A4D izvēlas labākos diplomdarbus 2006

RTU Arhitektūras un pilsētbūvniecības fakultātes izlaidumā 9.janvārī, kad balvas pasniedza dažādas ar arhitektūru saistītas institūcijas un mācībspēki, savu apbalvojumu piešķīra arī A4D.

Vērojot diplomdarbu izstādi, vēlreiz nākas pārliecināties, ka arhitektūras izglītība Rīgā pārcieš stagnācijas posmu, ko apliecina arī lielais vairums diplomdarbu. Daļa no darbiem ir konkrēti pasūtījumi, izpildīti labākā vai sliktākā kvalitātē. Daudz ir it kā pirmajā mirklī apsološu, tomēr pēc vienas shēmas veidotu darbu — aplūkots kāds kvartāls vai rajons, sazīmēti kaut kādi apbūves priekšlikumi un tad sīkāk izstrādāta atsevišķa ēka, kas parasti izskatās kā visai formālistiska postmoderna replika vai kāds cits ne īpaši svaigs darinājums.

Pretēji tam ir citi darbi, kuros projektēta kāda atsevišķa ēka, pašmērķīgi dizainēti apjomi, kam pietrūkst saiknes ar apkārtni, dziļākas konteksta izjūtas un pilsētbūvniecisko kvalitāšu. Savā ziņā atsevišķa grupa ir to studentu darbi, kam izdevies vienu vai pāris semestrus ar Erasmus programmu vai citādi pastudēt ārzemju augstskolās. To darbos gan jaušama izraušanās sajūta un citi meklējumi. Ārzemju studijas ir vērtīga pieredze jebkurā gadījumā, taču vēl jo vērtīgāka tā ir, ja pretī gadījies satikt labus mācībspēkus.

Diemžēl lielākajā daļā darbu nav jūtams radīšanas prieks, meklējumi un atklājumi. Un kur gan lai tie rastos? Lai pabeigtu arhitektūras studijas, ir vajadzīgs pietiekoši daudz neatlaidības un mērķtiecības. Augstskolā ir saglabājušās gadu desmitiem nemainīgas tradīcijas un visai inerta attieksme pret apkārtējo pasauli, kas mainījusies. Līdz ar to — nevarētu teikt, ka akadēmiskā vide ir pārāk stimulējoša. Savukārt darbā — daudz lielu projektu, būvniecības bums taču. Darbā birojos tiek gūtas profesionālas amatnieciskās  iemaņas, taču tur, lielākoties, nav laika idejām. Un akadēmiski pētījumi jau arī nav biroju funkcija. Tā nu realitātē, nonākot līdz diplomdarbam, nereti vienīgā vēlme ir ātrāk tikt ar to galā, tikt vaļā.

Tāpēc A4D, lai stimulētu meklējumus noteiktā virzienā un aicinātu diskutēt par arhitektūras un pilsētvides problēmām, vēlējās piešķirt savu balvu. Atbilstoši portāla būtībai, šī balva nav taustāma, drīzāk virtuāla ― tā ir iespēja publicēt savu diplomdarbu A4D.

Atzīstot, ka diplomdarbs ir īstais brīdis, lai nāktu klajā ar eksperimentiem un konceptuāliem priekšlikumiem, A4D visvairāk projektos vēlējās ieraudzīt koncepcijas un risinājumus, kas izriet no izpētes un analīzes. Taču rezultātā tam vajadzētu atspoguļoties projekta pilsētbūvnieciskajās kvalitātēs. Ir prieks, ka daudzi projekti risina noteiktas urbāna rakstura problēma vai sniedz piedāvājumus Kuldīgai, Jelgavai, Jēkabpilij, Daugavpilij, Čiekurkalnam. Tomēr no visiem darbiem kā interesantākos un labākos gribējās izcelt divus diplomdarbus un trīs to autorus. Tie ir nu jau arhitekti: Toms Kokins, Evelīna Ozola un Andris Rubenis.

Toma Kokina diplomprojekts Dzelzceļa telpas attīstības stratēģija Rīgas autoostas areālā piesaista ar skaidro koncepciju ― bulvāru loka turpinājums un noslēgums, kas izriet no pilsēttelpas dažādo aspektu analīzes. Projekts cenšas atrisināt visai sarežģītu, bet interesantu vietu Rīgas centrā — dzelzceļa uzbērumu no autoostas līdz Daugavai. Sniedzot pilsētnieciskas apbūves piedāvājumu šai vietai, reizē vērā ņemtas Stockmann ēkas mācības.

Savukārt Evelīnas Ozolas un Andra Rubeņa darbs Rīgas ziemeļu pāreja vispirms piesaista ar izpēti, meklējot dziļākas sakarības, projektējot urbānu vidi Rīgas pilsētas perifērijā, Daugavas abās pusēs, vietā, kur drīzumā vajadzētu iet nozīmīgam Rīgas lielceļam. Abi kopīgi izstrādājuši izpētes daļu, bet atsevišķi priekšlikumus — Evelīna kreisajam krastam, Andris — labajam. Skaidrība jaušama gan izvēlētajā mērogā, necenšoties zīmēt ēku fasādes, gan projekta pasniegumā izstādē — netiecoties atrādīt visas bildītes, kas tapušas darba gaitā. Simpātiski ir mēģinājumi projektēt jaunu pilsētu, ievērtējot vietas esošās vērtības, radīt pilsētas daļu ar savu identitāti. Simpātiskas ir arī atskaņas no 20.gs. modernistu un mūsdienu utopisko pilsētu piemēriem.

Abi darbi tiecas risināt būtiskas pilsētvides problēmas, abi pieskaras Rīgai šodien ļoti nozīmīgajām transporta problēmām. Abi tiecas tvert plašāk par vienkāršiem arhitektoniski fiziskajiem aspektiem. Abi piedāvā interesantus priekšlikumus un abi ir diskutabli, kas no A4D viedokļa ir ne mazāka vērtība.

Interesi piesaistīja arī daži citi darbi. Piemēram, Aivara Rīta diplomdarbs, kas veltīts Kuldīgas vēsturisko laukumu sistēmas attīstībai. Jūtama autora sirsnība, rūpīgi iedziļinoties pilsētvides problēmās un piedāvājot risinājumus. Tomēr izstādes paneļos pietrūkst šodienas situācijas atspoguļojuma, kā arī atsauču par vietu vēsturisko izskatu un telpu. Intriģējoša un atraktīva bija Grāpju pussalas attīstības vīzija, kura autors ir Matīss Zemītis. Tajā jūtamas atskaņas no Venta Didrihsona projektiem Klīversalai un Zvirgzdusalai. Vērtīgs tas varētu būt ar to, ka raisītu sabiedrībā diskusiju par ūdensmalu apbūvi, taču projekta rotaļīgumā nav jaušama stingrāk pamatota koncepcija.

Projekti vērtēti, aplūkojot muzejā izstādītos paneļus, neredzot autoru prezentāciju klātienē, kas, iespējams, rādītu kopējā ainā atsevišķas citas nianses. Jāatgādina, ka diplomdarbu izstāde Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā apskatāma vēl līdz 28.janvārim.