Dienvidu tilts ir atklāts. Un iesvētīts

Kā solīts, 17.novembra pēcpusdienā Rīgā tika atklāts Dienvidu tilts pār Daugavu — vērienīgākā un sarežģītākā būve, kas Latvijā īstenota kopš neatkarības atgūšanas. Kā tilta mūžu ietekmēs trīs mācītāju dotā svētība?

Nav iespējams un nav arī vajadzīgs šajā rakstā aplūkot un atgādināt visas tās politiskās, tehniskās un finanšu peripetijas, kas saistītas ar tilta tapšanu sešu gadu garumā. Nav nozīmes arī aprakstīt tilta atklāšanas ceremoniju, būtisks īstenībā ir tikai pats fakts, ka Dienvidu šķērsojuma 1.kārta ir īstenota  — Rīgai nu ir piektais tilts pār Daugavu. Šī ziņa vien ir tā vērta, lai parādītos A4D. Tomēr korekti būtu pieminēt kaut dažus tehniskus faktus par tilta apjomu, kā arī būves projekta autorus.

Dienvidu šķērsojuma 1.kārta ietver tiltu pāri Daugavai un estakādes pāri Krasta un Maskavas ielai. Tiltam ir trīs satiksmes joslas katrā virzienā, veloceliņš un gājēju ietve katrā pusē. Dienvidu tilts ir 803 metrus garš un 34,28 metrus plats.

Tilta skiču projekts galvenā projektētāja vadībā Georgija Rusinova vadībā izstrādāts SIA Tiltprojekts. Tilta konstrukcijas — tā saucamo šprengeļu jeb mazo vanšu tilta sistēmu radījis Sanktpēterburgas projektēšanas institūts Institut Giprostroimost Sankt-Peterburg galvenā inženiera Igora Koļuševa vadībā. Taču vissirsnīgāk, protams, sveicam tilta galveno arhitektu Ingurdu Lazdiņu, kurš ir arī viens no A4D dibinātājiem.

 

Tālākais jau ir subjektīvas pārdomas par pāris tilta atklāšanas ceremonijas aspektiem. Pirmais — mazliet tā kā nekorekti liekas tiltu nosaukt par «dāvanu savai pilsētai», kā tas izskanēja no akciju sabiedrības Dienvidu tilts padomes priekšsēdētājs Gunta Rāvja puses. Nekorekti, jo dāvanas saņēmēji — pilsēta un tās nodokļu maksātāji par šo dāvanu (protams, visnotaļ nepieciešamo) maksā un maksās visai brangu cenu, kuras skaidrs apjoms tā ar nav nosaukts. Ministru prezidenta Ivara Godmaņa sacītais, ka «tā ir patiesa dāvana Latvijai jubilejā» ir tuvāk patiesībai, norādot, ka šis tilts ir svarīgs ne tikai Rīgai, bet visai Latvijai, un tas vieno visu valsti.

Tilta pabeigšanas termiņa sasteigšana, lai atklātu to uz Latvijas 90 gadu jubileju — tas gan šķiet kā tāda atskaņa no padomju laikiem, kad svarīgas būves tika steigtas, lai tiktu pabeigtas un veltītas kādai valsts gadadienai vai kārtējam, romiešu cipariem apzīmētam, PSKP kongresam. Taču vēl tiešāk šīs padomju laiku tradīcijas turpinās citā atklāšanas ceremonijas aspektā — ideologu klātbūtnē. Ja padomju gados nevienu nozīmīgu būvi nevarēja atklāt bez komunistu partijas atbildīgu funkcionāru uzrunām, tad mūsdienu Latvijā līdzvērtīgu lomu tiecas ieņemt baznīcas tēvi.

Liktos — baznīca un valsts taču šķirtas, tilts taču visnotaļ tehniska un lietišķa būve — kāda gan tur melnsvārčiem varētu būt daļa? Bet nē, izrādās, Dienvidu tilts ir gana ideoloģiska būve — atklāšanas ceremonijā to «iesvētīja» visu trīs Latvijas lielāko kristīgo baznīcu galvas.

Protams, ka, atklājot jaunceltu baznīcu vai kādu draudzes namu, mācītāja klātbūtne ir pašsaprotama, par mācītāju izdarībām nevar būt pretenziju arī gadījumā, ja būves pasūtījums ir privāta iniciatīva un pasūtītājs to vēlas. Taču sabiedrisku, pilsētas vai visas valsts mēroga būvju gadījumā šāda mācītāju līdzdalība mūsu dienās šķiet visai apšaubāma un īsti nav izprotama Rīgas domes un ceremonijas rīkotāju motivācija.

Vai tiešām tāds Austrumeiropas postpadomju misticisms ir tas, kas tik ļoti raksturo 21.gadsimta rīdzinieka identitāti? Apliecinājums tam, ka šī attieksme nav gluži formāla tradīcija vien, ir Rīgas pilsētas domes īpašās neskaidrās attiecības ar atsevišķu konfesiju organizācijām. Piemēram, domes vēlme atdot pilsētas īpašumu un simbolu — Pēterbaznīcu Latvijas Evaņģēliskajai luterāņu baznīcai, kurai tā nekad nav piederējusi.

Lai neizklausītos aplam negatīvs, gribētu A4D lasītājiem arhitektiem vaicāt neitrālāk: cik daudz no jūsu būvētajām ēkām ir iesvētījuši mācītāji un kā tas ir palīdzējis tām ilgāk stāvēt un labāk kalpot? Tātad, tilta gadījums — tas ir viens konkrēts, bet minētā ziņa rosināja pārdomas, ka varbūt vērts papētīt šo tendenci Latvijā kopumā. Jo tā, kaut pakārtoti, saistīta arī ar arhitektūru.

Var, protams, apgalvot, ka svēto tēvu līdzdalība nekā kaitēt nevar. Droši vien jau, ka tā arī ir. Bet, ja tas ir tik formāli, tad varbūt efektīgāka, arhaiskāka un atraktīvāka tradīcija šīs būves mūža pagarināšanai varētu būt bijusi dresēta lāča pārvešana pavadā pār tiltu?

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
Abonēt
Paziņot par
guest
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
0
Lūdzu, komentējietx