Rīgas arhitektūras mantojuma aizstāvji ir satraukti par plāniem
Doma baznīcas tornī ierīkot liftu, kas torņa konstrukciju pastiprināšanas un
pieejamības vārdā ievērojami bojātu autentiskās 16. gadsimta konstrukcijas. Apšaubāmā projekta vārdā tiek izdarīts politisks spiediens uz pieminekļu aizsardzības inspekciju.
Nu jau divus gadus Doma baznīcā norit plaši jumta, fasāžu un
torņa restaurācijas un konservācijas darbi. Saskaņā ar pieejamām ziņām,
iepriekšējo reizi šāda mēroga remontu Doms piedzīvojis 18. gadsimta 70. gados. Apzinoties
ēkas īpašo nozīmi, ir saprotams, ka Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības
inspekcija jau pirms dažiem gadiem izsniedza īpašus noteikumus baznīcas jumta
konstrukciju un seguma, fasāžu un torņa konstrukciju pastiprināšanai un
restaurācijai. Jau toreiz tur tika norādīts, ka projekta restaurācijas un konservācijas sadaļām jābūt detalizēti
izstrādātām. Pirmajā kārtā tika izstrādāts jumta un fasāžu konservācijas un
restaurācijas projektu (birojs AIG, Artūra
Lapiņa vadībā), kas nu jau ir redzams dabā kā pabeigts un ir visai atzīstams
rezultāts.
Sarežģītāk ir ar torni. Kā zināms, tornis sverās. RTU
pētnieku norāda, ka saskaņā ar ilglaicīgā
plaisu monitoringu darbu rezultātiem torņa nobīde par aptuveni 34 centimetriem
no ass rada papildu slodzes torņa koka konstrukcijas karkasam un līdz ar to arī
rosina mūra plaisāšanu. Jautājums ir par
to, kā pastiprināt torņa konstrukcijas, — vai aizvietojot bojāto koku ar jaunu,
vai iejaucities radikālāk, izmantojot metālu un dzelzbetonu, līdz ar to, iegriežoties un postot autentiskās
16. gadsimta koka konstrukcijas.
Pirms gada VKPAI tika iesniegts skiču projekts, kas
paredzēja pamatu pastiprināšanu torņa daļai, tā centrā izbūvējot četru metāla balstu
serdi, kas nobalstīta uz jaunizbūvētiem injekcijas pāļu pamatiem tagadējā torņa
vestibilā vidū un sniegtos apmēram 60 metru augstumā. Pa vidu no Vilhelma Neimaņa
20. gadsimta sākumā projektētā vestibila līdz apakšējai galerijai ierīkots
lifts, bet jaunie zvani iekārti pašā augšā, kur ir laukumiņš zem augšējā
kupola. Īstenojot šādu projektu tiktu zaudēts Neimaņa vestibils, neizpētītais
koka pārsegums virs tā, kā arī divi 16. gs. pārsegumi virs t.s. zvanu ceļa (no konstrukcijām brīva vieta, kas atstāta baznīcas zvanu pacelšanai). Tika
apgalvots, ka tas esot vienīgais iespējamais risinājums.
Likumsakarīga ir VKPAI nostāja ir, ka, cik vien iespējams, jāsaglabā
autentiskais. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ir inženieri, kas atzīst, ka metāla
stiprinājumus nevajag, jo iespējams aizvietot
bojāto koku ar citu koku. Inspekcijas prasības tehniskā projekta izstrādei
ietvēra šādus nosacījumus, kas jāievēro tā autoriem:
- pierādīt,
ka izvēlētais veids un metāla kosntrukcija ir vienīgais un labākais, kas var
glābt kultūras pieminekli (skat. Kultūras mantojuma likuma 3. pants); - pamatot,
kāpēc nevar visus pastiprināšanas darbus veikt pēc principa: koku labo ar koku; - nedrīkst
postīt Neimaņa projektēto vestibilu; - liftu var
projektēt, ja netiek skarts Neimaņa interjers un vēsturiskās torņa
konstrukcijas virs zvanu ceļa; - tehniskajā projektā jābūt
detalizētiem mezglu risinājumiem, metodikām un tehnoloģijām.
Šobrīd tiek skatīta projekta versija, kurā centrālā serde un
lifta apakšējā pietura ir pacelta virs
Neimaņa vestibila, balstot jauno metāla karkasu mūrī iestiprinātā kopnē. taču arī šajā gadījumā, lai arī vestibils tiktu saudzēts, netgriezenisku tiktu skartas vēsturiskās, četrsimts gadus vecās konstrukcijas. Bez tam tehniskā projekta autoriem nav pieredzes kultūras
pieminekļu projektēšanā, nerunājot par pieredzi kaut attāli līdzīgu Doma torņa
koka konstrucijām. Projektā nav arī restauratora klātbūtnes, kas piedomātu par
visām šīs jomas problēmām, torņa iekštelpu un simtiem koka, mūra un metāla
detaļu.
Neapšaubāmi, ka Doma baznīcas torņa stiprināšana ir sarežģīts projekts, ko
būtu jāvērtē atbilstoša līmeņa speciālistiem, kādu Latvijā gan nemaz nav. Neskatoties
uz kvalificētas ekspertīzes trūkumu, uz priekšu tiek «dzīts» vāji izstrādāts
tehniskais projekts, kas paredz neatgriezenisku iejaukšanos vēsturiskajā
substancē. Tāpēc šobrīd situāciju var vērtēt drīzāk kā politisku spiedienu no
ēkas apsaimniekotājas — Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas, kā arī
projekta virzītāju puses, ar mērķi panākt saskaņošanu līdz augusta vidum, kas
ļautu šajā projektā «apgūt» Eiropas Savienības līdzkļus.
