«Bez manas, ikviena cilvēka klātbūtnes nekas netiek darināts, nekas neatklājas un neaizsedzas, ja vien es tīši vai netīši necenšos piedalīties gleznojuma darināšanā, pārvietojoties parkā, Uzzīmētie neuzzīmējas. Vienīgi darinot kaut ko iztēlē, neredzamais kļūst redzams.» Instalācijas autori: arhitekte, gaismas dizainere Ilze Kundziņa, arhitekts Uldis Sedlovs, Apgaismības projekts, Kuldīga, 2007.
Uzzīmētie ir mēģinājums gleznot telpā, mēģinājums ikvienam intīmi
pieskarties pasaulei — ietiekties tamī telpiskajā visapkārtnotiekošajā,
ko mēs valodā apzīmējam ar vārdiem telpas dziļums, t.i. visapkārtesošā
dziļums.*
Uzzīmētie ir mēģinājums iedziļināties tajā visapkārtesošajā,
visapkārtnotiekošajā, mēģinājums iedziļināties, darinot kaut ko tādu,
kas netiek skaidrots kā šķērslis vai pastarpinājums starp apkārtesošo
pasauli un mani, manu juteklisko ķermeni. Uzzīmētie neskaidro cilvēka
iedomāti konstruēto nošķīrumu no visapkārtnotiekošā, kas nozīmētu, ka,
nošķirot sevi, savu ķermenisko un garīgo pieredzi no apkārtnotiekošā,
noteiktu, ka viss visapkārtesošais uz viņu neattiektos. Uzzīmētie ir
mēģinājums pieskarties Tam visam klātesoši, kas nozīmē, ka tev ir jābūt
klāt—esošam gleznas tapšanā tur, parkā. Jāpieskaras visapkārtesošajam
savā nenoliedzamajā jūtīgumā pret to.
Uzzīmētie ir mēģinājums gleznot tumsā. Pilnīgā tumsā nav nekā. Tumsā
mums nekas nav redzams. Tumsa ir neesamība, kurā kaut kam jātop
darinātam, jātop gaismai, lai darinājums atklātos redzamajā, tas
nozīmē, darinājums taptu redzams, tādējādi tas atklātos mūsus
ieraugošajam, redzīgajam skatienam. Varbūt skatiens atmodinās mazo
pasaules vērotāju izsaucienam: mammu, mammu, reku, tur! Lai kaut ko
ieraudzītu, redzamais sākotnēji jāvēro tumsā. Tumsa ir tā sākotne.
Tumsa ir darinājuma sākotne, un iepriekš izteiktais ir jāsaprot
burtiski, lai gan vārdi burtiskā nozīmē, to burtiskā veidolā, nebūt
nelīdzinās tam, ko tie apzīmē.
Redzamais ir viņpus neredzamā, bet tas nebūt nenozīmē, ka redzamais
ir iepriekš noteikts, t.i. projektēts tā, lai to vienā mirklī izteiktu
kā redzamu. Tas nozīmē tikai, ka ieraudzīt nozīmē arī iztēloties, kur
iztēlē spēj iesniegties viņpus neredzamā, kam maz sakara ar pašu
acīmredzamo. Tādējādi tumsa ir gaismas sākotne gluži kā nostiepts
audekls, kurš ir pirmā otas triepiena sākotne. Balta lapa ir zīmējuma
iespējamība, zīmējuma sākotne, t.i. neredzamais zīmējums ir iespējams,
tam ir iespējams tapt uz šīs baltās lapas, tādējādi neredzamam
iespējams tapt redzamam. Šīs iespējamības ir cilvēka rīcības noteiktas.
Tas nozīmē, ka vienīgi darinot kaut ko iztēlē, kaut kas top darināts,
neredzamais kļūst redzams.
Šī tumsas matērija ir audekls, kurā ietriekties cilvēka darinājumam,
pieskarties pasaulei tik īsi, mirklīgi, lai atkal nozustu, izdzistu
aizejošā pagātnībā. Tādējādi gaismas gleznojums ietiecas pasaulē, tās
jutīgajā dziļumā, izgaismojot vien aizejošo mirkli. Uzzīmēto gaismas
triepieni ietiecas telpiskajā visapkārtnotiekošajā.
Visapkārtnotiekošais ir audekls, kur tumsa ir uzzīmēto sākotne.
Uzzīmētie ir pieskāriens pasaulei. Pieskāriens ir mana klātbūtne
pasaulē, manis ķermeniskā un garīgā esamība, jo tā ir to skaroša. Bez
manas, ikviena cilvēka klātbūtnes nekas netiek darināts, nekas
neatklājas un neaizsedzas, ja vien es nepārvietojos un necenšos
ietiekties visapkārtnotiekošajā, ja vien es tīši vai netīši necenšos
piedalīties gleznojuma darināšanā pārvietojoties parkā, Uzzīmētie
neuzzīmējas.
Uzzīmētie ikdienas situāciju robežstāvokļi tev parādās un pazūd, tie
atklājas un aizsedzas aiz dabiskiem šķēršļiem, kuri tev nebūt nav
jāiznīcina, lai tie no jauna atklātos tavam skatienam. Tev vienīgi
jāturpina doties tālāk, tālāk parkā vai laukā no tā, lai no jauna tev
atklātos tevis darinātais gleznojums. Uzzīmētie ir gleznojums tumsā.
*Merlo—Pontī M. Acs un gars. Tulk. M.Rubene. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2007.
super!!!! MALAČI!
jaa nu bildees var redzeet ka tas izskataas, ka ariii tekstaa var izlasiiit gana daudz apceres par projektu, vai iespeejams autoriem pastaastiiit, ka tiesi instalaacija darbojas un ka viņa gleznojas, mainaas atkariiibaa no garamgajeejiem. vai varbuuut nemainaas. (man kaut ka nesanaaks lidz tai kuldīgai aizraukt)
no bildeem mani iefascinee gaismas ēnas, domas rosinoša(domīga) doma, kas rosina mediteet. ka cilveku ēna ir ne tikai tas ko viņš aizsedz no saules, bet gan inversaa, cilveeks ir gaismas avots.!!! superiiigi!!!
tīri tehniski ..tie ir mazie noslēptie stariņi, kuri tevi pieķer parkā, kad tu tos aizskar…un iedegās dažādas prožektoru grupas….jo vairāk aizskar, jo vairāk iedegās..toties noslēpumainais pārdzīvojums atklājas vienīgi tur, parkā. ….un vēl, tev noteikti ir brīvdienlaiks, lai aizkļūtu līdz kuldīgai.
ja paņemas līdzi jerofejeva "maskava-gailīši" sacerējums, brauciens ar sabiedrisko transportu kļūst par jaunas pasaules piedzīvojumu. :)))
aiz kadra paliek arī tā sajūta, it kā viņi būtu caurgājuši tās sienas un paliek tikai kontūra/ieeja, kurai tā vien gribās sekot… sajūta, ka var caurstaigāt matēriju!
skaisti.
un mazliet mītiski.
spocīgi labi bildēs izskatās. ja dzīvē efekts ir tāds pats tad ir bāigi labi, ja tiešām vēl labāks, nu tad vispār!
un intriģējoši. bildēs apskatot gribās arī dzīvē ieraudzīt – kā tie nemateriālie tēli pamazām parādās un pazūd.
… šo instalāciju vares aplūkot? negribētos nokavēt!
un kāpēc ne līdz februāra beigām labvēlīgi ieinteresētajiem, bet promesošajiem…
(man atliek vien cerēt uz z-svētkiem)
veiksmes!!
– lllllllabbbaisss!! 🙂
Klusi, nekā daudz nesakot, paspiežu autoru mazās, nosalušās roķeles.
super!!!! MALAČI!
jaa nu bildees var redzeet ka tas izskataas, ka ariii tekstaa var izlasiiit gana daudz apceres par projektu, vai iespeejams autoriem pastaastiiit, ka tiesi instalaacija darbojas un ka viņa gleznojas, mainaas atkariiibaa no garamgajeejiem. vai varbuuut nemainaas. (man kaut ka nesanaaks lidz tai kuldīgai aizraukt)
no bildeem mani iefascinee gaismas ēnas, domas rosinoša(domīga) doma, kas rosina mediteet. ka cilveku ēna ir ne tikai tas ko viņš aizsedz no saules, bet gan inversaa, cilveeks ir gaismas avots.!!! superiiigi!!!
tīri tehniski ..tie ir mazie noslēptie stariņi, kuri tevi pieķer parkā, kad tu tos aizskar…un iedegās dažādas prožektoru grupas….jo vairāk aizskar, jo vairāk iedegās..toties noslēpumainais pārdzīvojums atklājas vienīgi tur, parkā. ….un vēl, tev noteikti ir brīvdienlaiks, lai aizkļūtu līdz kuldīgai.
ja paņemas līdzi jerofejeva "maskava-gailīši" sacerējums, brauciens ar sabiedrisko transportu kļūst par jaunas pasaules piedzīvojumu. :)))
aiz kadra paliek arī tā sajūta, it kā viņi būtu caurgājuši tās sienas un paliek tikai kontūra/ieeja, kurai tā vien gribās sekot… sajūta, ka var caurstaigāt matēriju!
skaisti.
un mazliet mītiski.
spocīgi labi bildēs izskatās. ja dzīvē efekts ir tāds pats tad ir bāigi labi, ja tiešām vēl labāks, nu tad vispār!
un intriģējoši. bildēs apskatot gribās arī dzīvē ieraudzīt – kā tie nemateriālie tēli pamazām parādās un pazūd.
… šo instalāciju vares aplūkot? negribētos nokavēt!
labvēlīigi ieinteresētiem līdz janvāra beigām!
un kāpēc ne līdz februāra beigām labvēlīgi ieinteresētajiem, bet promesošajiem…
(man atliek vien cerēt uz z-svētkiem)
veiksmes!!
…lai ciemos būtu jābrauc.. savādāk neatvilināt atpakaļ…
… un pats galvenais, kurā vietā konkrēti, un varbūt arī no cikiem līdz cikiem?
jautāt kuldīgā pēc semināra parka,
ja meklējumus sāktu no rātslaukuma, tad 5 min kājām pa kājāmejamo (gājēju) ielu,… ja ar kosmoskuģi, jautāt pēc smilšu ielas, var nolaisties tieši pie parka….
..tīri tehniski…..instalācijas ir vienā ķēdē ar pilsētas mākslīgo apgaismojuma shēmojumu…ziedonis mums tā sashēmoja.
ps.s izrādījās, ka pa 2ls to var ieslēgt arī dienaksts gaišajā laikā :)))
paldies par info, :), noteikti aizdosos izbaidit!!!
Klusi, nekā daudz nesakot, paspiežu autoru mazās, nosalušās roķeles.
– lllllllabbbaisss!! 🙂