Latvijas Architektūras 173. numurs

Latvijas Architektūra Nr. 173 (2024/4)
Numura tēma: Ainava + mantojums
Viesredaktores: Helēna Gūtmane, Sabīne Skudra

Žurnāla Latvijas Architektūra jaunākā numura tematu ir atklājušas viesredaktores Helēna Gūtmane un Sabīne Skudra. Ar Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja kolekciju iepazīstina Mārtiņš Kuplais, bet ar Āraišu ezerpils jautājumu — Aija Melluma. Ilze Rukšāne apskata pēdējo piecdesmit gadu keramiku ārtelpā un vērtē to kā zaudētu mantojumu. Rakstā par Lindas Zaļās biroja darbu pie Uzvaras parka Ināra Appena rosina domāt par pašvaldību lomu vides uzlabošanā. Paula Viļuma iepazīstina ar Kuldīgas izstādes «Savā vietā!» darbiem. Kuldīgā biroja «MAAJA» skatu tornis pie Ventas ar savu sagāzumu turpina dabai raksturīgo dinamiskumu. Liene Jākobsone prezentē biroja «SAMPLING» Lucavsalas urbāno dārzu pētījumu. Ilze Martinsone apskata «Saules aptiekas» salonu Brīvības ielā. Memoriāla Lieli kapi, kā vērtīgas vietas saglabāšanas un attīstības iespēju, konkursu analizē Dace Kalvāne. Latvijas Biozinātņu un Tehnoloģiju universitātes ainavu arhitektu diplomdarbus apskata Madara Markova. Ar industiālā mantojuma revitalizācijas piemēriem Antverpenē iepazīstina Marks Geldofs, un ar Frenka Loida Raita darbību Floridā — Dace Aumele.

Redaktora sleja

Pavasarī memoriāla “Lielie kapi” starptautiskais metu konkurss noslēdza diskusiju. Tā svārstījās starp institucionāliem strīdiem un publiskām debatēm par Rīgas Père Lachaise, salīdzinot “Lielos kapus” ar lielāko kapsētu Parīzē, nākotni. Pieticīgie 30 000 eiro tika atvēlēti, lai radošie ļaudis izpildītu neiespējamo misiju – “cieņpilni” samierinātu pagātni ar šodienu, dabu ar kultūru, mantojumu ar kopienas vajadzībām, kā arī kopienas viedokļus savā starpā.

18. gadsimta sākumā radies “neu angelegten Gottes Acker” (jaunatklātais Dieva lauks jeb. kapsēta, vācu val.), mūsu gadsimtā ir pārtapis par kultūrvēsturiski unikālu pilsētvidi, kas koncentrētā veidā satur mūsdienu pilsētu lielo izaicinājumu. Šīs izaicinājums bija iezīmēts konkursa nosaukumā kā dilemma “vērtību saglabāšana un vietas attīstība”. Vērtību, kas vienmēr sakņojas pagātnē, un uz nākotni vērstās attīstības pretnostatījums ir it visur, neatkarīgi no vietas mēroga vai vēsturiskā objekta realitātes.

Pārsteidzošs un lielā mērā ilustratīvs ir profesores Aijas Mellumas pētītais Araišu Ezerpils fenomens. Arheologa Jāņa Apala vadībā Āraišu ezerā pagājušajā gadsimtā tika atrasta un daļēji rekonstruēta, no 9. līdz 10. gadsimtam apdzīvotā latgaļu nocietinātā ezermītne. Mūsdienās ēkas rada jaunu realitāti un vienlaicīgi spriedzi starp dabas un kultūras pieminekļu aizsardzības mērķiem un vietas attīstības vajadzībām un iespējām. Šodien domas un jūtas  virmo ap pagātnes un nākotnes sadzīvošanu šodienā.  Ko mēs sargājam un no kā? Kur ir vēsturiskuma laika un telpas robežas? Vai pilsēta ir muzejs?

Žurnāls meklē atbildes un uzklausa daudzveidīgās balsis, sekojot viedajiem Leonijas Sanderkūkas (Leonie Sandercock)  vārdiem no viņas gadsimta sākumā tapušā raksta “Utopiju praktizējot: pilsētu saglabāšana”  (Practicing Utopia: Sustaining Cities), 2002. “Pilsētas nav ne organismi, ne mašīnas. Tās ir miesa un akmens, kas savstarpēji savijušies. Tās ir “būvētas domas”. Tās ir sapņu un vēlmju, cerību un baiļu tvertnes. Tās ir aktīvu vēsturisku aģentu kopums, kas ikdienā izvēlas, kā dzīvot labi. Tās ir kopienu kopas: gan interešu kopienas, gan vietas kopienas; neredzamas mirušo un nedzimušo kopienas. Pilsētas ir atmiņu krātuves, kā arī atmiņu teksti: to daudzslāņainās virsmas, krāsotās apmetuma kārtas, betona apvalki reģistrē šo straumju spēku gan kā nolietojumu, gan kā naratīvu. Tas ir, pilsētas virsmas stāsta laiku un stāstus. Pilsētas ir pilnas ar stāstiem laikā.”

Ainavu arhitektes Helēna Gūtmane, Sabīne Skudra