Izvērtējot aizvadīto Arhitektu savienības Gada skati —
pasākumu un godalgu sadalījumu, jāatzīst, ka vakars bija izdevies salīdzinoši sirsnīgāks
kā citus gadus, tomēr būtiskākā atšķirība un panākums ir īstenotās izmaiņas
skates nolikumā, ļaujot izcelt un publiskot
tiešām labākos un ievērojamākos.
Nenoliedzami vakara pasākums bija atšķirīgs no citiem
gadiem. Vienlaikus tas ietvēra zināmas pretrunas — daži režijas negludumi; pārāk
garie citāti; ne izcilā angļu valodā rakstīto vērtējumu lasījums un mēģinājums
tos uz vietas tulkot; apbalvoto gājiens cauri mājai saņemt savu balvu; šaurais
balkons uz kura jāierūmējas apbalvotājiem un apbalvotajiem, tā lai visi lejā stāvošie redzētu.
Taču katrai no šīm lietām arī otrā puse. Neraugoties uz
profesora Krastiņa citētajiem gabaliem, kas brīžiem varēja likties par gariem,
tie tomēr pamācošā un arī ironiskā veidā atgādināja par zināmām Latvijas un
Rīgas arhitektūras tradīcijām, tiecoties
atklāt, ka ne jau tukšā vietā atrodamies.
Savukārt pati pasākuma vadīšana kontrastēja ar to pastīvo
vai pompozo atmosfēru, kas bijusi vērojama dažos iepriekšējos gada balvas pasākumus,
šo vēršot patīkami sirsnīgāku. Un jauks tas bija arī tādēļ, ka bija jūtami īsāks
— izpalika garās sponsoru runas. Personīgi
man atzinības vērts likās žests, kā tika nogludināta viena no neveiklībām,
kuras cēlonis bija nepietiekoši platā balkona
aila. Kad pasniedzot galveno godalgu, tajā nebija paspējuši ievietoties visi to
pelnījušie kopā ar balvas pasniedzēju, pēc neilga brīža viss INDIAs pulks tikai
vēlīgi aicināts vēlreiz iznākt priekšā kopējai bildei.
Tad vēl karstā pēcpusdienas saule, kurā bija jānīkst
skatītājiem. Taču — labāk, protams, tā, nekā tāds rudens, kā šobrīd. Interesanta
bija arī doma izmantot vietas un pašiem savas mājas (ar balkonu) potenciālu, itin
kā atveroties pret pilsētu un tēlojot tādu kā demokrātismu. Pat neraugoties uz
to, ka daļa no biedriem nemaz nestāvēja lejā uz ielas, bet atradās augša zālē,
aizmugurē.
Taču tās ir salīdzinoši otrškirīgas lietas, kas attiecas uz pasākuma norisi. Daudz svarīgākas
noteikti ir tās pārmaiņas, kas skārušas pašu Gada skati un balvu. Neesmu
sekojis līdzi LAS diskusijām par skates organizāciju, tomēr, ja biedrība vēlas,
lai arhitektūra un ar to saistītās lietas būtu pamanāmākas sabiedrībā, tad šīs pārmaiņas ir solis
pareizajā virzienā. Atteikšanās no daudzajām nominācijām, tā vietā nosaucot dažus
labākos, neskatoties uz to, kādai formālai kategorijai tie piederētu un izceļot
vienu galvenās balvas ieguvēju — tas ļauj daudz saprotamāk sabiedrībai komunicēt
viedokli par to, kas tad ir labākā arhitektūra Latvijā šodien.
Grūti samērot darbu, ko dažādos gados ieguldījuši žūrijas pārstāvji.
Tomēr salīdzinot ar citiem gadiem, liekas būtiski, ka šoreiz žūrijas pārstāvji
bija centušies katrai no balvu ieguvušajām būvēm veltīt apjomīgāku analīzi. Lai
arī ne-perfektā angļu valodā un izklāstā, šie teksti, kas tika lasīti balvas pasniedzot,
tiecas nopietnāk izvērtēt labākos arhitektūras darbus, reizē atklājot no
ierastās Latvijas arhitektu vides mazliet atšķirīgu, varētu sacīt,
rietumniecisku skatījumu. Acīmredzami vērtīgi ir tas, ka uzaicinātie žūrijas dalībnieki nepārstāvēja
t.s. austrumu pusi ar attiecīgajām vērtībām un uzstādījumiem.
Jāpiebilst,
ka A4D aptaujā par līderiem kļuva Pārventas bibliotēka, Dzintaru Mežaparks un
dienas centrs Katoļu ielā, apliecinot, ka arī A4D lasītājiem kopumā ir savi saprotami
vērtību kritēriji.
