Kārlis.

   Viņš bija atgriezies, – beidzot mājās. Kādas čekistu kļūdas dēļ Kārlis bijaaizmidzis prastā Baškīrijas zemnieku siena šķūnī un pamodies pēc 75 gadiem.Baškīrijas zemnieku mazbērni izrādījās laipni ļaudis un dīvaino kalsno vīru,kas runāja nesaprotamā valodā, pabaroja, apģērba kā nu mācēja un iesēdinājavilcienā uz Rīgu.

   Vilciena plackarta vagonā, braucot7 dienas Kārlis uzzināja visus jaunumus – Latvija atkal bija brīva, pirmaisprezidents bija brāļa mazdēls, bet šobrīd 2015.gadā pa Latvijas ielām maršē SSpulki un brauc amerikāņu tanki ( to bija pastāstījis kāds večuks lauzītālatviešu valodā – izsūtītā Latvijas armijas virsnieka mazdēls ). Nebija diez kolaba perspektīva, bet viņš joprojām atradās šoka stāvoklī un tas arī viņunevarēja atturēt no atgriešanās dzimtenē. Viņš atcerējās steidzamo vācuaizbraukšanu, iedzīvotāju neizpratni un slepenos Muntera ziņojumus par sarkanoun brūno vienošanos. Ko viņš varēja darīt? Viņam nebija sava Manerheima. KadPolija tika sarauta gabalos, viņš jau zināja kāds liktenis sagaida Latviju. Cikdaudziem izdevās izglābties?

  Viņš skaitīja Ministru padomes ēkaspakāpienus – 1,2,3,4…6. Dīvaini – viņa laikā to bija septiņi. Septiņi granītapakāpieni. Ēka, kas celta Mūžībai. Viņš pats bija pārraudzījis visus būvestapšanas posmus, izvēlējies materiālus, strostējis arhitektus unbūvmeistarus… Un tad viņš pamanīja baltos logus. Kas tas? Baltie plastmasaslogi  par kuriem viņam stāstīja plackartavagonā kāds jauns arhitekts – Viņa Ministru kabinetā? Viņs noskurinājās undevās augšup pa kāpnēm…

…laiks pieņemt mērus…tātad rīt šeit jābūt goda vārtiem no bērzumeijām…uzrakstam – ar atgriešanos Vadoni…jāvijas sarkanbaltiemkarogiem…radiofons…tauta…viņš teiks runu un atkal viss būs pa vecam…es palikusavā vietā un jūs…

…apsardze ātri apstādināja baškīru tautas tērpā ģerbto vīrieti. Skaidrs,ka šis kalsnais stāvs nu nepavisam nelīdzinājās Gunta Ulmaņa radiniekam. Bet labi– viņi norādīja uz ar zaļo celtniecības sietu aptīto balkonu Elizabetes ielā,kurš draudēja uzkrist gajāmgājējiem – meklē tur savu brāļa dēlu…

   Kārlis ,ejot pāri Elizabetes ielaitālumā kreisā pusē ieraudzīja viņam tik mīļo funkcionālisma ēku. Dīvainā kārtātā bija mainījusi savu krāsu no viņam tik tīkamās brūnās uz pelēku. Un tad viņšsaprata kāpēc. Vācu ērglis. Tas bija skatlogā. Lēnām burtodams viņš lasīja :E..M..P..O..R..I..O     A..R..M..A..N..i.

   Jā, brūnkrekliem pavisam noteiktišodienas Latvijā bija milzīga ietekme, domāja Kārlis. Pelekā vērmahta krāsabija it visur Rīgā – pat Mākslas muzejs bija nokrāsots pelēks.

  Viņš lēnām pacēla roku un nospiedadomofona pogu. Atskanēja mazliet izbrīnījusies balss – kas tur?    Kārlis noņēma baškīru tautas galvassegu unlūkojās dīvainā mehāniskā acī – Kārlis…Kārlis Ulman…

  …viņi ilgi stāvēja klusēdami viensotrā raudzīdamies…

…Kārlis bija atgriezies.. atgriezies mājās…

Miķelis

P.S. Vāciešiem ir laba filma – „Er ist wieder da”. Ādolfs Hitlers 2011.gadāpamostas kādā Berlīnes nostūrī un atgriežas mūsdienās, kļūstot par YouTube unTV zvaigzni.  Kā būtu, ja pamostos KārlisUlmanis un atgrieztos? Ko mēs viņam teiktu par viņa izlolotajām arhitektūrasiecerēm un gatavajiem darbiem – Ministru kabineta ēku, Finanšu ministrijas ēku,nojaucot viduslaiku kvartālu Vecrīgā? Kā tie iederas šodienas Rīgā? Ko viņšteiktu par mūsu – arhitektu veikumu? Kā tie pretstatās vai tieši otrādi -korelē? Ko nozīmē – Tev mūžam dzīvot Latvija un kā tam vajadzētu atspoguļotiesēkās? Tas būtu diezgan interesants dialogs – Jums tā nešķiet?

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000