Imres Makoveca izstāde

19. maijā plkst. 18.00 Arhitektūras muzejā tiks atklāta ievērojamā ungāru arhitekta Imres Makoveca darbu izstāde.

Imre Makovecs (Imre Makovecz, 1935) ir hrestomātiska personība Ungārijas arhitektūrā. Arhitekts beidzis Budapeštas Tehnisko universitāti, Eiropā viņa darbi ir pazīstami kopš 20. gadsimta 50. gadu beigām. Imre Makovecs, praktizējošs arhitekts, mākslinieks, teorētiķis un skolotājs, ir organiskās arhitektūras aizsācējs Ungārijā. Pamati viņa arhitektūrai meklējami filosofijā, par savu darbu stūrakmeni arhitekts pats uzskata Rūdolfa Šteinera antropozofiju. Imre Makovecs organizē telpu, balstoties uz cilvēka ķermeņa formu analīzi; šim virzienam ir savi sekotāji gan Ungārijā, gan ārpus tās. No formālā viedokļa Makoveca darbus var iekļaut strāvojumā, kuru radīja tādi ungāru arhitekti kā Edens Lehners un Kārojs Košs, bet nacionālo arhetipu meklējumos arhitekts turpina ungāru jūgendstila un nacionālā romantisma tradīcijas.

Imres Makoveca darbs aizsākās kā komunisma ideoloģijas un tā laika celtniecības brutālās unifikācijas kritika; pēc komunisma režīma krišanas 1989. gadā tas pievērsās globalizācijai un korporatīvajai kultūrai. Imres Makoveca spilgtais un īpatnējais radošais rokraksts, kurā milzīga nozīme ir sakrālajai tēmai, sniedz arī paralēlu informāciju: lai arī Ungārija pagājušajā gadsimtā bija sociālistiska Austrumu bloka valsts, kuras antikomunistisko sacelšanos 50. gados brutāli noslāpēja padomju tanki, 60.-80. gados, salīdzinot ar PSRS, tajā valdīja nosacīta gara brīvība. Nav iedomājams, ka Imres Makoveca tēlainajiem projektiem līdzīgus darbus kāds būtu varējis īstenot, piemēram, Padomju Latvijā.

Imres Makoveca zīmējumi nav skices konkrētiem objektiem, bet pastāvīgi mākslas darbi, kuri risina attiecības starp cilvēku un vidi, dzīvo dabu un mākslīgi radīto telpu. Arhitekts uzdod svarīgāko jautājumu arhitektūras nākotnei: vai cilvēkam būs gana spēka, spēju un saprāta, lai ar dabu sadarbotos?

Imres Makoveca nozīmīgākie darbi ir Šārošpatakas kultūras centrs (1972), bēru ceremoniju zāle Farkašrētas kapsētā (1975), Evaņģēliskā baznīca Šiofokā (1986), katoļu baznīca Pakšā (1987), Ungārijas paviljons EXPO izstādē Seviļā (1990) un Pētera Pāzmāņi Katoļu universitātes komplekss (1995).