Latvijas Architektūra Nr. 172 (2024/3)
Numura tēma: Kultūra identitāte
Žurnāla jaunākais numurs iepazīstina ar Jaunā Rīgas teātra pārbūvi pēc Zaigas Gailes biroja projekta. Centrālā ieeja ēkā ir pārcelta uz pagasma naratīvi jeb stāstījumi (no franču: narrative, kas savukārt ir radies no latīņu narrāre — “stāstīt”‘) par prātu un patiesību, progresu un universālo brīvību, brūk. Sabiedrībā ir novērojams pieaugošs uzsvars uz personības individualizāciju. Cilvēka identitātes izveides procesā tiek izmantoti visdažādākie kultūras resursi, arī nacionālie.
Nacionālā identitāte veicina sabiedrīblmu, un stiklotais tilts pār to nodrošina aktieru kustību no personāla telpām uz izrādi. Ir noslēgusies Rīgas pils, vienas no skaistākajām viduslaiku pilīm Latvijā, kastelas jeb konventa restaurācija (biroji “MARK arhitekti”, “Sudraba arhitektūra”). Dizaina uzlabojumi Latvijas provinces bibliotēkās ir ieviesti ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrības projektu “Iedvesmas bibliotēkas”. Kuldīgā arhitekta Mikus Lejnieka projektētā dienas aprūpes centra “Tilts” klientiem ar garīga rakstura traucējumiem ir radītas iespējas iekļauties sabiedrībā. Arhitekts Artūrs Lapiņš piedāvā Jēkabpils novadam veikt Sēlpils viduslaiku pils konservācijas darbus, saistoši prezentējot informāciju ar mūsdienu tehnoloģiju palīdzību. Arhitekts Arnis Kleinbergs, projektējot viesu namu Pierīgā pie ezera, atstāja vecos pāļu pamatus, eksponēja tos un pacēla māju virs zemes. Arhitekts Niklāvs Paegle apskata Latvijas ekspozīciju Venēcijas biennālē.
Redaktora sleja
Mūsdienās lielie modernias sociālo mobilitāti un standartizē tādas sabiedrības kultūru, kuras pamatā ir viena- valsts valoda. Administratīvās dzīves racionālā birokratizācija izplata kultūru, izmantojot obligāto vispārējo izglītību. Nacionālā identitāte tiek saprasta kā piemērotākais veids, lai nostiprinātu un izplatītu sociāli kulturālo un politisko pārstāvju solidaritāti sabiedrībā. Mūsdienās nacionālās identitātes vērtību papildina ar visu cilvēku vienlīdzības principu.
Agita Lūse, Latvijas Nacionālajā enciklopēdijā analizējot identitātes jēdzienu, raksta, ka tādi “spēki, kā valstu savienības, multinacionālas korporācijas un starptautiskā migrācija, sekmē nacionālo identitāšu eroziju. Industriālajai ražošanai pārceļoties no pārtikušajām uz nabadzīgākām valstīm, izzūd strādnieku solidaritātes izpausmes, bet spēkā pieņemas protesta kustības zem dažādiem lozungiem.”
Pasaulē joprojām izvēršas pakalpojumu industrija un pieaug cilvēku ikdienas patēriņa nozīme. Identitātes izpausmes arvien biežāk skaidro, kā atkarīgas no indivīda piederības kādai sociālajai šķirai un viņa sabiedrībā ieņemtajam statusam. Arvien mazāk izteikta kļūst darba dalīšana pēc dzimuma, neatkarīgi no nodarbinātības rakstura. Kolektīvas identitātes iezīmes pauž ne tikai feministes, bet arī etniskās un seksuālās minoritātes, kā arī cilvēki ar invaliditāti.
