Arhitektūras muzejā skatāmo izstādi Nordic ID var uzskatīt par Pēterburgas kuratora mēģinājumu definēt mūsdienu ziemeļnieciskās arhitektūras identitāti. Blakus
daudziem redzētiem arhitektūras darbiem, vērtīgākā un interesantākā
ekspozīcijas daļa ir katras valsts kuratora rakstītā ievadeseja, personiska
interpretēcija par ziemeļniecisko savas zemes arhitektūrā.
NORDIC
ID
Vladimirs
Frolovs, izstādes galvenais kurators, žurnāla Project Baltia galvenais redaktors
Jautājumi Kas tu esi? un No kurienes tu
nāc? mums ir gandrīz sinonīmi. Ģeogrāfiskā piederība ļauj mums «izkadrēt»,
izlasīt cilvēku, ar kuru mums ir darīšana. Kādreiz nelielās lauku kopienās tāda
piederības nozīme bija tēva vārdam, atbildot uz jautājumu No kuriem tu esi? Ja mūsu uzaicinātie kuratori no Dānijas,
Norvēģijas, Zviedrijas, Somijas un Igaunijas ir piekrituši tam, ka viņu valstīs
ir vismaz pieci projekti, kas ir saistīti ar ziemeļu identitāti arhitektūrā,
tas nozīmē, ka ģeogrāfiskā, reģionālā komponentei joprojām ir nopietna nozīme
profesijas jēgas atklāšanai šajā reģionā, neskatoties uz mūsu «postnometnieku»
nomadu realitāti.
Šodien somi būvē Ķīnā, dāņi — ASV, norvēģi —
Āfrikā. Tostarp daudzi no viņiem, atšķirībā no arhitektūras pasaules zvaigznēm,
kaut kādu iemeslu dēļ nepozicionē sevi kā visvarenus visu jomu speciālistus,
kuru mērķis ir klātbūtne iespējami lielākā skaitā valstu un pilsētu (arhitektu
birojs kā starptautiska biznesa korporācija). Ziemeļnieku radītā arhitektūra
zināmā mērā ir tuvāka senajai izglītošanās idejai — vēstīt kādu patiesību. Un
šo patiesību viņi, protams, pirmkārt mēģina atrast savā reģionā.
Ja reiz vēsture, kā skaidri pierādīja 20.
gadsimts, var būt retroaktīvi konstruēta, un tālab uzticību vairs neraisa,
atliek ģeogrāfija — klintis, koki, klimats. Ainavu ir grūti pārcelt no vienas
vietas uz otru, un tās autentiskumu mēs pagaidām neapšaubām.
Par identitātes svarīgāko sastāvdaļu
ziemeļu arhitektiem kļūst uzturēšanās šajā dabas patiesīgumā. Cita īpatnība —
uzticība sociālajiem ideāliem un mēģinājums neļauties «ikoniskuma»
kārdinājumam, kas celtni pārvērš fetišā. Vienmēr laikmetīga formā, ziemeļu
arhitektūra ir paradoksāli kontekstuāla — vismaz tajā, kas attiecas uz
materiāliem un celtniecības tehnoloģijām. Tā ir sociumam un dabai draudzīga.
Visbeidzot, tai piemīt zināms bruņinieciskuma gars: tā netiecas uz ārēju
bagātības demonstrēšanu un drīzāk var izrādīties deklaratīvi trūcīga,
vienkārša, piesaistīta pie konkrēta ezera vai kvartāla, nevis veiksmīga,
uzpūtīga un nejūtīga pret apkārtējo vidi. Ne velti kuratori bieži ir devuši
priekšroku neliela mēroga objektiem — tajos viņi redz lielāku atbilstību
nordiskajiem ideāliem, tajos arhitekts var būt godīgāks.
Liela daļa šeit izstādīto projektu pieder
pie tiem, kuri veidojušies jau postindustriālās un globālās pasaules kontekstā,
kurā nacionālā identitāte un attiecīgi arhitektūras skola tika pakļautas
nopietnam spiedienam. Un, neskatoties uz šo ziemeļu arhitektūras bruņinieku,
kuri apzināti ir izvēlējušies tamlīdzīgu ID, nelielo skaitu, atzīmēsim reizē ar
Martinu Keidingu, ka viņu kļūst aizvien vairāk — un ne tikai Dānijā.
Dānija:
Tradīcijas vs. debates
Martins Keidings, žurnāla Arkitekten redaktors
Pieticība nepretenciozitāte vienkāršība
godīgums materiāla patiesums mērenība māķslinieciskās eksperimentēšanas
tradīcija kultūras mantojuma saglabāšana kooperācijas metode telpiski
pragmatiskais urbānisms plaša redzesloka poēzija starpdisciplīna globalizācija
identitāte noturība mārketings un mārketinga komandas veselīga pagaidu
piesardzība piederība tektonika konstrukcija tekstūra
Dānija ir mazs, plakans arhipelāgs. Tikai
Jitlande ir pussala, kas ar šauru pāreju savienota ar Vāciju, visa pārējā
valsts novietota uz salām, kas atrodas jūrā starp Norvēģiju un Zviedriju.
Dānijas sastāvā ietilpst arī Grenlande un Farēru salas, kurām ir pašām sava
pārvalde.
Mūsdienu dāņu arhitektūras vēsture saistīta
ar Dānijas sabiedrības labklājības pacēlumiem un kritumiem, kā arī ar tiem
procesiem, kas norit profesionālajā jomā Anglijā, Vācijā, Amerikas Savienotajās
Valstīs, Šveicē, Austrijā, Nīderlandē, Japānā, Spānijā, Norvēģijā, Zviedrijā un
Somijā.
Dānijas sociālo arhitektūru, pirmām kārtām,
veido municipālie dzīvokļi, sākumskolas un slimnīcas. Šobrīd pēdējie divi tipi
joprojām ir atslēgas vārdi sociālās aprūpes programmā, tai pat laikā municipālo
dzīvokļu nozīmīgums, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, ir samazinājies.
Šodien Dānija vairs nav līdere sociālo
pakalpojumu, infrastruktūras un sociālās aprūpes sistēmas jomās. To pašu var
teikt arī par dāņu arhitektūru. Kvalitātes jēdzienu vairs nesaistīta ar to, ko
Kejs Fiskers dēvēja par «fona apbūvi». Pilnīgi pretēji, to šodien iemieso
atsevišķas ikoniskas celtnes un slaveni arhitekti.
Agrāk rūpes par celtniecības kvalitāti bija
pašas par sevi saprotamas. Arhitekts sagatavoja projektu un zināja, ka visus
darbus veiks kvalificēti meistari. Tika izmantoti labākie materiāli, bet
salikšana noritēja ātri un precīzi. Ar izturību saprata ilgmūžību. Tagad viss
ir citādi – atsevišķas figūras cīnās tirgū, un katra no tām pēc saviem
ieskatiem nosaka noteikumus un jēdzienus. Tagad visu var sarunāt. Privātais
sektors ir kļuvis stiprāks par sabiedrisko.
Šeit parādītos projektus var uztvert kā
jaunas opozīcijas rīcību, kas vērsta pret vienaldzību un tirgus estētiku. Šie
optimistiskie izlēcieni nav vienīgie. Es
varētu izvēlēties citus piecus, un vēl citus piecus. Bet vēl vairāk atrast būtu
pagrūti. Šobrīd.
Taču labā ziņa ir tāda, ka to kļūst arvien
vairāk.
Norvēģija: Greznā
vienkāršiba
Anders Melsoms, žurnāla CONDITIONS redaktors
Ziemeļu valstīm tradicionālā vienkāršība, omulība un tuvība
dabai joprojām ir nozīmīgas norvēģu arhitektūras vērtības, bet arvien vairāk
notiek šķelšanās par labu luksusa dzīvesveidam, ko veicina naftas ieguve. Taču izaicinājumu
naftas varas diskrētajām šarmam met vairāki nelieli, dažādu tipu projekti — tādi,
kas attīsta mūsdienīgu pieeju arhitektūrā un sabiedrībā, vienlaikus atjaunojot Ziemeļu
identitātes jēdzienu.
Pēdējo 40 gadu laikā, kopš Norvēģijā tika atrastas naftas
iegulas, valstī ir strauji pieaudzis vispārējās labklājības līmenis,
palielinājies sadzīves patēriņa līmenis, kā arī brīvais laiks. Mainījusies
kultūrvides ainava – industriju, smagu fizisku darbu un nabadzīgu dabas resursu
ieguvi aizvieto kūrorti, atpūta un tūrisms. Norvēģijas iedzīvotāji pavada ļoti
daudz laika ārpus pilsētām, neskatoties uz strauji pieaugošo lielpilsētu
iedzīvotāju skaitu. To daļēji izskaidro
lielais brīvā laika daudzums, kā arī tas, ka daudziem norvēģiem pieder
ārpuspilsētas zemes gabali, uz kuriem var būvēt jaunas vai rekonstruēt jau
esošās brīvdienu mājas. Rezultātā ārpuspilsētas būvniecība ir tikpat intensīva
kā dzīvokļu būvniecība pilsētās. Tādā veidā, protams, ir grūti saglabāt
tradicionālo lauku dzīvi, taču vairākums norvēģu joprojām uzskata, ka viņu
dzīvesveids ir «tuvs dabai». Viņi «apgūst dabu» ar atpūtu un sportiskām
aktivitātēm, kuru veikšanai tiek regulāri atjaunots nepieciešamais ekipējums.
Šī vieglā šizofrēnijas forma kā šķelšanās starp jauniegūto
luksusu un tradicionālo pieticību ir labi vērojama arī arhitektūrā, tostarp
tajā, kā norvēģu arhitekti demonstrē savu piederību Ziemeļu valstīm. Norvēģu
stils arhitektūrā arvien ir uzrādījis sevi kā plašāku starptautisku tendenču
pielāgošanu skarbajiem vietējiem apstākļiem, un joprojām pašas interesantākās
adaptācijas ir nelieli projekti, kā likums — mazās pilsētiņās vai klajā laukā.
Lielie pilsētu projekti ir tuvāki Centrāleiropas «meinstrīmam». Norvēģijas
arhitektūrā reti ir sastopama plaša mēroga pilsētbūvnieciska domāšana, jaunu
teoriju izstrāde un pielietošana praksē, un pat, ja kādreiz tāda parādās, tad
tā ir saistīta ar ilgu laiku dominējošo sociāldemokrātisko ideoloģiju, kas
atbalstīja decentralizāciju un reģionu attīstību.
Izvēlētajos objektos mēs varam redzēt tradicionālos norvēģu
priekšstatus par pieticību, tuvību zemei un dabai, pietāti pret detaļām un
amatniecību (visbiežāk koka arhitektūrā), izmantotu dažās programmās un
arhitektūras tipoloģijā. Bieži vien tas ir pretrunā ar patērētāju sabiedrībai
uzspiesto priekšstatu par nesamērīgi lielu, pēdējiem dizaina un tehnoloģiju
jaunumiem pārbāztu ģimenes māju vai kotedžu, kas asociējas ar visu iespējamo
dzīves vajadzību apmierināšanu. Projektos dažādie arhitektūras izteiksmes
līdzekļi tiek izmantoti tikai vienam mērķim: pievērst uzmanību patiesajai —
atturīgajai greznībai, kas pieejama Norvēģijā — vienkāršai dzīvei ciešā
saskarsmē ar dabu. Neskatoties uz to nelielajiem izmēriem, šie projekti pārstāv
apjomīgu atjaunošanas un īpašās Norvēģijas pieejas stratēģiju mūsdienu globālās
civilizācijas un arhitektūras kontekstā.
Zviedrija:
Sabiedriskais labums
Daniels Gollings, žurnāla FORM galvenais redaktors
Kas ar mums, zviedriem, nav kārtībā? Ja jūs to vēl nezināt,
es jums to pastāstīšu: manu tautiešu iemīļotā aizraušanās ir noniecināt pašiem
sevi. «Apgaismotie» zviedri raugās no augšas uz saviem mazāk veiksmīgajiem tautiešiem,
apsaukājot viņus par zemniekiem. Muļķa algādzis, kuram viena kāja ir mēslos, un
kurš nezina, kā uzvesties lielajā pasaulē – tas ir viens no iemīļotākajiem
stereotipiem. Otrs — lauka vidū stāvošas sarkana lauku māja un šķūnis, pār
kuriem laistās vasaras saule. Pēdējais no tēliem gan ir tīrā nostalģija, jo
lauku apvidū izkaisītie šķūņi, kurus, traucoties pa lielceļu, mēs redzam pa
automašīnas logu, atrodas atšķirīgās sabrukuma stadijās kā atmiņas par laikiem,
kad lielākā daļa zviedru vēl pārvietojās pār lauku ar arklu.
Patiesībā zviedri ir pilsētnieki. Mūsu identitātes «puzli»
veido tādi elementi kā 20. gs. notikusī straujā urbanizācija un
industrializācija, kas turklāt tiešā veidā bija saistītas ar valsts politisko
labklājības plānu un tās institūcijām.
Pieci izstādē piedāvātie projekti ir mūsdienu labklājīgās
Zviedrijas iemiesojums arhitektūrā. Viena no valsts labklājības ambīcijām bija
ideja par sociāli vienlīdzīgu sabiedrību. Taču kas ir vienlīdzība arhitektūras
formās? Varbūt tas ir kaut kas līdzīgs uzņēmuma Skellefteå Kraft vadības ēkai, kuru projektējis General Architecture (vai nav tiesa —
pats nosaukums birojs jau ir
vienlīdzības un individualitātes trūkuma iemiesojums)? Tas ir Šelefteo
pašvaldības enerģētikas uzņēmums Zviedrijas ziemeļos. Ne miņas no
individualitātes. Nekādu hierarhijas pazīmju. Tikai neskaitāmi vienāda izmēra
logi, kas vienmērīgi izkārtoti tumšajā vara fasādē. Piemineklis sabiedriskajam
labumam, monuments dabas spēku (upju) ekspluatācijai, kuriem pateicoties
griežas industrijas riteņi, lai sildītu mūs ziemā.
Vienlīdzības ideja cienīgu iemiesojumu atradusi arī Aijo
kvartālā, kuru radījuši Vera Architects.
Šim dzīvojamajam kompleksam apzināti ir atņemta jebkāda individualitāte. To var
uzlūkot kā vēl vienu Zviedrijas vajadzību izpausmi – vēlmi saplūst ar pūli.
Pretstatā citu zemju tradīcijām zviedru pašvaldības mājokļi neizceļas ar
arhitektonisko risinājumu brīvību. Tiem nav vajadzīga reklāma. Vera radītā arhitektūra ir pieticīga, tā
pilnībā atbilst saviem uzdevumiem. Rodas priekšstats, ka tajā nav dizaina
ambīciju, taču arhitektu prasmīgajās rokās Aijo kvartāls pārvēršas projektā,
kuram piemīt estētiska vērtība.
Uzreiz ir pamanāmas bērnudārza Tellus ēkas Stokholmā, kuru projektējis arhitektu birojs Tham & Videgård Architects,
estētiskās kvalitātes, tāpat kā veco ļaužu mītne Norra Vram, kuru radījuši Marge
Architects. Dizaina individuālais raksturs, kāds piemīt šiem projektiem,
var izskatīties ne īpaši zviedrisks, taču tas ir sasniegtas ar ierobežotiem
līdzekļiem — ar spilgtu krāsu palīdzību. Bērnudārza plāns pēc formas atgādina
nieri, bet veco ļaužu mītne ir vienkārši ēku, kuras pēc formas atgādina
noliktavas, grupa.
Zviedriem ir īpašas jūtas pret dzimto dabu, un viņi rūpējas
par savām tiesībām to izmantot. Viņi reti laiž garām izdevību cildināt
brīnišķīgos piekrastes arhipelāgus pat tad, ja paši uz turieni nekad nebrauc.
Arhitekta Matsa Fahlandera ārpilsētas māja Slävik,
kas atrodas uz salas pie Gēteborgas, par kādu sapņo vai kādu jau ir
iegādājusies gandrīz katra zviedru ģimene. Vienkārša, raupja, ar mazām
guļamistabām, lielām viesistabām un nenoteiktām iekštelpas un ārtelpas robežām.
Ideāls variants cilvēkiem, kuriem patīk klīst sandalēs pa laukiem visas piecas
sava garā, oficiāli apstiprinātā atvaļinājuma nedēļas.
Somija: Jaunās
amalgamas
Tomass Toivonens, arhitektu biroja Studio NOW vadītājs
Laipni lūdzam Somijā — plašā, mazapdzīvotā zemē, kur dzīvo
5,4 miljoni cilvēku, atrodas 180 tūkstoši ezeru un strādā aptuveni 3000
arhitekti. Projekti, kas izvēlēti izstādei, piedāvā svaigu skatu uz to, ko
radījuši un pie kā strādā jaunās paaudzes arhitekti, kuri pārsvarā dzimuši 20.
gs. 70.–80. gados.
Šie darbi atspoguļo arhitektūras procesa vērienu un
raksturu:
—Neliela mājiņa salā, kura
ilustrē sapni par neatkarību, vienību ar dabu un spartisku dzīvesveidu. Šī
arhitektūra nodrošina jumtu virs galvas, vitālu platformu un iespēju
pieskarties horizontam.
— Trīs lielas un ambiciozas
sabiedriskas būves ar kultūras un izglītības funkciju, radītas dažādiem
kontekstiem, manifestē ziemeļu valsts labklājības projekta noturīgumu. Objektus
arhitektūras konkursu rezultātā īstenoja jauni biroji, un tas jaunajiem
profesionāļiem ļāva uzsākt pašiem savu privātpraksi. Arhitektūra šeit pauž
pilsonisku lepnumu, vienotību un kultūras progresu.
— Apjomīgs infrastruktūras
projekts, kurā arhitektūra darbojas kā galvenais instruments pievienotās
vērtības radīšanai un ievērojamajam attīstības potenciālam. Tāda arhitektūra
rada bagātību, kas vēlāk tiek izlietota visas sabiedrības labā.
Kā teicis kāds profesors, arhitektūra līdzinās šķēpa
mešanai: tā ir maksimāla spēka koncentrācija reizē ar pilnīgu atslābināšanos un
brīvību. Atlētisma iezīmes un sacensības gars dziļi sakņojas somu arhitektūras
tradīcijas, bet nepārtraukti notiekošie konkursi ļauj parādīties uz laukuma
aizvien jauniem spēlētājiem. Augstākā izglītība un konkursi ir divi elementi,
kuri uztur tradīcijas nepārtrauktību. Apbalvoti parasti tiek projekti, kuros
praktiskums ņem virsroku pār eksperimentiem, bet vienkāršība — pār
komplicētību. Pēdējais pilnībā atbilst racionālās, pragmatiskās, pieticīgās un
vienlaikus godīgās somu arhitektūras kanonam.
Visi šie darbi ir debijas projekti, kurus radījusi somu
arhitektu paaudze, kura augusi un izglītojušies patiesi internacionālā vidē.
Izglītība Somijā balstās uz esošā modernisma principiem un orientējas uz
kritisko reģionālismu, taču jaunatnei ir bijusi iespēja iepazīties ar citām
arhitektūras tradīcijām ceļojot, mācoties vai strādājot ārzemēs, kas tai ir
ļāvis izstrādāt pašai savu arhitektūras valodu. Jauno projekti ir saistīti ar vietējo
arhitektūras klimatu, taču līdztekus viņi iekļaujas pasaules kontekstā gan no
starptautiskā arhitektūras tirgus viedokļa, gan kā piederība jaunajai,
globalizētajai tīkla profesionāļu paaudzei, kura kopīgi konstruē jauno
realitāti. Viņu mondialité (pasaulīgums
— franču val.) — tā ir amalgama, tā ir arhitektūra, kas ir universāla pēc
formas, bet kura sakņojas vietējās tradīcijas, kas ļauj tai atklāt visplašākās
iespējas visdažādāko tendenču interpretācijām un strādāt visdaudzveidīgākajā
vidē.
Igaunija: roku darba NORDIC
Villlems Tomiste, arhitekts, Stuudio Tallinn
Igauņu sirdīs mājo milzīga ķecerība. Viņu pasaules uztverē
igauņi ir tauta, kas iznākusi no meža. Skarbā patiesība ir tā, ka vairāk kā 69%
no iedzīvotājiem ir reģistrēti pilsētas, un vēl vairāk acīmredzot dzīvo tur bez
pieraksta. Un tā šī iekšējā uzticība mežiem jau atrodas vai nu pretrunā ar
reālo pasauli, vai arī ir dziļi slēpta — dažkārt pašiem no sevis. Pēdējā
iespēja patiesībā rada vairāk problēmu, nekā jebkad būtu varējusi radīt pirmā
–, un galvenā no tām slēpjas mūsu nesaderībā ar urbāno vidi. Nebūdami spējīgi
sasniegt tās neierobežotās iespējas, kuras piedāvā noslēgtā pilsētas struktūra,
daži no mums izvēlas bēgt priekšpilsētu pseidorealitātē. Pēdējiem nepietiek
vīrišķības izmantot pilsētas mehānisma priekšrocības, viņi ir pārņemti ar savu
tūkstoš kvadrātmetru pelēcību. Tikai daži no mums ir gatavi pielikt pūles, lai
mazinātu plaisu starp realitāti un dvēseles aicinājumu.
Un tā, pirmais šīs problēmas risinājuma paņēmiens ir
simbolisku pieminekļu radīšana, kuri spēj stiprināt mūsu ticību tam, ka mūsu
domu reprezentācija, kas iemiesota akmenī, var izdzīvot mūsdienu pasaules
skarbajos apstākļos. Būvēt jaunu ēku, ar tās palīdzību mēģinot atjaunot saikni
ar dabu ir nepārprotami meli: tukšs solījums, ka vienā jaukā dienā mēs atkal
apmetīsimies pirmatnējos mežos. Mēs zinām, ka tas neatbilst patiesībai. Tādēļ
ir pieņemami iedzīvināt un uzturēt tikai tās saiknes ar dabu tās plašākajā
nozīmē, kuras tika radītas vēl uzticības laikā tai. Mēs vēlamies sadziedēt
vecās rētas un tai pat laikā piedāvāt cilvēkiem iespēju sajust to tuvību dabai,
kāda mums kādreiz bija. Recepte ir šāda: atrast tukšu celtni, kura ir zaudējusi
savu iepriekšējo funkciju un pamesta pusaudžu, lietus un vēja ziņā, notīrīt no
tās netīrumu kārtu un dot tai jaunu dzīvi. Tas, ko mēs aprakstījām, ir
otrreizējās izmantošanas metode.
Kā mēs zinām, daba pastāvīgi ir aizņemta — tai ir tūkstoš
visdažādāko darbu. Iznākumā ir grūti atstāt uz to iespaidu. Viens no veidiem —
apmātība ar organiskiem algoritmiem — visdrīzāk novedīs pie kraha projekta
īstenošanas vai lietošanas laikā. Imitēt dabu — tā nav pati labākā metode. Līdz
šim mēs esam aizdomājušies tikai līdz tam, ka vienīgais veids, kā atgriezt
dabu, ir dabiskuma vardarbīga restaurācija. Taču kā būtu, ja mēs mēģinātu
izlietot visu ēku bagātību, lai vienotos ar dabas spēkiem? Kāpēc lai
neiesaiņotu mūsu vēsturiski tradicionālās lauku funkcijas pavisam jaunā formā?
Izvēlēties kaut ko senu, piemēram, saunu, un piedāvāt tai neparastu formu,
piemēram, padarīt to caurspīdīgu. Tādu metodi var dēvēt par «gludu un saldu»,
un ar tās palīdzību mēs ieraudzīsim dabu, neatņemot tai dzīvības spēku.
Taču tas nepalīdz sadziedēt mātei dabai radītās brūces —
mums joprojām ir darīšana ar acīmredzamo pilsētas jaudu. Visvienkāršākais būtu
padoties un atļaut pilsētai attīstīties tā, kā tā pati to vēlas. Tostarp
problēma slēpjas tajā apstāklī, ka pilsēta, ja to liek mierā, neveido sevi, tā
pati sevi iznīcina. Savā ziņā mēs dzīvojam pašaizdedzinošas mašīnas iekšpusē.
Vienīgais veids, kā ķerties pie tās labošanas, ir palīdzība pilsētniekiem — tas
ir mums pašiem — paplašinot mūsu pārvietošanās iespējas cauri urbānajai telpai
un dodot mums tiesības izmantot to ikdienas vajadzībām. Tikai jāatrod pārrāvumi
rakstos, kuri apzīmē mūsu pārvietošanos pilsētā un jāmeklē atbilstošākais
veids, kā šos pārrāvumus noklāt. Šo metodi mēs sauksim par noklājošo.
Šobrīd mums vairs nav nepieciešamības pēc tādām guļamēkām — «kastītēm»
kā kādreiz, izvietotām pēc opitimālākās shēmas, uz kuru bija spējīgs tas vai
cits arhitekts. Mums vajadzīgas funkcionālas ēkas, un mēs vienmēr jūtam tādu
trūkumu. Tālab, ka ilglaicīgā perspektīvā jebkura vienai funkcijai paredzēta
celtne pārvēršas nefunkcionālā.
Tādēļ katram, kurš pilsētas audumā tiecas iesiet savu mezglu,
pilnībā veselīgs risinājums ir padarīt to pēc iespējas daudzkrāsainu. Tostarp
nav nekādas vajadzības pārvērst dzīvojamās ēkas superstruktūrās — pietiek
nodrošināt pirmajam stāvam normālas urbānas funkcijas.
Pēdējais nosacījums pamatā ir nepieciešams betona
monolītiem, kurus ieskauj neapbūvētas teritorijas. Galvenā problēma te ir
stimulēt sociālo dzīvi, atgriezt to tajā aktīvajā stāvoklī, ar kuru tā
piepildīja pilsētas laikā pirms Otrā pasaules kara. Tieši publiska funkcija,
nevis vienkārši sabiedriska ēka: domāju, visi zina, cik pilsētas parkiem ir
atņemta īstā dzīve. Apvienojot nelielas kafejnīcas, krodziņus, klubus, visus
nelielā izmērā, tā veicinot cilvēku savstarpējo komunikāciju, mēs lietojam
metodi «kopā jautrāk».
Mēs joprojām šeit mēģinām nogludināt nelīdzenumus un
aizlāpīt caurums, izgudrojot tālab visdažādākās metodes. Mierīgā un apcerīgā
ziemeļu arhitektūras skola vēl tikai iegūst savas tiesības, svinot uzvaru pār
mūsu sajūtām. Vispirms mēs mēģinām atvainoties par iepriekš pieļautajām kļūdām,
lai tālāk darbotos ar pilnu izpratni. Taču kā tas redzams no iepriekš
aprakstītajiem piemēriem, mēs nemēģinām imitēt pastāvošo viedokli par Ziemeļu
dizainu vai dzīves stilu. Nē, mēs atlejam vidi pēc savām formām, protams,
izmantojot veiksmīgus atradumus, kurus jau ir pielietojuši tie, kuri šajā
virzienā darbojas jau ilgāku laiku. Manuprāt, tieši te ir meklējama ziemeļu
identitātes būtība — roku darbs, kas ir pielietots kopā ar vislabākajām šobrīd
pieejamajām zināšanām.
Izstāde
Nordic ID pirmoreizi tika demonstrēta Maskavas 3. Arhitektūras biennālē 2012.
gadā. Pēc tam, kad tā tika izstādīta Pēterburgā, sākotnējajam saturam tika
pievienota arī Pēterburgas daļa,
tiecoties ziemeļnieciskās identitātes komponenti ieraudzīt arī Krievijas otrās
galvapsilsētas šodienas arhitektūrā.
Sanktpēterburga:
Ziemeļnieciskums kā recesīvais gēns
Ludmila Lihačeva, arhitektūras kritiķe
Runājot par mūsdienu Pēterburgas
pašidentifikāciju, nevar ignorēt tās dominējoošo arhitektūras gēnu — godbijību
pret impērisko Pēterburgu, Lielā stila pilsētu. Pēterburga radās sīvā pretstatā
gan naidīgajai dabai, gan tās pirmiedzīvotāju gribai. Puškina vārdiem runājot «No
mežu ēnām, purviem spožs jau slējies lepnumā bez baiļu» (Vara Jātnieks, Jāņa Plauža atdzejums). Šīs divas raksturiezīmes — spožums
jeb krāšņums un lepnums (oriģinālā —пышность
и горделивость / magnificence and
pride), drīzāk bizantiskas, nevis nordiskas, — līdz pat šai dienai nosaka
daudzu pilsēta spasūtītāju un arhitektu gaumi. Padomju gados vairums
ļeņingradiešu savu pilsētu uzskatīja drīzāk par unikālu fenomenu, nevis
Baltijas reģiona neatņemamu sastāvdaļu, lai gan jokojot sapņoja «pieteikt karu Somijai,
lai pēc tam padotos bez neviena šāviena».
Atveroties robežām, tajā skaitā arī informatīvajām,
pēterburdzieši tomēr nokļuva skandināvu arhitektūras, dizaina un estētikas
diskrētā šarma varā,novērtēja to uzsvērto vienkāršību, centienu uzkundzēties
dabai neesamību un Alvara Ālto humānismu. Līdz ar to sāka domāt par dzīves
ērtībām mājā, ne tikai krāšņām fasādēm.
Taču šo tendenci vēl nevar uzskatīt par
meinstrīmu. Šobrīd tā drīzāk izpaužas kā recesīvais gēns — t.i., tikai pārī ar citu
atbilstoša tipa gēnu. Piemērs ir Vladimira Grigorjeva un Svjatoslava Gaikoviča
darbi. Vladimirs Grigorjevs ilgu laiku ir sadarbojies ar Hannu Laitila Architects (Somija). Svjatoslavs Gaikovičs kopā ar
Grigorjeviču stradāja kopā projektējot dzīvojamo kompleksu Oriental, ko personiski uzskatu par vienu no drosmīgākajiem pēdējā
laika projektiem un, neapšaubāmi, par «visnordiskāko»
Nezinu vai ekoloģiskā apziņa Pēterburgas
arhitektūrā nākusi no ziemeļu kaimiņiem, — tas ir diezgan strīdīgs jautājums. Bet
viena no ekoloģiskās arhitektūras bezdelīgām — Ņikitas Javeina projektētais Novy Petergof Hotel (Новый Петергоф), tika kritizēts par
neatbilstību kontekstam, ļaudis sacīja, ka pēc materiāliem, formas un pieejas tas drīzāk ir tuvāks somu arhitektūrai, nekā
Pēterhofas.
Un beigās, ziemeļnieciskuma trešā izpausme —
visvairāk pastarpinātā, retrospektīvā veida ziemļnieciskums, kas iemiesojas 20.
Gadsimta sākuma ziemeļu jūgendstila alūzijās. Šis virziens atspoguļojas Mihaila Mamošina darbos. Ziemeļu
jūgenstils Pēterburgā ātri pārauga neoklasicismā, taču līdz pat šodienai paliek
kā skarbā romatisma nostaļģisks etalons.
