Archidrama (Architecture should be fun)

Agrs rīts, vēsi izgaismota telpa ar augstiem griestiem un neaizsniedzamiem logiem. Vide ir pārsātināta ar dažādas pabeigtības arhitektūras maketiem, gaisā kafijas smarža. Studenti ar pusatvērtām acīm sēž pie apspriežu galda, kas tāpat kā parējās horizontālās (un vertikālās) virsmas ir bezpersoniski okupēts ar grūti nolasāmas izcelsmes veidojumiem un to blakusproduktiem.

“(…)architecture should be fun, you know?” plakani pabeidz teikumu studijas asistents Markus, kurš tāpat kā negribīgi atnākušie studenti, izskatās izcietis spiegu filmu stila bezmiega spīdzināšanas sesiju kādā attālā Ziemeļkorejas cietumā.

Pēc brīža katra klātesošā priekšā atrodas svaigi drukāta A4 lapa- jaunais brief ar prasībām studijas starp-skatei; diemžēl tekstuālais saturs nav godīgi ievietojams “architecture should be fun” kategorijā – prasības, uzdevumi un datumi. 

Atgriežoties vairākus mēnešus atpakaļ, pasaules labākā studijas profesore kādas nokaitētas sarunas laikā atzinās, ka arhitekta profesija ir zemu apaksāta un ļoti prasīga, un ka viņas fundamentālā motivācija turpināt strādāt ir realizēt to, kam pati tic. Lai neaizdedzinātu sarunu vēl vairāk, izaicinošais jautājums “vai jāiešauj sev galvā, ja gadiem gaidītā ideālu realizācija tā arī nepienāk?” palika nematerializējies. Attiecīgi nematerializējusies palika arī saruna par pretēju attieksmi- akli nesniegties pēc iluziorā un paš-apsolītā gandarījuma momenta, bet tiekties pēc veselīgām emocijām procesa laikā, un censties sev apsolīt mazāk.

Naivi cenšoties piekrist “architecture should be fun” un koncentrējoties uz konkrēto momentu, nevis semestra beigām, izveidojās Archidrama. Spontānas pašiniciatīvas kārtā, mobilizējot pēdējās (paš)ironijas paliekas, atlasīti 14 no 140 studijā darinātiem ideju modeļiem, ar mērķi tos izmantot absurdu, pretrunīgu situāciju imitēšanā.