Vai Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs būtu jābūvē no koka?

Izmantojot šobrīd nozīmīgākā arhitektūras konkursa
kontekstu, Rīgas pilsētas arhitekta biroja vadītājs Gvido Princis aktualizē nacionālās
bagātības — koka izmantošanu mūsdienu arhitektūrā.

Nesen Rīgas pilsētas arhitekta birojā
notika diskusija par koka kā pamatbūvmateriāla izmantošanas iespējām
sabiedrisko un dzīvojamo ēku būvniecībā — to ekonomiskajiem, arhitektoniskajiem
un vides ieguvumiem —, kas pulcēja pārstāvjus gan no būvnieku, arhitektu un
kokrūpnieku organizācijām un uzņēmumiem, gan valsts un pašvaldību iestādēm. Šīs
diskusijas nepieciešamību noteica vairāki aspekti — nepieciešamība saglabāt un
attīstīt Koka Rīgas mantojumu un
aktualizēt jautājumu par laikmetīgu* koka konstrukciju ēku būvniecību Rīgā un
Latvijā.

Diskusijas mērķis nebija mācīties
projektēt, ražot vai būvēt koka ēkas, bet apspriest iespējamo sadarbības
modeli, lai mūsu valstī vairāk ēku būvētu no koka — vietējā ekoloģiskā
būvmateriāla, kas ir atjaunojams un augšanas procesā absorbē oglekļa dioksīdu
(CO2), tādejādi pozitīvi ietekmējot ekonomiku un arī gaisa un vides tīrību. Būt
tikai loģiski, ja kvalitatīvas koka ēkas, ko Latvijā ražo, tiktu arī šeit
būvētas un lietotas.

Koka apbūvei Rīgā un Latvijā ir sena un
tradīcijām bagāta vesture. Pēdējos gados, pat desmitgadēs, šim aspektam nav
pievērsta pienācīga vērība un daudzviet koka apbūve kā kultūrvēsturiska vērtība
iet bojā un tiek neatgriezniski zaudēta. Lai gan jāteic, ka pēdējos gados ir
vērojama situācijas uzlabošanās — koka arhitektūras renesance, kas gan nereti
turas uz fanātiķu un entuziastu pleciem.

Ja pastaigājam pa Rīgas ielām, brīžam
redzam, ka dažviet iezīmējas tendence koku jaunbūvējamās ēkās izmantot kā
risinājumu dažādos fasādes elementos vai tradicionāli iekšējā apdarē, tomēr, ja
jānosauc kāds veiksmīgs piemērs, kur sabiedriskas nozīmes ēka būtu pilnībā
būvēta no koka konstrukcijām, šādu piemēru neatrast ne Rīgā, ne Latvijā. Un kā
atzīst gan kokrūpniecības nozares pārstāvji, gan būvniecības un arhitektūras
nozares pārstāvji, pat privātmāju apbūvē visā valstī šādi uzskatāmi labi
piemēri būtu vien uz abu roku pirkstiem skaitāmi.

Kādas tad ir būtiskākās problēmas tam,
ka mūsu nacionālā bagātība pašu mājās netiek pienācīgi novērtēta, kamēr
ārvalstīs, īpaši Lielbritānijā un Skandināvijā, koks kā būvmateriāls itin plaši
tiek izmantots gan dzīvojamo, gan sabiedrisko ēku būvniecībā, aizstājot
monolītās betona būves? Piemēram, no pilnībā sagatavotiem un aprīkotiem
moduļiem tiek būvētas gan kopmītnes, gan daudzstāvu dzīvojamās mājas. Un, kas
ir teju vai paradoksāli, daļa no šīm ēkam vai ēku daļām tiek saražotas tepat
Latvijā, Latvijas uzņēmumos, kas spējuši izsisties eksporta tirgos. Kā uzsver
nozares pārstāvji, 90% Latvijās saražoto ēku (moduļu vai paneļu tipa) tiek
eksportēti uz ārvalstīm.

Kā atzina diskusijas dalībnieki, problēmas
ir pamatā divas — racionālā un emocionālā. Racionālā dimensija — likumdošana un
būvnormtīvi, kas ierobežo koka karkasa un moduļu ēku būvniecību līdz trīs
stāviem un nosaka vēl virkni dažādu koka konstrukciju lietošanas ierobežojumu,
līdz ar to izslēdzot šo būvmateriālu no ekonomikas un, protams, emocionālā — slikti
piemēri, aizspriedumi vai zināšanu trūkums par koknes kā būvmateriāla izturību,
ilgtspēju, ugunsdrošību un citiem parametriem. Kā būtisks šķērslis koksnes kā
būvmateriāla izmantošanai Latvijā, kas izkristalizējās arī diskusijā, ir «koka būvniecības
koncepta» virzītāja trūkums.

Lai mainītu likumdošanu, ir
nepieciešama iniciatīva un valstiska vīzija par koku kā «degvielu»
būvindustrijas attīstībai, savukārt, lai veicinātu izpratni par koka labajām
īpašībām ēku arhitektūrā un būvniecībā, ir jāstrādā ar sabiedrību, pasūtītāju,
arhitektiem, būvniekiem, protams, arī ar ierēdņiem, būvvaldēm utt. — ir jāmeklē
optimāls sadarbības modelis un jābūt motivētiem katram savā darba vietā iziet
ārpus ierastā, ārpus komforta zonas. Turpmākajā Rīgas pilsētas arhitekta biroja
darbā aktualizēsim tieši šo aspektu — meklēsim  labus piemērus un veicināsim sadarbību nozares
ietvaros, lai mazinātu administratīvos šķēršļus un popularizētu labos piemērus
straujākai nozares attīstībai.

Atzīmēšanas vērts diskusijā bija
Latvijas Kokrūpnieku federācijas izpilddirektora Kristapa Klausa paustais par
to, ka Latvijā ir nepieciešams paraugprojekts, kas būtu nevis biznesa, bet gan
mācību projekts, kuru īstenojot ražotāji apgūtu Latvijas apstākļiem
piemērotākos koksnes produktus un materiālus un tehnoloģijas, savukārt
uzraugošās iestādes varētu izvērtēt normu prasību atbilstību realitātei, varētu
mācīties arī pilsētbūvnieki, plānotāji un citas ieinteresētās puses. Pozitīvi,
ka šāds biroju un ražošanas ēkas projekts jau šobrīd tiek veidots Pārdaugavā,
Bauskas ielā 143.

Pēdējā laikā gan radošo industriju un mākslinieku,
gan arhitektu profesionālajā vidē, gan plašākā sabiedrībā ir aktualizējies
jautājums par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja būvniecību. Šoreiz gan nerunāsim
par muzeja projektēšanu un kurš to darīs — šis process faktiski jau ir sācies,
bet paskatīsimies uz materiālu, no kā šo muzeju varētu būvēt. Diskusijā
izskanēja savā ziņā provokatīvs, bet vienlaikus arī gana loģisks un argumentēts
ierosinājums, un proti — vai Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju nevarētu būvēt
no koka?

Diskusijas dalībnieki bija
vienisptātis, ka LLMM varētu būt Latvijā kā koka arhitektūras un būvniecības
atdzimšanas projekts, kā paraugprojekts un simbols, kas izaicinātu pašreizējos
priekšstatus būvniecībā un arhitektūrā par koku kā estētisku, ekoloģisku, drošu
un ilgtspējīgu materiālu pilsētvidē. Turklāt, kurš uzdrošināsies apgalvot, ka
koks nav gana laikmetīgs būvmateriāls? It īpaši valstī, kurā meži klāj 53%
teritorijas, kurā ir senas koka arhitektūras tradīcijas, kur kokrūpniecība ir
viens no ekonomikas pamatbalstiem un kurā ir arī sabiedrība, kas spēs novērtēt
valstiskus centienus izkopt daudzstāvu (vismaz 6 stāvu) koka arhitektūru?

* Saistīts ar pašreizējo
(mūsdienu) laikmetu, laikposmu, tam raksturīgs; mūsdienīgs