Quo vadis Riga?

Ar darbu skati un diskusiju Quo vadis Riga? noslēdzās RTU Arhitektūras fakultātes un Starptautisko sakaru daļas rīkotā vasaras universitāte Arhitektūras mantojums: UNESCO pasaules mantojums Rīgā. Pasākums notika Rīgā, Reiterna namā, un tajā piedalījās studenti, arhitekti, pilsētbūvniecības un kultūras mantojuma speciālisti.

Starptautisks topošo arhitektu plenērs Rīgā notiek jau otro gadu. Šogad tajā piedalījās trīsdesmit vecāko kursu studenti no Lietuvas, Polijas, Čehijas, Vācijas, Austrijas, Portugāles, Nīderlandes, Rumānijas, Krievijas, Horvātijas. RTU pārstāvēja pieci pirmo kursu arhitektūras studenti.

«Šādas vasaras universitātes organizēšana ir katras universitātes prestiža un starptautisko kontaktu jautājums. Tehniskajā universitātē arhitektūra ir vispateicīgākā joma, kurā saskatījām sadarbošanās iespējas,» neslēpjot, ka iniciatīva nākusi tieši no universitātes Starptautisko sakaru daļas, atzīst tās projektu koordinatore Evita Serjogina. Vasaras universitāte ir prestiža un dārga. Vienam studentam tā izmaksā vairāk kā 600 eiro, tāpēc to finansiāli atbalsta Rīgas dome, Kultūrkapitāla fonds un Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienests, studentiem maksājot vien ap 45 eiro lielu reģistrācijas maksu.

Plenēra organizatori studentiem piedāvāja iespēju gūt ieskatu Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības plāna izstrādē, iepazīties ar jūgendstila arhitektūru, koka arhitektūru un pilsētplānošanas problēmām Rīgā, Jūrmalā, Kuldīgā un Cēsīs. Ar lekcijām vasaras universitātē tika aicināti uzstāties Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta speciālists Aigars Kušķis, Rīgas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Andis Cinis, profesors Jānis Lejnieks, arhitekts Pēteris Blūms, prof. Jānis Krastiņš nolasīja lekciju Rīgas arhitektūra gadsimtu spogulī. Lai definētu nosacījumus jaunas, laikmetīgas arhitektūras un kvalitatīvas pilsētvides ainavas attīstīšanai vēsturiskā vidē, lai sniegtu iespējamos risinājumus pilsētai raksturīgas kultūrvēsturiskās vides un vērtību saglabāšanā, kā arī vizualizētu savas vīzijas un idejas, studenti divas plenēra nedēļas strādāja darba grupās.

Latvijā, kur arhitektūra aizvien netiek definēta kā nacionāla māksla, kur trūkst vienotas izpratnes un nostājas (gan politiķu, gan investoru, gan arhitektu), tomēr tiek izvirzīta šībrīža aktualitāte — vēsturiskās koka apbūves saglabāšana un industriālā mantojuma izmantošana. Acīmredzami nejauša nav arī studentu interese par darbu koka arhitektūras grupā kopā ar arhitekti Zaigu Gaili un Ilmāru Dirveiku, kurš, kā saka P.Blūms, «ir viens no spēcīgākajiem vides pētniekiem zinātniskajā līmenī ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā. Viņš spēj vidi ieraudzīt, lasīt un saprast.»

Studentus ieinteresējošs bija arī darbs, meklējot Rīgas publiskās ārtelpas attīstības iespējas vēsturiskās vides apstākļos un tā sauktās Jaunās vecpilsētas tēlu RTU mācībspēku Sandras Treijas un Uģa Bratuškina vadībā.

Plenēra dalībnieki nodarbojās ar attīstības stratēģiskā plāna un neatliekamo problēmu izpēti un apzināšanu, strādāja pie Kalēju ielas publiskās telpas attīstības agrākās Rīdzenes upes tecējuma iezīmēšanas kontekstā, kā arī mēģināja atrast Jaunās vecpilsētas centrālās publiskās ārtelpas Pie senā pilsētas mūra aprises.

«Svarīgākais vārds ir konteksts,» vērtējot studentu vasaras skolas mērķus, uzdevumus un rezultātus, saka Sandra Treija. «Studentiem, jau piesakoties plenēram, ir zināma darba tēma, un viņi brauc tieši tāpēc, ka viņus interesē kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana un attīstība. Plenēra vadītāji sniedz visplašāko informāciju par vēsturiskajiem aspektiem, attīstības problēmām un saglabāšanas iespējām. Pieredze vislabāk ir iegūstama konkrētā problēmā balstītā praktiskā darbā.»

Gan topošajiem arhitektiem, gan viņu skolotājiem plenēra patieso jēgu gribētos notvert sabiedrības reakcijā, aktualizējot problēmu un sagaidot sabiedrības jautājumus, uz kuriem tad būtu meklējamas jaunas atbildes. «Mums ir svarīgi saprast, kā sabiedrība izmanto ārtelpas un cik tās ir publiski pieejamas. Dziļākā jēga ir uzturēt aktuālu informāciju,» pārliecināts ir U.Bratuškins. «Studentiem bija jāsajūt pilsēta visās diennakts stundās. Rīgas skola ir orientēta uz reģionālajām vērtībām un reģionālās arhitektūras izpratni. Tas, ka mūsu stratēģiskā ievirze ir pareiza, apstiprinājies arī citviet Eiropā, kur nokļūst mūsu studenti. Viņi prot apliecināt savas zināšanas un prasmi profesionāli adaptēties situācijā.»

Plenērā satiktie RTU mācību spēki atzina, ka Arhitektūras fakultāte vienmēr ir strādājusi ar reālām problēmām, sadarbojoties ar Rīgas domi un pilsētplānošanas iestādēm. Latvijas problēmas, protams, ir koncentrētas Rīgā, bet tikpat svarīgas tās ir arī mazpilsētās. «Vācijā, piemēram, tādas prakses nav, jo tur akadēmiskā vide un pilsētas attīstītāji ir divas atsevišķas un svešas pasaules, kuras katra nodarbojas ar saviem jautājumiem. Fakultātei ir laba sadarbība arī ar Jūrmalas, Liepājas domi, kur mūsu studentu darbu vērtē kā resursu un potenciālu,» domā S.Treija.

Tieši pagājušā gada vasaras universitātes studentu darbi ir rosinājuši Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieku A.Kreitusu akceptēt lēmumu finansiāli atbalstīt šā gada plenēru. E.Serjogina atklāj, ka studentu darbi tiek atdāvināti Pilsētas attīstības departamentam. «Rīgas dome cer sagaidīt jaunas idejas, studenti izpēta situāciju un zīmē priekšlikumus gan par Jauno vecpilsētu, gan Iļģuciema manufaktūru, kura vispār nav bijusi pamanīta.»

Šobrīd liela un vispārēja uzmanība tiek veltīta Rīgas vēsturiskajam centram, tā šaurākajā un arī plašākajā nozīmē. Tā ir Vecrīga, viss, kas tai pieder, mēģinājumi Vecrīgu attīstīt no jauna, skarot Ķīpsalas dienvidu galu, Klīversalu, Upju staciju. «Bet cilvēki dzīvo visur. Cilvēkiem visur ir tiesības dzīvot ar apziņu, ka viņi dzīvo vērtīgā vidē. Tās ir katra cilvēka tiesības — nevis dzīvot nekur, bet vietā, kurai ir vērtība, kuru var vairot,» domā arhitekts P.Blūms. «Valsts prezidente izteicās, ka nedrīkst traucēt attīstību – ir Vecrīga, un citviet vecie prauli ir jāiznīcina. Bet Rīgā hroniski trūkst lokālo centru, jo vērtības nevar koncentrēties tikai Vecrīgā. Vecajiem rajoniem tiek pārmests, ka tajos neko nevar darīt, jo tur ir antisociāla vide un kriminogēna situācija, taču nevienam nav vēlme atzīt, ka paši tajā esam vainojami un šo situāciju tādu paši esam radījuši,» atzīst P.Blūms.

Arhitekts neslēpj, ka par Iļģuciema manufaktūru atklāti runājis un rakstījis presē jau pirms 25 gadiem, taču šajā laikā pat sabiedrības attieksmes nav mainījusies. Iļģuciema manufaktūra ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas kontekstā ir unikāla, viens no visvecākajiem, pilnībā saglabājies industriālais komplekss, kurš celts laikā pirms 1870.—1880. gadu industriālā uzplaukuma. Blakus tai ir izcila koka ēka un maz izmainīta vide, kura dod iespēju visplašākajām vīzijām.

«Tas, ka studentu darbam ieteicu tieši šo vietu, bija tikai sakritība. Te vide ir tik humāna, tik nesabojāta savā būtībā un aizmirsta, ka ar visiem maņu orgāniem var sajust tās potenciālu. Jaunie kolēģi no Eiropas valstīm izvēlējās tieši šo vidi, lai strādātu daudz plašākā kontekstā. Viņiem ir laimējies ar darba vadītājiem, kuru sirds pieder vēstures dotajai iespējai saglabāt to, kam nav jāaiziet. Studentam, dodot iespēju šķietamajā bezvērtībā saredzēt vērtību, veidojas attieksme, kas neļauj iznīcināt, bet meklēt risinājumu, lai saglabātu nevis maksimāli, bet optimāli.»

Plenēra darbi, prezentācijas, idejas un diskusija apliecina, ka studentu attieksme ir humāna, kuru veido laba un profesionāla vides analīze. Vides un vēsturiskā mantojuma speciālisti atzīst, ka tieši problēmu izpratne un vides izpēte ir vērtīgākais, ko studentiem devusi Rīgas arhitektūras studentu vasaras skola. Uzrunātie studenti ir pārliecināti – lielākais ieguvums ir iespēja savstarpēji komunicēt, veidot kontaktus, attīstīt profesionālu sadarbību. Arhitekts Pēteris Blūms saka, ka «šie studenti ir labi māli, vēl neapdedzināti. Lielas personības, kuriem ir ielikti ļoti labi teorētiski pamati. Reizēm gudrs radikālisms ir vērtīgāks par šļauganu konservatīvismu. Ja jaunā cilvēkā ir radikālisms, tas nozīmē, ka viņā ir filozofija.»