Divi no Tio



No 23.janvāra līdz 22.februārim Valsts Mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls bija skatāma divu starptautisku atzinību guvušu zviedru fotomākslinieku — Lennarta Olsona (1925) un Georga Oddnera (1923) — darbu izstāde.




1958.gadā Stokholmā desmit jaunie fotogrāfi, kolēģi un draugi nodibināja profesionālo mākslinieku apvienību Tio Fotografer (Desmit fotogrāfi). Lai gan katram bija sava specializācija, viņi labprāt dalījās ar viedokļiem, diskutēja un ietekmēja viens otru. Šodien no desmit māksliniekiem palikuši tikai trīs, un divi no Tio bija redzami fotoizstāde Arsenālā.


Lennarts Olsons un Georgs Oddners ir vienas paaudzes pārstāvji un tuvi draugi. Katrs iet savu radošo ceļu, taču abu darbos ir jaušama zināma estētiska līdzība, patiesības un harmonijas meklējumi. Georga Oddnera pieeja un darba metode ir fotožurnālistika — dzīves sociālpsiholoģiskā dokumentācija. Lennarta Olsona fotogrāfijām raksturīga intelektuāli minimālistiska, arhitektoniski atturīga forma, grafiska elegance, telpiskais dziļums. No 1950.gada meistara iemīļotākais motīvs ir tilti.


Ekspozīcija tika veidota ar vēsturisko ievirzi, un aptver mākslinieku darbību no 1951.gada līdz 2004.gadam.


Pēc izstādes apmeklējuma studenti fiksēja savas pārdomas un iespaidus uz papīra. Sanāca stilistiski ļoti dažādi teksti —gan dienasgrāmatas piezīmes, gan dzeja prozā.


Anete Eglīte arh. stud.
***
Neaizrausimies ar salīdzināšanu! Izstāde dod iespēju izjust un saprast katra mākslinieka individualitāti.
Caur 40x60cm melnbalto laukumu spēli līdz manīm nonāk Le Corbusier arhitektūras elpa. Esot ceļā uz otru krastu, spraiga rotaļa ar konsolēm un balstiem. Kompozicionāli tīrs un ritmiski piesātināts industriālās arhitektūras attēls ar nelielu erotikas pieskārienu. Dinamisks, ekspresīvs, atturīgs. Tāds ir mans Olsons.


Emocionāli, dziļi, reizēm sāpīgi plosoši — mans Oddners. Cilvēks — viens pats. Ar sajūtām, kas paslēpušās sejas vaibstos. Cilvēks — vidē. Ar gaismēnas kontrastiem, kas smeldz jeb klusinātām pārejām, kas maigi dūdo. Laiskā solī tētis ar savu mazo meitēnu pie rokas tuvojas vienam no krustojumiem New York ielu tīklā. Skatos attēlā un domāju, ka gribētos man būt tam mazajam meitēnam… un uz brīdi ar fotogrāfa starpniecību man tas arī izdevās!


Linda Leitāne arh. stud.
Divi no tio jeb Melnbalta fotogrāfija rāmī.


Bet es nestāstīšu šoreiz par to, kā tehniski perfekti, estētiski pilnvērtīgas, emocionāli pārsātinātas ir šo abu mākslinieku fotogrāfijas. Kāpēc gan?


Skumjas, pārdomas, nepiepildīti sapņi? Vai tas pārņem tevi visu — no prāta augstumiem līdz sirds dziļumiem? Lai kā tu censtos, no tā tev neaizbēgt, lai gan var jau aizmirst, atstāt, nozaudēt, izdzēst. Vai vajag? Kāds var teikt, ka ir pārāk daudz jautājumu — neizprastu, neatbildētu, uzrakstītu, pārprastu.


Klusuma pārņemtā, apdvestā zālē uz tevi arvien noraudzīsies sejas, notikumi, kraujas, tilta margas, nami. Laikmeta liecinieki, uzraugi un sargi.


Bet tas, uz ko tu raugies stikla atspīdumā, esi tu pats un neviens cits, pat ja zāle pilna ļaužu. Tas nav neviens no lieciniekiem. Laikmetā, tev garām skrejošā. Tas esi tu pats. Viens ar savām sajūtām, pārdomām, vīzijām par nepiepildīto, zudušo, neatrasto, noklusēto laiku.


Viens. Bez pārmetumiem. Tīrs no domām un atvērts pasaulei, reiz bijušai un nenotikušai vēl.
Bet kāds jau atkal bildīs vārdus vai izkliegs jo skaļi, ka tas nebūt tā nav. Ko gan viņš zina?
Viens…


Tas tilts un gaisma mūžam mainīgā, kas ēnas rada. Tā tevi pāršķeļ, cērt kā zobens ass. Vai varbūt bulta tā, kas sirdī raidīta ikreiz, kad lūkojies šai ierāmētajā melnbaltajā. Tevi smeldzīgi ķer, tver un tur. Un skatu atraut arī nevar. Vai var? Kā var, gan… Kā?


Un spāniete, kas dejoja reiz veļas mazgātuvē. Skumja. Kā balzāms, kas rūgts, smeldzīgs, dvēseli sildošs. Maigs. Skarbs. Sapņains. Mūzikā nedzirdētā gaistošs. Tikko tveramā, nojaušamā. Reiz dzirdētā, bet nesaklausītā. Kā pulksteņa ritmā un deju soļu piesitienā pret dēļu grīdu, kā vīstoša orhideja un roze.


Cigārs rokā, piedūmotā telpā. Tas skatiens, kas mūžam neaizmirstams, par dzīves vētrām, bērnu smiekliem, nemieru un priekšnojautu vēstī. Vēl teikt nav vārds, bet nemiers jau. Priekšsajūtā par…


Zib spuldze un pelni traukā gulst. Rievas sejā un vēl viens cigārs aizsmēķēts. Aust gaisma, bet klavieres un trompete tumšādainā rokā vēl steidz skaņas dot. Sviedru lāses no pieres rievotās aizslaucītas. Aust saule un gaismas stari kliedē nakts tumsu pār kailās sievietes pleciem.


Šī gaisma mūžam mainīgā, kas ēnu dos…
Un atkal zibēs spuldze un skanēs klikšķi… Dzīvei, varbūt mūžībai nozagtais mirklis iezīmēts. Ierāmēts.
Un Hronometrā dzīves sekundes atskaitītas tiks.
Kas paliks? Tu. Es?
Melnbalta fotogrāfija rāmī…


Māris Ārgalis arh. stud.
***


Esmu viens no studentiem kas apmeklēja šo izstādi, sakumā vienkārši arhitektūras grafikas lekcijas dzīts. Ieejot Arsenāla telpās, pie sienas pamanīju dokumentālo filmu par Brazīliju, tā bija tik savdabīgi savāda. Ilgāk ieskatoties tajā un izjūtot to notikumu auru, kas bija šajā filmā, es it kā neviļus iedziļinājos brazīļu temperamentā — gaisā, ar ko viņi elpo. Protams, šī filma nebija vienīgais interesantais notikums ar mani šajās Arsenāla telpās. Foto ekspozīcijā, kas atradās nākamajā telpā, katrs foto bija ne tikai kā sastingusi tā laika dokumentācija, bet šķita, ka katra no tām elpotu, smaržotu un dzīvotu savu dzīvi. Katra fotogrāfija pievilka ar savu savdabību, gribējās meklēt kādu paslēptu domu graudu cilvēka psiholoģijā (mīmikā, stājā), proporcijās kā arī tā laika notikumos. Jā — tā ir šī izjustā Georga Oddnera laika un cilvēku tajā dokumentācija.


Nākamo ekspozīciju nevajadzētu pat sākt citā telpā, lai saprastu, ka šīs fotogrāfijas ir radījusi cita izcila personība — Lennarts Olsons. Šie darbi mani tik dziļi neaizskāra kā cilvēku, bet radīja izbrīnu par izjusto minimālisma bagātīgo valodu, kādā viņš runā. Arī šajās fotogrāfijās bija neapzināta vēlme meklēt ko paslēptu formu spēlēs. Taču šīs fotogrāfijas nerunā par laiku, bet par ko citu — par ko? ?To var tieši pateikt tikai pats Olsons, kā nekā īsts mākslinieks savos darbos attēlo vienmēr tikai un vienīgi sevi.


Ilze Skirmane arh. stud.
***


Georgs Oddners.
SĀPES. Impresija un ekspresija apvienotā vienā vizuālā tēlā un acumirklī…Divu dimensiju plaknē cilvēka mūžs kā vīstošas puķes (gulbja dziesma)… Un viens vienīgs jautājums — KĀPĒC?
Kāpēc mēs esam šurpu nākuši (uz šo izstādi , pasauli)? Viņi otrpus un mēs te — objektīva šajā pusē — cilvēki, kas cieš, dejo, mīl, vēlas… Kāpēc pasaulē tik daudz sāpju, nevarības un trauksmes? Vientulība, kas mūs pavada kā neatkarīgas būtnes — pasaules pasaulē…
Laika pieskāriens un tas, par ko un kur piedzimstam, un daudzkārt par visu mūsos un mums līdzās…


Lennarts Olsons.
Elpo.
Ģeometrija — tīra, nemateriāla telpa, ko veido sastindzis, pārvērties nematērijā dzīvais. Klusums, miers. Viens punkts — tu esi te, kur nekas nesākas, nebeidzas… Sastindzis laiks.
Melns + balts + mana emocija.
Atpūšos. Baudu šo mirkli.
P.S. 2 stāsti. 2 pasaules — pasaules, kas aiziet kopā ar cilvēku, atstājot mums savus stāstus un mūsu atmiņas…


Anna Mizinova arh. stud.
Oddners  Olsons. Moments bezgalība.


Maiga silta gaisma. Fotogrāfijas — šī atmosfēra kopumā rada pirmo iespaidu. Georgs Oddners
Individualitāte. Viņš spēj noķert mirkli, tā ir viņa māksla, viņa darba mērķis. Sekundes simtdaļas laikā autors spēj nofiksēt un parādīt harmoniju, ko noteiktā vietā, laikā, apstākļos rāda apkārtējās vides objekti — dzīvie objekti — viņa mākslas objekti. Tieši tāpēc liekas, ka Oddnera fotogrāfijas elpo. Un katram darbam ir sava neatkārtojama elpa, savs raksturs, sava identitāte. Neskatoties uz to, ka fotogrāfija pati par sevi ir mākslīga matērija, iecerētais efekts ir spēcīgs un perfekti sasniegts — liekas ka bilde tūlīt atdzīvosies?


Oddnera darbi ir perfekti savā kompozīcionālā risinājumā, neviens tās elements nav lieks vai otrādi — trūkstošs. Manuprāt, Oddnera izvēlēto stilu ietekmēja arī tas, ka viņš bija profesionāls mūziķis.


Ir interesanti, kā ar fokusa palīdzību vai gaišām — tumšām laukumu dominantēm autors nereti akcentē konkrētā elementa nozīmīgumu fotogrāfijā, tā specifiku, iespējams, arī palīdz atšifrēt darbā kodēto domu. Piemēram, Conversation in the summer garden — dialogs, kur tad īsti notiek šis dialogs? Fotogrāfijas kreisajā pusē redzam jaunus cilvēkus sarunājoties, toties pa labi notiek kluss dialogs starp cilvēku un mākslas darbu — domu dialogs. Kuru tad īsti autors ir minējis fotogrāfijas nosaukumā? Spilgtais baltais akcents bildes labajā pusē atbild uz šo jautājumu.


Asa spilgta gaisma. Pēkšņi mainās noskaņojums. Vēl neskatoties uz darbiem, saproti, ka tūlīt tev būs jāpārdzīvo kas atšķirīgs. Lennarts Olsons
Oddnera darbi ir vērsti uz emocionalitāti, rosina aizdomāties — tā ir to galvenā vērtība. Olsona iecere ir atšķirīga — šeit nav m o m e n t s , bet drīzāk b e z g a l ī b a (nav ne sākuma, ne beigu). To viņš sasniedz, pateicoties ritmam, dinamikai un kompozīcijai, kurus savukārt atrod savas mākslas objektos — cilvēka radītos mākslīgos, sastingušos — nedzīvos objektos. Viņa darbus uztver kā abstrakto grafisko mākslu. Šarms un elegance. Katrai atsevišķai fotogrāfijai it kā nav savas identitātes kā Oddnera darbos, bet tas arī nebija Olsona mērķis. Darbu sērija par tēmu — Olsona individuālais stils.


Abu fotomākslinieku daiļradi nav iespējams salīdzināt, neskatoties uz abu meistaru darbu profesionālo līmeni, tiem ir atšķirīgas pieejas un mērķi, un katrs savā stilā ir unikāls. Var mēģināt izanalizēt viņu individuālo pieeju atšķirības Proti, katrs cilvēks uztver un vērtē mākslu subjektīvi, bet personīgi man no fotomākslas būtības izpratnes viedokļa Georga Oddnera pieeja tomēr ir tuvāka, bet, ja māksla kā dizaina objekts, es dotu priekšroku Lennarta Olsona daiļradei?

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
0 Komentāri
Inline Feedbacks
View all comments
0
Would love your thoughts, please comment.x