Salto lēciens

Noslēdzot ieilgušās Igaunijas dienas A4D, — viens no pēdējo gadu pamanāmākajiem kaimiņvalsts birojiem — Salto. Plašāku atpazīstamību un slavu birojs iemantoja ar gāzesvada projektu, pārstāvot valsti Venēcijas biennālē 2008. gadā, bet pagājušajā gadā ieguva nozīmīgākos Igaunijas apbalvojumus arhitektūrā.

Salto šopavasar svinēs savu septīto dzimšanas dienu, rīkojot modeļu izstādi kādā Tallinas galerijā. Biroju 2004. gadā Tallinā dibināja trīs jauni arhitekti: Maarja Kask (1979), Ralf Lõoke (1978) un Karli Luik (1977). Salto pievērsušies arhitektūrai plašā nozīmē — no interjeriem un mākslas projektiem līdz ainavu arhitektūrai un pilsētplānošanai un šo gadu laikā ir izcīnījuši godalgotas vietas apmēram 40 arhitektūras konkursos Igaunijā un arzemēs. Plašāku atpazīstamību un slavu birojs iemantoja ar konceptuālo un provokatīvo gāzesvada projektu, pārstāvot Igauniju Venēcijas biennālē 2008. gadā. Par gāzesvada projektu Salto saņēma Igaunijas Kultūrkapitāla fonda tā gada galveno mākslas godalgu, kā arī mazo arhitektūras balvu — par arhitektūru, kas sniedzas tālāk par ēkām un pāri valstu robežām.

Taču Rīgā Salto bija zināmi jau 2007. gadā, kad uzvarēja Botāniskā dārza plenērā. Savukārt pagājušajā gadā viņi ieguva otro vietu Mākslas muzeja konkursā. Pa vidu tapa vēl viens biroja projekts Rīgā — priekšlikums autosalonam Ulmaņa gatvē, kas apstājās krīzes dēļ. Pagājušajā gadā Ralfs pārstāvēja Igaunijas Arhitektu savienību Latvijas arhitektūras Gada balvas žurijā. Iepriekšējo gadu igauņu arhitektūrā zināmā mērā var dēvēt par Salto gadu, jo tika atklātas divas  interesantas un nozīmīgas publiskas būves, kuras  veidotas pēc viņu projektiem, — Ceļu muzejs Varbusē un Semeru sabiedriskais centrs. Abi tika novērtēti valstiskā mērogā, saņemot nozīmīgākos Igaunijas apbalvojumus arhitektūrā.

Skolas paplašinājums Tartū

2005-2007

Ēka nepretendē būt grandioza vai raisīt bijību. Tā līdzvērtīgi mijiedarbojas ar ikvienu, kas lieto telpu, tā rada daudzveidīgu, rotaļīgu un jauku vidi, un piedāvā dažādu telpisko pieredzi, vienlaikus ļaujot dominēt vēsturiskajai skolas ēkai. Ejot pa Kroonuaia ielu, piebūve mēģina saglabāt iespaidu, ka ir nevis kāda liela ēka, bet drīzāk neliels objekts, kas organiski iekļaujas apkārtnē un aktivizē esošo mazo formu ainavu.

Jaunā ēka ir cik iespējams kompakta. Iekšpagalms ļauj saules gaisma ienākt klasēs. Otrajā stāvā veidotas divas atsevišķas vienības — sporta zāle un skolotāju atpūtas telpas, ko vienu no otras atdala āra auditorija. Ēkas fasāde veidota kā askētiska čaula, taču tā, lai neliktos auksta un masīva, bet drīzāk priecīga un bērniem draudzīga. Būtiski bija skolas piebūvē radīt vairākus mierīgu atpūtas stūrīšus, kādi trūkst vecajā ēkas daļā ar tās monotonajiem garajiem koridoriem. Jaunā ēkā piedāvā visu, kā trūcis vecajā — ne tikai funkcionālajā ziņā, bet arī telpiskajā un noskaņas aspektā.

2007. gadā ēka nosaukta par labākoēku Tartū piebūvju / rekonstrukciju kategorijā, bet 2008. gadā saņēma Kultūrkapitāla fonda godalgu.

Māja Aleksandri ielā Tartū

 2006-2007

Apartamentu nams Aleksandri ielā izvietojas vidē ar daudziem dažādiem telpiskajiem slāņiem. Ēku formu ietekmē ierobežojošais detaļplānojums,  kas gruntsgabalam uzzīmēts jau pirms daudziem gadiem un liels ūdensvads, kas diagonāli šķērso zemesgabalu un tādejādi — arī ēku. Raksturīgi sētas puses mājām, arī šai nav kādas vienas galvenās fasādes.Vairāklīmeņu dzīvokļi ar augstām dzīvojamajām istabām pieskaņojas vietas reljefam.  Nams nosaukts par 2007. gada labāko jauno ēku Tartū.

Universitātes sporta halle Tartū

2007-2009

Tartu dzīvības zinātņu universitātes ēkas atrodas pilsētas ziemeļrietumu malā, robežojoties ar Tehtveres mežaparku. Lai pilnveidotu universitātes pilsētiņu (campus) un atsvaidzinātu tās tēlu, 2007. gadā tika rīkots konkurss jaunai sporta hallei, bet gadu vēlāk — mežkopības fakultātes ēkas piebūvei.

Ēkas novietojums tukšā laukā ceļmalā pie iebrauktuves Tartū noteica to, ka papildus uzdevemuma integrēt un organizēt studentu pilsētiņas plānojumu, bija jārēķinās ar celtnes redzamību no neierasti daudz skatpunktiem. No otras puses — sporta halles telpiskā programma zināmā mērā ierobežo galvenā apjoma dizaina iespējas.

Lai ēku organiski integrētu ainavā, kantainā apjoma stūri tika pastiepti. Zemes uzbērums veido tādu kā «polsterējumu» nedaudz iedziļinātajai ēkai, tādejādi optiski samazinot apjomu, un, turpinoties liektās formas,  ietver āra sporta laukumus un veloceliņus. Ēkas izstieptie stūri veido liektas līnijas plānā un fasādē, viegli saistoties ar ainavu un mīkstinot celtnes milzīguma sajūtu. Reizē ēka saglabā asumu, nodrošinot pastāvīgi mainīgus un izteiksmīgus skatus no dažādiem skatu punktiem. Ēkas garakās sienas ir stiklotas, bet īsākās, klātas ar lapegļu dēlīšiem, ko papildina koka izcilņi («mati»), kas vēl papildina pārējo optisko efektu rotaļu, jo vidusdaļā ir īsāki un ciešāki, paliekot retāki un garāki sienu galos.

Tā pati pieeja — ierobežots izvēlēto detaļu un paņēmienu daudzums — turpinās arī iekštelpā. Pārvietojoties telpā, kopējā sajūta ir viegla un gaisīga, orientēties ir viegli. Izstaipītais plāns rada nierastas iekštelpas. Krāsu un materiālu palete ir stingri ierobežota, papildinot atklātās betona un burkānkrāsas virsmas ar melni matētām un spīdīgām detaļām. Bumbu spēļu zāles neregulāri izvietotie burbuļainie iekštelpu logi raisa rotaļīgu vieglumu.  Smalkā veidā tiek atgādināts, ka sporta halle ir fiziska telpa — ēkas liektā kontūra galerijas padara vidū šaurākas un ar stiklojumiem grīdā pastiprina telpas fizisko pieredzi.

Sporta halle tika atzīta par 2009. gada labāko jauno ēku Tartū, bez tam gada koka arhitektūras konkursā ieguva speciālbalvu par fasādi. Ar ēkas izliekto fasādi saistās kāda leģenda vai anekdotisks atgadījums. Tiek pieļauts, ka fasādes izliekums, sakopojot atstarotos starus vienā kūlī esot aizdedzinājis krēslu kādā kabinetā tuvumā esošā ēkā.

Igaunijas Ceļu muzejs Varbusē

2004-2010

Igaunijas Ceļu muzeja izstāžu vieta ir ievērojama ar savu novietni, apkārtni, tipoloģiju, mērogu un arhitektūras risinājumu. Tas ir objekts, kur gan informatīvaijam līmenim — ceļu vēsturei, gan izklaides aktivitātēm un ainavu arhitektūrai ir piešķirta līdzvērtīga nozīme.  Muzejs izvietojas atklātā laukā, ieskaujot ceļu no vēsturiskās Varbuses pasta stacijas. Komplekss, kas tapis 19. gadsimta 30. gados, tagad tiek izmantots, kā muzeja galvenā sastāvdaļa.

Brīvdabas ekspozīcijas vietas koncepcija balstās ceļa idejā — pārvietojoties pa to, mainās apkārtējā ainava. Izvēlētā forma ir taka/ceļš, kas veidota astotnieka formā, kur dažāda rakstura un mēroga funkcijas ir savirknētas kā komiksu slejā. Izstāde sākas ar ieskatu ceļazīmju vēsturē, turpinās ar dažādu tipu vēsturisko ceļu gabaliņiem, ko pavada dažādi objekti, kas saistīti ar pārvietošanos pa ceļiem, kā arī dažāda ceļu būves un labošanas tehnika. Divas izstādes daļas virs ieejas savieno īsts 19.gs. beigās būvēts dzelzs tilts, kas muzejā ieguvis jaunu dzīvi.

Gandrīz visa telpa, kas nepieciešama muzejam, ir ierakta paugurainajā Dienvidigaunijas ainavā, atstājot pārējo vidi cik vien iespējams neskartu: dabiskā un mākslīgā ainava ir skaidri nodalīta. 13 tūkstoši kvadrātmetru izstāžu platības ierakta zemē dziļumā no 10 cm līdz 4 m un no tālienes ir gandrīz nepamanāma. Galvenās konstrukcijas veidotas dzelzsbetonā, ar atsevišķām koka «ligzdām»  (biļešu un suvenīru kioski, piknika zona) un betona sienām, kas apdrukātas ar attēliem, rādot dažādus ceļmalu skatus un it kā klusinot objektu, kas vienlaikus ir gan infrastruktūras, gan arhitektūras izstrādājums.

Muzeja paplašināšanas otrajā fāzē paredzēts rekonstruēt esošo muzeja izstāžu halli, kas šobrīd ir kā neiederīgs traucēklis. Plānots to pilnībā iekļaut kompleksa kopējā kompozīcijā un papildus tam izveidot arī eksperimentāla teātra (black box theater) un biroja telpas. Ceļu muzejs ieguva 2010. gada Valsts Kultūrkapitāla fonda godalgu, kā arī Nacionālo kultūras prēmiju.

Semeru sabiedriskais centrs

2004-2010

Semeru (Sõmeru) sabiedriskais centrs atrodas pavisam netālu no Ziemeļigaunijas pilsētas Rakveres, atklātā laukā pie šosejas. Tā vietā, lai būvētu vairākas ēkas dažādām vajadzībām, pagasts izlēma visas funkcijas apvienot vienā ēkā. Daudzfunkcionālajā sabiedriskā centra ēkā izvietojas pagasta administrācija, bibliotēka un klubs ar skatītāju zāli.

Ēka ir projektēta atstatus un atšķirīgi no esošās apbūves un vairāk ir saistīta ar lauku, kas to aptver. Tas panākts ēkas apdarē lietojot krāsainiem salmiņiem līdzīgas koka latas, kas piestiprinātas melnbaltai fasādei. Tā pati estētika turpinās iekštelpās, tikai šoreiz koka līstes ir piekārtas griestiem, veidojot dzīvīgu akcentu pretstatā melnajām sienām.

Daudzās funkcijas vienstāva ēkā ir izvietotas kompakti, atstājot pietiekoši daudz kopējās telpas un veidojot trīs dažāda rakstura iekšpagalmus. Reprezentatīvais priekšpagalms ar strūklaku ir paredzēts  oficiāliem pasākumiem un to lieto galvenokārt administrācija. Kluba iekšpagalms ir ar āra kamīnu, bet intīmākais pagalmiņš ar zālienu ir domāts bibliotēkai.

Gan Ceļu muzeja, gan Semeru centra projektu Salto ieguva uzvarot konkursos 2004. gadā, un abas ēkas tika atklātas tikai pagājšgad.  Atškirībā no muzeja, sabiedriskais centrs ir īstenots gandrīz bez kādām izmaiņām, salīdzinot ar konkursa projektu.  Arī par Semeru sabiedrisko centru Salto saņēma 2010. gada Valsts Kultūrkapitāla fonda prēmiju, kā arī speciālbalvu par fasādi gada koka ēkas konkursā.  

Projekts autosalonam Ulmaņa gatvē Rīgā

2008

Viens no trijiem Salto projektiem Rīgai ir pirms pāris gadiem tapušais priekšlikums Nissan autocentram Ulmaņa gatvē. Gruntsgabalam vērtību piešķir lielie koki un pietiekamais attālums no apkārtesošajām privātmājām. Ēka sastāv no divām atdalītām pārdošanas zonām, lietoto automašīnu pārdošanas telpas, trīs palīgtelpu zonām ar noliktavu telpām un biroja. Ēkas telpu programma izkārtota ap ainavisku iekšpagalmu. Iekštelpas izvietojas piecos savstarpēji saistītos līmeņos. Visa ēka ir atvērta un caurspīdīga, dažādie līmeņi veido intriģējošu trīsdimensionālu iekšējo struktūru, kas redzama arī no ārpuses. Pretstatā apkārtējai ainavai, kurā dominē ceļi, iepirkšanās centri un stāvlaukumi, iekšpagalms veido uz dienvidiem orientētu, ar kokiem noēnotu noslēgtu oāzi, kas piemērota āra izmantošanai kā kafejnīcas paplašinājums vai atpūtas vieta. Viss iekšpagalms ir pilns ar zaļumiem.

Pārdošanas telpas ir paceltas divus metrus virs zemes, padarot tās labāk redzamas no ceļa un veidojot slīpu virsmu veikala priekšā, kas izmantojama automašīnu āra ekspozīcijai, netraucējot ieraudzīt mašīnas iekštelpās. Pārdošanas zonas tālākajā daļā pie iekšpagalma  veidot balkona līmenis, kas izmantojams ekskluzīvākai ekspozīcijai un ir pārskatāms arī no ceļa. Stikla fasādes nodrošina dienas gaismu telpās, labu redzamību no ārpuses un iekšpagalma, kā arī plūstošas telpas sajūtu. Ēkas jumts klāts ar (mākslīgu) zāli un tā kļūst par daļu no zaļā gruntsgabala. Palīgtelpas, kas izvietotas atsevišķās spārnā, ar ēku savienojas puspagraba līmenī zem pārdošanas telpām. Tajā pašā līmenī atrodas arī personāla telpas, atveroties pret iekšpagalmu.

Kas jauns no Salto sagaidāms tuvākajā nākotnē? Šobrīd Tallinā tiek būvēta Baltijas filmu un mediju skolas ēka, kuras konkursā birojs uzvarēja pirms diviem gadiem. Projektā ietilpst āra pagalms ar terasi un autostāvvietu zem tās. Drīzumā paredzēts sākt būvdarbus Tartu laivu centram, kas atradīsies Emajegi upes (Emajõgi jeb kā Tērbatas latvieši to sauca 19. gadsimtā  — Mētra) krastā, kādreizējās peldu iestādes vietā  un paredzēts galvenokārt laivu būvei, bet plānota arī vieta koncertiem un upes muzejam. Šobrīd pēc Salto projekta top arī kāda īslaicīga būve — starptautiski pazīstamajam Tallinas teātrim NO99 paredzēta izrāžu vieta, kas tiks atklāta aprīļa beigās un intensīvi darbosies piecus mēnešus Eiropas kultūras galvaspilsētas pasākumu ietvaros.

Tapšanas stadijā ir divas interesantas privātmājas. Viena — Antslā, Dienvidigaunijā — metāla konstrukciju ēka ar ķieģeļu sienām šobrīd tuvojas nobeigumam. Otra paredzēta Nemmē — Tallinas dienvidu rajonā, kam iznāk braukt cauri, tuvojoties no Rīgas puses. Ekonomiskās situācijas dēļ tika apturēts visai intriģējošs projekts veikalu un biroju ēkai ostas rajonā Tallinā, tieši pie Admirālitātes baseina.