Žūrijai — Ziemassvētki, konkursantiem — ideālu bēres

Lai arī kolēģiem pilnajā Arhitektu namā ieradās Liepājas Jūrniecības muzeja metu konkursa žūrijas visi ar arhitektūras nozari saistītie pārstāvji — 6 arhitekti un būvinženieris, sanākušo saruna tā arī nemainīja kursu uz daudzpusēji profesionālu ieklausīšanos.

Pārliecināšanai teju vienīgi no prezidija puses izmantoja pat spekulēšanu ar laika limitu. Līdzīgu interesi — tikai izteikties — izrāda ilgi valdošā Liepājas partija, kuras pirmsvēlēšanu publikācijas nebija atļauts elektroniski komentēt, — ja jau te konsekventi politizējam arhitektūras procesuālos piemērus.

Arhitektūras veicināšanas fonda vadītājs un A4D dibinātājs Andis Sīlis kā diskusijas organizētājs un moderators liepājnieku delegācijai gādāja no lidojošiem dārzeņiem drošu gaisotni, tomēr pāraugušu Bieti par LJM konkursa kroplā procesa konstruēšanu Liepāja pelnījusi. Sīlis sauca pēc intensīvi īsas domu apmaiņas ar pozitīvu skatu nākotnē, lai «mācītos par to visu runāt — redzot vienam otru, nevis anonīmi». Kārtēji un nokaitēti polemiski rodot Latvijas Arhitektu savienības dūžiem darāmo, lai nekavējoties uzlabotu arhitektūras konkursu organizēšanas praksi valstī.

Jāatgādina, Liepājas galvenā arhitekte Iveta Ansone apzināti nelūdza LAS palīdzību, turpretī notikušajam norādīja kolēģiem dot vadlīnijas pašvaldībām. Nolikuma sagatavošanu, «smalki studējot citus piemērus», Ansone ievilka vairāk nekā 5 mēnešu garumā, skubināšanai aktivizējot pat pilsētas mēra pirmo vietnieci un nākamo konkursa žūrijas priekšsēdētāju Silvu Goldi, tomēr nekaunas apgalvot, ka nesalīdzināmais termiņš — 1.5 mēnesis — skiču uzdevuma atrisināšanai 45 arhitektu apvienībās bijis adekvāts, jo «objekts nav nekāds lielais, un programma nebija plaša.» Kāpēc muzeja mazums neietekmēja nolikuma rašanās ātrumu? Atlicināto steigu Ansone attaisno ar mērķi tikt pie Eiropas fondu līdzfinansējuma LJM būvniecībai [tehniskā projekta izstrāde jāpabeidz līdz pavasarim]. Neizdarību jaunā muzeja koncepcijas pieprasīšanā — ar mēģinājumu neierobežot dalībnieku iztēli.

Ansone formāli ievēro — arhitektūras metu konkurss jāorganizē, tā nolikums un žūrijas komisija jāveido, respektējot iepirkuma likumu, saskaņā ar to pašvaldības pieaicinātajā žūrijā jābūt trešdaļai konkursa priekšmetā sertificētu speciālistu. Vecliepājas rajona arhitekte Gunta Šnipke piebilst — cīņā par pašvaldības pasūtījumu nevajadzētu sapņot, ka pasūtītājs neiesaistīsies žūrijā: «Ar savu amatu jāatbild vai vismaz jāzina, kam grasās piesaistīt līdzekļus.» Uz būvizmaksu parametriem nav koncentrējušies, objekta uzturēšanas problemātikai pievērsušies gan. Vai par konkursa saturisko un psiho-klimatisko izgāšanos ar amatu nav jāatbild? Un, kas ir pilsētas galvenais arhitekts, — iepirkumu uzraudze, vai?

VKPAI priekšnieks Juris Dambis iepirkuma procedūras noteikto arhitektūras ideju konkursu sistēmu Latvijā uzskata par ačgārnu, jo tā neveicina arhitektūras kvalitāti. Šķiet, Dambis sen strādā profesionālā institūcijā, kam ir tiesības iniciēt izmaiņas likumdošanā. Pēc viņa — kopiju un repliku pretinieka — domām, LJM konkursa rezultāts, kas atkarīgs no katra žūrijas pārstāvja izpratnes un nostājas, ir mūsdienīga ēka. Pilsēta paudusi gribu pēc muzeja kā notikuma. Žūrijas sastāva uzaicinātājs, izdarot izvēli, sagaidot kādu konkrētu konkursa rezultātu — tradicionālāku vai jaunāku. «Kādreiz ir arī otrādāk, kad vecie speciālisti atbalsta tikai moderno arhitektūru, jaunie kolēģi — kopijas.»

Visādas gaumes respektēt protošais Rīgas pilsētas arhitekts Jānis Dripe aizstāv administrējošo arhitektu darbību žūrijās. Viņi esot brīvi no praktizējošo kolēģu pieejas cita kolēģa darba vērtēšanai, to sākot «pārprojektēt». Žūrijā bieži nonākot praktiķi, kuru viedokļiem ne visai uzticas, savukārt tos, kam uzticas, organizatori gaida dalībniekos. Dripe bija izņēmums, kas publiski atzina kaut vienu LJM konkursa norises vainu, kā tehnisku kļūmi pieminot strupo tā noslēgumu.

Skaidrojot, kāpēc pieņemti izskatīšanai un pat apbalvoti konkursa darbi ar atkāpēm no nolikuma un PAU, Jaunliepājas un Karostas rajonu arhitekts Indulis Kalns min kopējo lēmumu vērtēt visus, kuriem tās nav būtiskas: «Atkāpes pieļaujamas, ja projekts piedāvā alternatīvus un kvalitatīvus risinājumus.»

Lūgumu precizēt, kas ir «būtiska atkāpe», kad divkārt dažādi no Liepājas būvvaldes apstiprināts nosacījums izrādās nebūtisks, Dambis atspēko ar nepieciešamību pēc brīvākas attieksmes no ierēdņu puses. Vai tas aizrādījums konkrēti kāda kompetencei? «Noteikumu rakstītājiem varbūt neienāk prātā tas, ko var piedāvāt konkursa projekts. Ļoti svarīgi neievilkt pārāk striktus un detalizētus spēles noteikumus, kas nozīmē projektēšanas sākumu. Tad radošais darbs — arhitektūra — nesanāk. Ierēdnis savā galvā jau izplānojis…»

Dripe pārliecinājies — žūrijai nav jāpārbauda neētiskas pazīmes. Ar neziņu par autoru vārdiem anonīmās vērtēšanas gaitā žūrijas nespēju atpazīt plaģiātu pamato Dambis. Sīlis domā, ka LJM metu konkursā nav iegūts pārsteidzošs un pasaules līmeņa piedāvājums. Viņaprāt, uzvarējušais ir pietiekami labs darbs, un formāli tas noteikti nav plaģiāts:«Cita lieta — ko MARK darīs ar savu reputāciju?» Un kāda būs šā konkursa žūrijas pārstāvju turpmākā reputācija? Sakritību, ka MARK vinnējis divus konkursus īsā laika periodā pie atšķirīgām žūrijām Latvijā — iepriekš izšķiroši no praktizējošo balsīm, tagad no administrējošo, Dripe kariķē ar atmiņām par tēlnieka Kārļa Zāles tikšanu gan pie Brāļu kapu, gan Brīvības pieminekļa izveides Rīgā: «Kādos tik nāves grēkos kolēģi apvainoja, kā dabūjis divus pasūtījumus…»

Arhitekts Viktors Valgums secina — konkurss bija lielisks, jo pēc
būtības parādījis, kādi esam. Atsaucoties uz konkursa procesā
pamanītajām pretrunām, arhitekts Miķelis Putrāms ir tiešs:
«Dalībniekiem nav ticības nedz konkursa mērķim, nedz žūrijas profesionalitātei. Pilnīgi devalvējas principu jautājums. Precedents, kad viss ir dimbā!»

Situāciju ar
iepirkumiem Eiropas fondu apguvei Liepājas domes izpilddirektora vietnieks Didzis Jēriņš nosauc par vājprātīgu, jo,
projektēšanas izmaksas plānojot simtos tūkstošos, saņem piedāvājumus
par summām nedaudzos desmitos. Tāpēc finansu piesaisti kavē biežās
pārsūdzības, ko sekmē lielais bezdarbs būvniecības jomās. «Jebkuram
konkursa dalībniekam ir iespēja sūdzēties. Zinu no citām
pašvaldībām, tādos gadījumos projekts beidzas ar pilnīgu neko.» Vai tieši tas, aprokot ikviena iesaistītā mirušos sapņus,
nebūtu jauns starts cienīgai nonākšanai pie LJM meta?

Ieteikumi arhitektūras konkursu organizēšanai Latvijā:

1. ideju sacensību, nevis iepirkuma procedūru [Dambis]
2. metu meklēšanai — divu stadiju konkursu:
pirmajā: 20—30 vienkāršoti priekšlikumi pēc pamatrādītājiem: izmēriem, saturiskajiem nosacījumiem, nevis smalki definētiem noteikumiem, kas ir tehniskā projekta uzdevums

otrajā: atlasītas 5—10 labākās skices, kuras attīstot, cīnītos par tiesībām saņemt pašvaldības pasūtījumu [Seržāns]

3. PAU detalizācijas pakāpi, kas nerobežo projektēšanas sākumu ierēdņa galvā [Dambis]

4. žūrijas internacionalizēšanu, paraugnolikumu un principiālus vērtēšanas kritērijus [dalībnieki]

5. arhitektu sabiedrības izvēlētu profesionālu un uzticamu kolēģu kopumu, no kuriem pēc rotācijas principa konkrētajā gadā pašvaldības pieaicina cilvēkus žūrijās un kuri neatsaka [Šnipke]

6. žūrijās — administrējošie vai rakstošie arhitekti, arī mācībspēki [Dripe]