Pret krīzi ar Baltijas brīzi

Augusta beigās Rīgā notika «Arhitektūras, dizaina un jahtu festivāls Baltic Breeze». Kā jau daudzi Baltijas Arhitektūras centra, respektīvi, Aivijas Bārdas rīkotie pasākumi, arī šis bija ar starptautisku atvēzienu un raksturīgo Maskavas — Soču piesmaku. Šoreiz — tiecoties arhitektūras plenēru pārvērst par festivālu.

Iepriekšējos gados Rīgā notikuši daudzi arhitektūras plenēri. Un jo vairāk tie notika, jo mazāka bija pārliecība par to lietderīgumu. Atsevišķos gadījumos — ja tos rīkoja vai pasūtīja patiešām ieinteresēti cilvēki, plenēri ir bijis veids, kā par salīdzinoši ne tik lielu naudu iegūt daudz dažādu ideju un vērtīgas atziņas. Tomēr liela daļa no šiem plenēriem bija kaut kādā ziņā līdzīgi Latvijā notiekošajiem arhitektūras konkursiem, kuru arī ir bijis daudz, taču rezultāta maz (vai nu arī — tas izrādās pavisam cits, nekā konkursā rādījies).

Nu var jau apgalvot, ka kaut kāds labums taču no katra konkursa vai plenēra bijis — nereti tie raisījuši kādu diskusiju un viedokļu apmaiņu par to, kā vajadzētu attīstīties tai vai citai vietai. Un, protams, nevar visus gadījumus vērtēt pilnīgi vienādi, gan jau ir bijuši arī patīkami izņēmumi. Tomēr lielā vairumā tos vieno naudu tērēšana, īpaši nedomājot par rezultātu. Šai aspektā minētie arhitektūras pasākumi ir līdzīgi tam, kā treknajos gados funkcionēja valsts pārvalde un ekonomika — pūšot burbuli, kam galu galā vidū izrādījies tukšums.

Kāds tad bija minētā festivāla mērķis? Baltic Breeze mājaslapā apgalvots, ka «festivāla ietvaros norisināsies jauno arhitektu (līdz 40 gadiem) plenērs par Andrejostas apbūves priekšlikumu izstrādi, arhitektu un dizaineru jahtu regate, diskusiju forums par tēmu Piekrastes teritoriju attīstība, vairāku izstāžu atklāšana, kā arī profesionālo arhitektu un dizaineru sacensības, izstrādājot labākos priekšlikums ostas soliņa dizainam.»

Tiešām, jāatzīst, pasākums izklausās vērienīgs. Jāpiemin, ka minētajam forumam «par tēmu Piekrastes teritoriju attīstība» pasākuma piecu dienu kalendārā bija paredzēta tieši viena stunda. Lieki bilst, ka dažādām svinīgām atklāšanām, parādei, ballei un jahtu regatei paredzēts ievērojami vairāk laika. Bet nu, svētki — tas, protams, ir jauki.

Savukārt tieši arhitektu plenēra mērķis esot: «Iegūt iespējami labāko Andrejostas jahtkluba arhitektonisko un funkcionālo izbūves koncepciju, atbilstošu apstiprinātā detālplānojuma nostādnēm un būvnoteikumiem, ko varētu izmantot kā pamatu tehniskā projekta izstrādei, sekmējot racionālu līdzekļu izmantošanu projektēšanas un celtniecības procesā.» Grūti gan noticēt, ka jahtkluba būvniecība nu būtu tā lieta, kur šajos laikos kāds vēlētos ieguldīt savu naudu. Taču, iespējams, tas kaut kā sasaucas ar Šlesera proponēto «zaļo gaismu visiem projektiem» Rīgā.

Tomēr mazliet nožēlojama ir arhitektu loma tamlīdzīgos sarīkojumos — kā tādiem triku un kumēdiņu taisītājiem apkalpot un dekorēt «lielo onkuļu» pasākumus, respektīvi — par vēdera tiesu (šoreiz gan vēl klāt jahtu brauciens!) pāris dienās sazīmēt visādus projektus un vīzijas. Un tad nu iestāsti pasūtītājam pēc tam, ka par projektiem jāmaksā nauda un, ka tie prasa laiku. Tāpēc pat simpātiska liekas dalīto otro vietu ieguvušās igauņu komandas pieeja — uztaisīt šādam pasākumam ļoti atbilstošu piedāvājumu.

Zane Karpova, plenēra dalībniece, FBRK:

«Kopumā par plenēru, novietne interesanta, manuprāt ideja kā tāda laba — tusiņš paliek tusiņš, izpildījums vidējs, īpaši, kas saistās ar arhitektūras plenēra sadaļu — informācijas trūkums, vāja projektu prezentācijas organizēšana, varbūt nepietika laika un pieredzes, jo bija jārūpējas par starptautisko žūriju, jāorganizē regate, kas bija ļoti forši, jāorganizē starptautisko arhitektu iesaistīšana pasākumā, kas manuprāt ļoti pozitīvi, jāorganizē dizaina konkurss, pirms un pēc pasākums ar dejām, dziesmām, vakara vadītājiem un uzkodām. Liels trūkums – nebija tulkojums visam angļu valodā, tādēļ visi dalībnieki un arī daži žūrijas locekļi visu nesaprata. Arhitektu komandas bija no Latvijas, Krievijas, Itālijas, Igaunijas, Zviedrijas, Ukrainas, žūrijas locekļi no Lielbritānijas. Zinu, ka jaunos ārzemju arhitektus uzaicināja, apmaksāja ceļu un viesnīcu. Prēmijas gan varēja būt lielākas, kā nekā starptautisks pasākums un intensīvs darbs ielikts.

Jahtkluba novietne pilsētas krastmalai ir visnotaļ svarīga, sen vajadzēja runāt par jahtkluba attīstību un sabiedrības pieeju ūdenim šajā vietā, jo tur ir potenciāls, ir laba vieta — parka pagarinājums gar kanālu, un jūras stacijas ainava, nevis tikai krastmala ar satiksmi un skatu pāri tālai Daugavas otrai krastmalai. Es un citi plenēra dalībnieki, biju nepatīkami pārsteigti par Rīgas pasažieru ostas krastmalai izstrādāto detālplānojumu GRAFX izpildījumā, bija daudz kritikas, neizpratnes par risinājumiem. Tādai Rīgai svarīgai vietai vajag rīkot konkursu ar svaigām idejām un mūsdienīgu redzējumu.

Pozitīvi bija papļāpāt ar ārzemju jaunajiem arhitektiem un cerams atstāt labu iespaidu par Latviju, kā arī tas, ka pasākums tieši jaunajiem arhitektiem un dizaineriem — zem 40. No šī gada starptautiskajā arhitektu savienībā prezidē Zviedrija, kas jauno arhitektu radošo potenciālu ir ielikusi kā vienu no savām prioritātēm, būtu vērtīgi redzēt vairāk iniciatīvas no Rīgas galvenā arhitekta biroja puses tieši idejām Rīgai no jaunajiem arhitektiem, nevis no ierastajiem arhitektu birojiem.»