav saprotama loģika izstumt gājējus no parka ar vienīgo iespēju apiet iecerēto piebūvi pa ielas malu, piedevām vienlaicīgi aizbūvējot skatu uz parku no Valdemāra/Elizabetes stūra – sajūta, ka muzejs atrodas parkā ar to tiek nokauta. Saliekot šos pēdējos diskutablos risinājumus kopā ar jau augstāk iztirzātajiem jumta/izmaksu/ieejas mezgla/loģistikas un principiālās virszemes piebūves iespējamības/neiespējamības apsvērumiem, nākas secināt, ka neviena darba, kas pilnībā un ideāli atbilstu visiem nosacījumiem nebija.

Tāpēc zināmu nīgrumu izraisa kompromisu pilnais lēmums, kā rezultātā kārtējo reizi tērējot nodokļu naudu kultūras būvē, nekāda gaisma tuneļa galā nespīd – profesora Krastiņa presē paustais komentārs, ka „šis projekts atstās paliekošas vērtības nākamajām paaudzēm”, liecina par Rīgas arhitektūras hroniskās pelēcības sindroma saknēm vietējā toņa noteicēju domāšanā. Un šoreiz tā ir žūrijas atbildība – konkursanti bija iesnieguši visdažādākos iespējamos risinājumus, uz kuriem balstoties mierīgi varēja izdiskutēt visus jautājumus, vēlreiz precizēt programmatiskos uzstādījumus un turpināt šo, vai rīkot atkārtotu sacensību. Vai arī pieaicināt kādu Venturi, Cumtoru, Čiperfīldu [vai vēl kādu citu muzeju pārbūvēs sevi praktiski pierādījušu autoritāti ar „vēlamo” arhitektūras tolerances, domāšanas veida vai prognozējamu formu valodu] kurš netirinās un uzbūvē ko tādu, uz ko būtu vērts braukt skatīties.

Vēl man šķiet interesanti, ka šoreiz diskusija a4d ir diezgan pašķidra, lai gan pasākums krietni nopietnāks par Liepājas gadījumu. Varbūt tāpēc, ka beidzot redzams tas, ko sen jau [JAA par lielu nepatiku] mēģinu pateikt – demokrātiska procedūra vien [arī ar jauno censoņu piedalīšanos žurēšanā] nekādu izcilu rezultātu nodrošināt nespēj. Arī „eksperti” no ārzemēm nav nekāda taisnības panaceja – būsiet ievērojuši, ka tie, kas ir par l
ata devalvāciju, mierīgi sarīko konferenci, kurā visi kā viens lej ūdeni uz vēlamajām dzirnavām. Un otrādi. Lai gan kopumā konkurss noorganizēts tīri ciešami, šķiet, ka arī šoreiz žūrija pelnījusi uzslavu – lai tauta neaizmirst savus varoņus, AVF varētu uzsaukt 11 gudro lēmēju uzvārdu ieciršanu kapu arhitektūras rāmīša pakāpienos un aprakto miljonu piemiņai iedegt mūžīgo uguni leišu izraktajā caurumā.

P.S.

Tā kā šajās kritiskajās pārdomās esmu aizskāris citu kolēģu risinājumus, godīgai diskusijas turpināšanai jāatklāj mūsu varianta devīze – tas bija baltais makets [ovo7o] ar ekspresīvi skulpturālo un žūrijas prāt „agresīvo” veidojumu esošās tualetes būdas vietā. Kā jau teicu sākumā, bija skaidrs, ka konkursā vinnēs zemē ieracies projekts, pat uzskicēju savu prognozi – leišiem līdzīgu risinājumu ar vienīgo atšķirību, ka cauruma vietā ir ap metru augsts taisnstūra pacēlums – vismaz kaut kādu sānu gaismu telpās tā varētu iedabūt. Tomēr, tas šķita garlaicīgs domāšanas virziens, kuram nav nekāda sakara ar tādu arhitektūru, kas izraisa profesionālu interesi. Atstājot restaurācijas jautājumus lielāku speciālistu ziņā, izklaidējāmies meklējot laikmetīgu baroka ģeometrijas evolūciju. Tiesa, pat jaunākajiem biroja kolēģiem sagādāja grūtības atbildēt uz jautājumu par antīkās, klasiskās un barokālās formas nianšu atšķirību, tāpēc uz publikas izpratni nekādas cerības liktas netika. Un tas arī nav būtiski, galvenais, ka man pašam radītā forma patīk un es zinu vismaz vēl vienu cilvēku, kurš var saredzēt dubultkodu piebūves un muzeja dzegu dialogā, jo kopā esam stāvējuši pie Borromini ģeniālās San Carlo pie Quattro Fontane un priecājušies par Arhitektūru. Arī tas, ka konservatīvais publikas gals ģenerētajam apjomam piedēvē „pašmērķību” mani pārāk neuztrauc – paskatoties esošā muzeja parka fasādes foto, es tādu, piemēram, uz Lietuvu, skatīties nebrauktu – garlaicīgi [pēc visa tā, kas par baroka tēmu jau redzēts pa pasauli blandoties]. Savukārt, kopā ar jauno apjomu, „ihtiozaurs” vairs nav vientuļi ietupināts parkā, tas sāk runāties, un rodas fotogēniska un intelektuālu ziņkāri raisoša „pievienotā vērtība”. Piedevām, iztēlojoties apdares žalūzijas/plauktus [vertikāls dārzs] transformējamus, piem. Džefa Kūna puķu suņa veidolā [skat bildi no Bilbao], es situāciju sliektos aprakstīt gluži pretēji žūrijas verdiktam par „neatbilstību vides kontekstam”, un tas ir ok, jo tieši viedokļu dažādība jau rotā mūsu pelēko ikdienu.

Tomēr gribētos, lai tālāk diskusija raisās nevis par šīm subjektīvajām kaprīzēm, bet gan par iemesliem, kāpēc Vecrīgā un vēsturiskajā centrā jau kuro gadu neuzdrošināmies būvēt jēdzīgu laikmetīgo arhitektūru. Ja teksts ko vēlaties darīt zināmu citiem ir garš, rakstiet epastu redaktoram ar lūgumu piešķirt bloga pieeju, šeit zemāk aicinu izteikties argumentēti, īsus un paviršus komentārus gan labāk paturiet pie sevis.