Arhitektūrā vienmēr jādomā pakāpeniski

Sutherland Hussey arhitekti Charles Sutherland un Colin Harris sarunā ar Ievu Zībārti pēc Sapņu fabrikas plenēra: «Pārāk bieži arhitekti, īpaši mūsdienās, kad viņi piedalās konkursos visā pasaulē, vietas pētīšanai pievērš pārāk maz uzmanības. Viņi vienkārši piedāvā savas idejas, nevis mēģina priekšlikumu sapludināt ar to, kas pilsētai vai kādai citai vietai patiešām ir vajadzīgs. Pirms izdarīt intelektuālu komentāru par kaut ko, ir svarīgi iepazīt konkrēto vietu, cilvēkus un viņu vajadzības.»

Oktobrī Rīgā notika Lielbritānijas valdības programmas Ideju krustpunkti ietvaros rīkotais starptautisks arhitektu plenērs, kurā izstrādāja kultūras projekta Sapņu fabrika attīstības vīzijas. Plenērā piedalījās pieci arhitekti no Latvijas un pieci arhitekti no Lielbritānijas. Kopā ar palīgiem — studentiem viņi strādāja pie viena projekta. Tiem, kuri piedalījās britu arhitektu prezentācijās, atmiņā lieliskus maza mēroga reģionālās arhitektūras nospiedumus noteikti atstāja Čārlza Saterlanda priekšnesums. Čārlzs uz Rīgu kopā bija ieradies ar kolēģi Kolinu Harisu. Arhitektu birojs Sutherland Hussey atrodas Edinburgā, Skotijā. Ar darbiem aicinām iepazīties arhitektu mājas lapā.

Vai plenērs bija labi noorganizēts?

Charles: Viss bija noorganizēts lieliski. Bija arhitekti un studenti, kas strādāja kopā, arī resursi darbam — vairāk patiešām nevarētu vēlēties. Taču darbu noteikti ietekmēja moderatora Deivida aizbraukšana plenēra vidū. Būtu bijis labāk, ja viņš būtu palicis līdz beigām, jo Deividam bija skaidra ideja par to, kas notiek kopumā. Mēs vairāk risinājām katrs sev svarīgās problēmas,

Colin: Viņš prata racionalizēt un pilnveidot mūsu domas.

Charles: Mēs ļoti pareizi jau pašā sākumā nolēmām, ka kopā strādāsim pie viena projekta, nevis katrs pie sava. Kad kaut kas tāds tiek nolemts, ir vajadzīgs viens cilvēks, kas visu vēro no malas un satur kopā.

Vai jums bija pietika informācijas par pašu projektu?

Colin: Es domāju, ka informācija nebija pietiekama, taču savā ziņā tas bija labi. Mēs paši dabūjām vairāk domāt par to, kas Sapņu fabrika varētu būt.

Charles: Vislabāk būtu bijis, ja būtu vairāk laika. Vienā reizē veikt izpēti un izstrādāt priekšlikumu ir grūti.

Cik ilgs laiks būtu bijis pietiekams? Piecas dienas, nedēļa?

Colin: Labāk būtu bijis, ja pasākums būtu nevis viens bloks, bet sadalīts vairākos, vismaz divos, posmos. Pirmais — lai saprastu, otrais — lai izstrādātu projektu, trešais — lai to prezentētu. Šoreiz sanāca, ka vienlaicīgi jādomā par pētniecību, dizainu un prezentāciju.

Charles: Tas ir ļoti grūti.

Colin: Arhitektūrā vienmēr jādomā pakāpeniski.

Ko jūs domājat par dalībnieku atlasi no Lielbritānijas un Latvijas puses?

Colin: Tā bija ļoti laba.

Charles: Īpaši no britu puses bija liela arhitektu dažādība. Tas bija labs dažādu arhitektūras aspektu sajaukums.

Colin: Jā, jo tas parādīja visu arhitektūras prakses spektru no tādām lietām, ar ko nodarbojas, piemēram, MUF līdz tam, ko savā birojā darām mēs. Mēs vairāk strādājam ar ēkas ideju un telpu, bet ir citi, kas koncentrējas uz sociālajām lietām.

Vai jums izdevās uzzināt, ar ko nodarbojas kolēģi Latvijā?

Charles: Mēs šo to uzzinājām no tiešajiem kontaktiem, paviesojāmies dažos birojos un bāros un uzzinājām šejienes garšu.

Colin: Būtu tomēr bijis jauki, ja arī dalībniekiem no Latvijas būtu bijusi iespēja iepazīstināt ar saviem darbiem.

Charles: Arī ekskursija pa pilsētu būtu bijusi jēdzīgāka, ja mums būtu pateikts, kuru arhitektu darbi tie bija, vai arī, ja mēs būtu redzējuši kaut ko no visu dalībnieku paveiktā.

Bet piedalīties pasākumā taču bija interesanti.

Colin. Noteikti.

Charles: Es pirmo reizi biju šajā reģionā, tāpēc es īsti nezināju, ko sagaidīt. Bija atvieglojums redzēt, ka mērogs un problēmas ir līdzīgas.

Colin: Tik daudz iespaidu tik īsā laikā patiešām ir šokējoši. Rīga un Latvija ir lieliskas vietas. Es ļoti daudz domāju par attiecībām, kas nodibinās šādu pasākumu laikā, gan ar konkrēto vietu, gan arī citiem arhitektiem. Man pat ir vajadzīgs laiks, lai to aptvertu, tāpat es domāju, šis notikums zināmā mērā ietekmēs mūsu turpmāko darbu.

Kā tas ietekmēs? Kas būs tas, ko aizvedīsiet mājās?

Colin: Pētniecību. Pārāk bieži arhitekti, īpaši mūsdienās, kad viņi piedalās konkursos visā pasaulē, vietas pētīšanai pievērš pārāk maz uzmanības. Viņi vienkārši piedāvā savas idejas, nevis mēģina priekšlikumu sapludināt ar to, kas pilsētai vai kādai citai vietai patiešām ir vajadzīgs. Pirms izdarīt intelektuālu komentāru par kaut ko, ir svarīgi iepazīt konkrēto vietu, cilvēkus un viņu vajadzības.

Vai jūs savā birojā veicat izpēti?

Charles: Mums ir iznācis strādāt vietās, kuras labi pazīstam. Turklāt konkursi, kurus bieži organizē, piemēram, Arts Council notiek sadarbībā ar māksliniekiem, kas šo izpēti jau ir veikuši. Pašlaik mums ir projekts, kur satikāmies divas reizes par trīs dienām, lai visu izpētītu, dokumentētu un konsultētos ar dažādām cilvēku grupām. Biežāk gan tie ir konkursi, kur izpētes materiāls jau ir piedāvāts. Tas tiešām ir atšķirīgi katram projektam.

Colin: Ja strādājām Edinburgā, tad pētniecība jau ir tevī pašā. Tā ir maza pilsēta, kuru mēs labi pazīstam. Daudzi projekti ir bijuši laukos, kur nav tik liela sociālā konteksta un pilsētvides problēmu spiediena, un tās bieži nav publiskās ēkas, tāpēc tas ir atšķirīgi no Sapņu fabrikas projekta. Mums šobrīd ir viens projekts Īrijā, man šķiet, pēc šī plenēra mēs nedaudz savādāk to uzlūkosim.

Vai Lielbritānijā ir grūti konkurēt ar citiem arhitektu birojiem?

Charles: Man liekas, mēs nemaz īpaši nekonkurējam.

Bet jūs vakar teicāt, ka ir jūsu darba grūtākā daļa ir darba meklēšana. Kāds pat ieminējās, ka aptuveni 50% no darba laika tiek pavadīts, lai sameklētu pasūtījumus.

Colin: Ir grūti konkurēt ar lielajām organizācijām, kas pasūta darbus. Ir grūti piesaistīt viņu uzmanību un iztēli, lai viņi noticētu, ka varam piedāvāt labu projektu. Visbiežāk viņi izvēlas tos, kur labs projekts pieredzes dēļ šķiet garantēts. Mums pagāja ilgs laiks, lai sevi pierādītu. Organizācijām, kas rīko konkursu ir jāsastopas ar pārāk lielu naudu un atbildības spiedienu, līdz ar to viņi labāk izvēlas ceļu, kas ietver mazāku risku.

Kā jūs tiekat pie lielajiem pasūtījumiem? Jūs uzaicina vai jūs piedalāties konkursos?

Charles: Parasti notiek tā, ka mūs uzaicina, tad mēs atbildam ar pieteikumu, tad uzaicinātāji izvēlas vai nu garāku vai īsāku dalībnieku sarakstu.

Colin: Dažkārt tie nav pat arhitektūras konkursi, bieži lūdz vienkārši idejas.

Markuss (Markus Lemanski no MUF) vakar sūdzējās, ja neesi projektējis skolu vai muzeju, tad nav cerību, ka tiksi uzaicināts skolas vai muzeja arhitektūras konkursā.

Charles: Tā ir pilnīga taisnība.

Colin: Jaunam birojam, kas tikko sācis un kuram nav iespaidīga portfolio, ir ļoti grūti izlauzties. Ir jāpaļaujas uz privāto sektoru līdz lēnām tevi ievēro un tu tiec pie publiskas ēkas projektēšanas.

Kā jūs izlauzāties?

Charles: Es nedomāju, ka esam izlauzušies.

Jūsu vārds tomēr ir labi pazīstams.

Charles: Visticamāk tas ir tāpēc, ka bijām Stērlinga balvas finālisti ar prāmju piestātni Tairī (Ferry shelter, Tiree). Balva, protams, mūs izreklamēja, lai arī tas ir mazs projekts. Un kaut kādā veidā līdz ar to esam kļuvuši lielāki, nekā mēs patiesībā esam.

Colin: Tas projekts daudzus vizuāli aizrāva. Un tagad mēs saprotam, cik svarīga ir pašreklāma. Jo tevi labāk zina, jo lielākas ir izredzes tikt pie laba pasūtījuma, vai tikt uzaicinātam uz šādu semināru. Tā ir liela spēle, kura ir jāspēlē.

Vai jūs gribētu uzbūvēt kaut ko Latvijā?

Protams (abi smejas). Mums ir plāns atvērt biroju Liepājā (atkal smejas), jo Rīgā ir pārāk daudz labu arhitektu.

Liepājā arī ir daudz labu arhitektu.

Johaidī.

Taču šeit jums būtu daudz darba.

Charles: Jā, izskatās, ka tuvākajā laikā jūs būsiet ļoti nodarbināti.

Colin: Tas ir tik iespaidīgi, ka pavisam jauni cilvēki šeit strādā pie nozīmīgiem projektiem. Jums jaunu arhitektu birojos ir jau 10 un vairāk cilvēku. Mēs esam tikai četri. Jauniem arhitektiem šis ir fantastisks laiks, jūs esat laimīgi, ka varat strādāt iespēju laikā.