«Ornamenti mani interesē kā līdzeklis, lai radītu kokrētajai
vietai iederīgu arhitektūru», saka Vilems Jans Nētelingss (Willem Jan Neutelings), viens no Nīderlandes vadošajiem
arhitektiem, kurš oktobrī viesojās Rīgā ar lekciju. Savu, no vairuma kolēģu
atškirīgo viedokli par mūsdienu arhitektūru viņš pauda arī intervijā Kristīnei
Budžei.
Arhitektu Vilemu Janu Nētelingsu pieskaita Nīderlandes vadošajiem
arhitektūras intelektuāļiem. Viņš šo statusu ieguvis ar neparastiem ēku
projektiem un īpaši ar diskusijas raisošām lekcijām. Nētelings nav Holandes
arhitektūras starptautiski skaļākais vārds, bet citu kolēģu vidū izceļas ar
atšķirīgiem uzskatiem par to, kādai ir jābūt mūsdienu arhitektūrai. Laikā, kad
visi noguruši no sarežģītām teorijām un ārišķīgām datoru ģenerētām formām,
Nētelingss aicina atgriezties pie tādas arhitektūras, kāda tā pastāvējusi 5000
gadus ar ornamentiem un simboliskiem tēliem.
Augumā ražens vīrs ar Einšteinam līdzīgu matu ērkuli un ne pārāk
labi pieguļošu, spilgti oranžu žaketi. Tāds ir Vilems Jans Nētelingss. Viņš
negrib būt viens no eleganti melnā tērptajiem arhitektiem, kuri projektējot
garlaicīgi gaumīgas ēkas, tāpēc Nētelingsam ir spilgtas krāsas apģērbs un
bagātīgi ornamentēti arhitektūras projekti.
Fakti
- Vilems Jans Nētelingss (Willem Jan Neutelings)
- Dzimis 1959. gadā.
- No 1977. līdz 1986. gadam studējis Delftas
Tehniskajā universitātē. Par studiju sākumu arhitektam spilgtākās atmiņas ir
pusaizmigušie profesori — nozares lielie grandi un falši politiskie protesti,
bet teju reizē ar Sex Pistols pirmo
hitu reizi nedēļā uz Delftas Tehnisko universitāti no Londonas atlidojis Rems
Kolhāss. Viņa ierašanos augstskolā Nētelingss salīdzina ar Glasnost vēsmām pēc Brežņeva stagnācijas gadiem. - No 1981. līdz 1986. gadam strādājis Rema Kolhāsa
birojā OMA. Taču tagad par savu
skolotāju izsakās ar vieglu ironiju. - 1987. gadā Roterdamā atver savu arhitektūras
biroju. - No 1989. līdz 1991. gadam Nētelingsa biroja
partneris bija arhitekts Franks Rodbeins (Frank Roodbeen). - Kopš 1992. gada biroja partneris ir arhitekts
Mihīls Rīdeiks (Michiel Riedijk) un
birojs ieguva nosaukumu Neutelings Riedijk Architects. - Lielākā daļa Nētelingsa biroja projektēto ēku
atrodas Nīderlandē un Beļģijā. No tām zināmākās ir Veenman tipogrāfija Edē,
Nīderlandes Skaņas un attēlu institūts Hilversumā, MAS muzejs Antverpenē,
Kuģniecības un transporta koledža Roterdamā, Holandes centrālā nodokļu pārvalde
Apeldornā, kultūras nams Rozet
Ārnemā. Starp jaunākajiem Neutelings
Riedijk Architects projektiem ir viesnīca un iepirkšanās centrs Parīzē,
Sinsinati mākslas muzeja renovācija ASV, kā arī opera un viesnīca Slovēnijas
galvaspilsētā Ļubļanā un koncertzāle Hāgā. - Saņēmis vairākas Nīderlandes un Eiropas mēroga
balvas un atzinības. - No 1988. līdz 2000. gadam bijis pasniedzējs par
arhitektūras intelektuāļu kalves vietu uzskatītajā Berlage institūtā un
Arhitektūras akadēmijā Roterdamā, kā arī Harvardā ASV. - No 2004. līdz 2009. gadam bijis viens no
Holandiešu Arhitektūras institūta Pārraudzības padomes. -
Kopš 2012. gada Beļģijas Karaliskās flāmu zinātnes un
mākslas akadēmijas biedrs.
Parunāsim par ornamentiem un arhitektūru!
90. gadu beigās Harvardā pasniedzu kursu Dekoratīvie ornamenti
arhitektūrā. Toreiz uz ēku fasādēm atgriezās ornamentāli raksti. Pat nopietnie
šveicieši atļāvās šādu vaļību, bet nebija vārdu un jēdzienu kā par to runāt
akadēmiski. Tas ir ļoti savādi, ka pastāv tabū apspriest arhitektūras
disciplīnā tik pašsaprotamu tēmu kā ornamenti. Bet jā, tas bija līdzīgi kā ar
seksu 20. gadsimta 50. gados, kad visi to darīja, bet neviens nerunāja un
nebija pat pieklājīgu vārdu kā seksu aprakstīt. Kursa sākumā bija grūti
piespiest studentus izteikties, bet beigu diskusijās visi runāja, viens otru
pārtraucot kā pie Bābeles torņa. Viņi bija pat nomainījuši pelēkos uzvalkus uz
puķainiem krekliem kā zīmi atkal atgūtajam priekam arhitektūrā.
Bet jums ornamenti jau nav tikai ēku dekoratīvie elementi?
Mēs visi piedzīvojam identitātes krīzi. Tai viens no iemesliem ir
globalizācija un internerts – vide, kurā tu vari būt viss, kas vien tu vēlies.
Būtiskākais jautājums ir kā savienot šo vispārējo globālo ar katras vietas
lokālo identitāti. Manuprāt, arhitektūra var radīt vietas tēlu, jo ēkas
atšķirībā no aifoniem un lidmašīnām nevar nekur citur pārvietot. Ir divi veidi,
kā tās iesakņot. Viens no tiem ir radīt pēc iespējas vairāk publiski pieejamas
telpas gan pašā ēkā, gan ap to, lai jaunbūve kļūtu par daļu no pilsētas un
sabiedrības.
Otrs veids ir ornamenti. Mani tie interesē tikai kā līdzeklis, lai
radītu kokrētajai vietai iederīgu arhitektūru. Pēdējā pusgadsimtā ornamenti
arhitektūrā bija aizmirsti. Modernisms tos noliedza un iznīcināja. Tagad mēs
meklējam laikmetīgu pieeju kā dekoratīvus elementus atdzīvināt un no jauna
iedzīvināt ēkās.
Jūs runājat par katras vietas lokālo identitāti, bet Nīderlandes
centrālās nodokļu pārvaldes ēkai kā ornamenti izmantotas pūķu galvas. Jūsu
uzaicinātais mākslinieks, šo galvu veidola autors toreiz bijis tikko atgriezies
no Ķīnas un iedvesmu smēlies tās kultūrā. Kāds sakars tam ir Holandi?
Nav tādas lokālās identitātes pašas par sevi. To vienmēr kāds ir
radījis. Parasti autori ir pāris cilvēki vai pat viens mākslinieks. Labs
piemērs ir Parīzes simbols Eifeļa tornis. To radīja viens inženieris un
sākotnēji tam nebija nekādas saistības ar Parīzes identitāti. Torņa veidolā nav
nekādu atsauču uz franču kultūru vai vēsturi. Tas savā laikā bija kaut kas
pilnīgi jauns, kas tika saglabāts pēc pasaules izstādes kā tāds līdz šim neredzēts
brīnums un laikmeta sasniegums. Nedomāju, ka toreiz kāds būtu ļoti protestējis,
ja Eifeļa torni būtu nojaukuši tāpat kā pārējās pasaules izstādes būves, bet
mūsdienās pat diskusija par toņa
demontāžu nav iespējama, jo tas tiek uztverts kā pilsētas identitātes
neatņemama sastāvdaļa. Ja kādā attēlā redzat Eifeļa siluetu, uzreiz ir skaidrs,
ka redzamā pilsēta nav ne Berlīne, ne Maskava, bet Parīze.
Bet šī pilsētas identitāte ir uzkonstruēta, tā nav radusies pati
no sevis. Manuprāt, ja kādas vietas tēlu rada nevis par pamatu ņemot tās
vēsturisko kontekstu, bet kaut ko pilnīgi jaunu, tad šo konstruēto identitāti
ikviens var pieņemt par savu. Īpaši ja sabiedrībā ir dažādas grupas, kurām nav
vienotas un vienādas piesaistes pilsētas vai par valsts vēsturei, tad kaut kas
pilnīgi jauns var būt visiem kopējais. Mūsu projektētajai Antverpenes muzeja
MAS ēkai nav nekādas saistības ar pilsētas vēsturi. Tā ir kaut kas jauns, bet
pilsētnieki un tūristi muzeju ātri pieņēma kā savu un Antverpenei piederīgu.
Mums, latviešiem, patīk metaforas. Piemēram, Latvijas Nacionālās
bibliotēkas ēkai ir ļoti spēcīga metafora par Gaismas pili — tēlu no kādas
senas teiksmas.
Man patīk radīt jaunas metaforas, jo parasti esošās par savām
uzskata tikai daļa no sabiedrības. Piemēram, kultūras namam Ārnemā kā
visurklātesošu rotājošu elementu izmantojām rozetes ornamentu. Tagad visi šo
ēku sauc par Rozešu namu un tā ir gan nama, gan vietas jaunā identitāte, kas ir
politiski un vēsturiski neitrāla, tāpēc cilvēkiem daudz pieņemamāka.
Šķiet, ka jūs meklējat vienkāršus un visiem saprotamus simbolus un
ornamentus, bet kā, ejot šādu ceļu, nekļūt banālam?
Mēs ļoti cenšamies neradīt paši un neizmantot citu izdomātas
klišejas. Domāju, ka izeja ir katram elementam radīt vairākus slāņus, no kuriem
dažus var uztvert, tikai uzmetot skatienu ēkai, bet citus atklāt tikai pamazām
un ilgākā laikā. Līdzīgi ir ar ēkas arhitektūru kopumā – pa gabalu redzi tikai
tās vispārējo tēlu, bet pietuvojoties var atklāt arvien jaunas detaļas un tā
arhitektūras atklāšanas process kļūt arvien interesantāks. Nami ir ļoti
sarežģītas būtnes, kurām pa gabalu un sākumā var atklāt tikai čaulu, bet lēnām
iedziļinoties paveras daudzslāņaina pasaule.
Bet jā, svarīgi, lai pirmais slānis ir patiešām vienkāršs un
visiem saprotams. Ja cilvēks to neuztver, viņš jūtas apmaldījies un tālāk līdz
pārējām kārtām nemaz negrib un nespēj tikt. Vispār fasāde un tās dekori tiek
radīti projekta izstrādes pašās beigās. Dažkārt pat gadi paiet. Vispirms
atrisinām visus funkcionālos jautājumus, tad ēkas apjoma tēlu un tikai tad
ķeramies klāt nama apģērbšanai. Fasādes apdares materiāla piemeklēšana ir ļoti
kaitinošs process. Parasti, lai atrastu īsto, ir jāmēro garš ceļš — izmēģinām
neskaitāmus materiālus, krāsas, tekstūras un izgatavošanas iespējas. Arhitektūras
radīšana ir kā ceļojums bez kartes, kuram ir tikai zināms galapunkts.
Kāpēc jūs aicināt palīgā māksliniekus? Vai arhitekti vieni paši
nespēj radīt spēcīgu ēkas tēlu?
Arhitektu un mākslinieku sadarbībai ir ļoti senas tradīcijas. Tā
ir ilgusi gadu tūkstošiem. Visi vēsturisko ēku dekori, skulptūras, gleznojumi
ir dažādu mākslinieku radīti, nevis arhitekta uzzīmēti. Mākslinieks pievieno
arhitektūrai vēl papildus izteiksmīgumu un idejisku dziļumu. Nami kļūts
interesantāki.
Bet arhitekti ir pazīstami kā kontrolfrīki…
Protams, mēs gribam paturēt kontroli pār projektu un noteikti mums
pieder gala vārds. Arhitektūras radīšanu var salīdzināt ar filmas uzņemšanu,
kurai arī nepieciešami aktieri, operatori un dekoratori, bet mēs, arhitekti,
esam filmas režisori, kas visu satur kopā un pār visu patur kontroli, lai katra
detaļa iederētos mūsu kopējā vīzijā. Gandrīz vienmēr, kad mākslinieks piedāvā
savu ideju, pirmais ir pārsteigums, kā kaut kas tāds varētu iederēties mūsu
arhitektūrā.
Mākslinieku ego arī nav mazāks kā arhitektiem…
Līdz pat 19. un 20. gadsimta mijai mākslinieki bija pieraduši
strādāt kopā ar arhitektiem. Viņu radītajam, piemēram, freskām, bija
jāsaskaņojas ar arhitektūru, jāiekļaujas telpas noteiktajā rāmī. Bet tad nāca
modernisms ar dekoru noliegumu un mākslinieku loma mainījās. Viņi sāka radīt
mākslu, kas ir nevis daļa no arhitektūras, bet gan domāta muzejiem, kur tā ir
no telpas un arhitektūras izolēti objekti. Lietišķās mākslas ideja ir zudusi,
tāpēc ir grūti atrast māksliniekus, ar kuriem varētu sadarboties kopējas
arhitektūras radīšanā. Tas arī ir iemesls, kāpēc parasti strādājam kopā ar
fotogrāfiem, tēlniekiem, grafikas dizaineriem un dzejniekiem, kas pieraduši
sadarboties ar citiem.
Jūs esat teicis, ka mūsdienu arhitektūrai bieži trūkstot
identitātes, bet pašiem arhitektiem gan ir ļoti spēcīgs paštēls un izteikts
radošais rokraksts. Mēs visi zinām, kāda ir Zaha Hadida, Frenks Gerijs vai Rems
Kolhāss…
Šiem paštēliem nav nekā kopīga ar arhitektūras radītu vietas
identitāti. Gan Hadida, gan Gerijs sevi pārdod kā zīmolu. Viņi ir tādi paši
zīmoli kā Louis Vuitton. Un visas
pilsētas, kas pasūta šo arhitektu radītas ēkas iezīmē piederību zīmolam, ka arī
viņiem pieder Louis Vuitton somiņa.
Šie arhitekti nerada vietas identitāte, viņi nerada pilsētas tēlu, bet gan tām
pārdod unificētu globālo identitāte vai paši savu tēlu.
Gerijs radīja Bilbao un tagad mēģina to klonēt dažādās pasaules
vietās. Neviens nesaista viņa ēkas ar pilsētām, kur tās uzceltas, bet gan ar pašu
arhitektu. Manuprāt, tas ir nepareizs arhitektūras radīšanas veids. Mēs katras
ēkas identitāte radām no jauna, tāpēc mūsu biroja darbi ir ļoti atšķirīgi. Ja
blakus noliktu, piemēram, trīs mūsu projektus, būtu grūti pateikt, ka tos visus
ir izstrādājusi viena un tā pati komanda.
Bet kāda ir jūsu paša identitāte? Sevi uzskatāt par beļģu, par
holandiešu arhitektu?
Es sevi pieskaitu Eiropas arhitektiem. Tāda ir mana izvēle. Mums
birojs atrodas Roterdamā un tur strādā cilvēki no visas Eiropas — Beļģijas, Vācijas,
Skandināvijas. No Latvijas gan laikam neviens nav bijis, bet tas noteikti ir
tikai laika jautājums. Mēs noteikti neesam amerikāņi vai no Āzijas. Mūsu
projekti ir Eiropā, lielākoties vēsturiskā vidē ar bagātīgu kontekstu, jo te
pilsētas ir bijušas jau 2000 gadus. Eiropā gandrīz nekad neesi baltas lapas
situācijā, kas savukārt bieži ir sastopama ASV vai Āzijā. Mēs lielākoties
strādājam ļoti kompleksā vidē – pilsētās, kas piedzīvojušas karus, dažādas
pārmaiņas. Bagātā vēsture ir jāņem vērā, to nevar ignorēt, bet gan jāadaptē
katrai konkrētai situācijai.
Kāpēc nestrādājat Āzijā?
Viens no iemesliem ir mana vēlme dziļi izprast katra klienta
kultūras fonu, lai mēs varētu runāt un saprasties vienā valodā. Pat Latvija
mums ir labāk saprotama nekā kāda Āzijas valsts. Otkārt, austrumi fiziski ir
pārāk tālu. Lai tur nokļūtu ir jāpavada pārāk daudz stundu lidmašīnā. Vienīgā
izeja būtu Āzijā atvērt biroja filiāli, bet šādā veidā strādāt mani neinteresē.
No attāluma projektus ir grūti kontrolēt. Tad mums būtu jāpiedāvā citādāka
aritektūra, jo mūsējai nepieciešama klātbūtne un nemitīga iesaistīšanās.
Man patīk palikt māju tuvumā. Eiropa, kur visur var nokļūt divu
stundu lidojuma laikā, ir mans mērogs. Mēs neesam tik ambiciozi, lai strādātu
Āzijā. Bet es sevi nesauktu par holandiešu arhitektu. Ir izveidojies
vispārpieņemts priekšstats par pēdējo desmitgažu holandiešu arhitektūru un,
salīdzinot ar to, mēs esam ļoti neholandiski.
Jūs esat teicis, ka situācijā, kad viss ir iespējams, nekas nav
iespējams. Šķiet, ka tagad ir tieši šāds laiks, kad viss ir iespējams…
Tas ir jautājums par nepieciešamību sevi ierobežot. Ja ir daudz
kūku, tik un tā vari izvēlēties tikai vienu no tām. Visas paņemt un apēst nav
iespējams. Nu, vismaz tas nav veselīgi… Ir sevi jāierobežo, tāpēc mēs
nevēlamies izaugt par lielu biroju, kas spētu realizēt jebkuru pasūtījumu,
tāpēc mēs koncentrējamies tikai uz Eiropas tirgu un izmantojam tikai tās
tehnoloģijas, kuru iespējas saprotam un varam pilnībā izmantot. Tas ir tāpat kā
ar viedtālruni, kurš ir pilns ar iespējām, bet kuras tu nekad neizmanto un
kuras pat neapjaut. Jā, tāpēc man nav
smalka viedtālruņa, lai galvu nepiesārņotu ar lieko.
Bet varbūt tā jūs kaut ko palaižat garām?
Neko neesmu palaidis garām. Es esmu lepns, ka esmu daļa no 5000
gadus senas un lēnas profesijas, kāda ir arhitektūra. Man patīk projektēt un
redzēt ēkas uzceltas. Melna uzvalka un balta krekla vietā dodu priekšroku ar tinti notrieptiem
pirkstiem un putekļainām kurpēm, kas ir īstās arhitekta pazīmes.
Bieži vien šķiet, ka jaunie arhitekti sirds dziļumos nemaz nevēlas
būt daļa no profesijas, kurai ir 5000 gadu sena vēsture. Viņiem labāk gribētos
būt glamūrīgiem un seksīgiem profesionāļiem, kādi ir žurnālisti, programmētāji,
trendseteri vai rokstāri. Tās ir profesijas, kurām piederīgajiem piedien
uzvesties kā 27, nevis 72 gadus veciem, kas arhitektiem ir vidējais vecums, kad
esi karjeras virsotnē. Jaunie domā, ka zināšanas ir viss, ko tu vari ieguglēt,
un vienīgās nepieciešamās prasmes ir datora iespēju pārzināšana.
Jūs skicējat ar roku un datoru izmantojat pavisam nedaudz…
Jā, mums birojā datori ir ražošanas līdzekļi, nevis dizaina
radīšanas iespējas. Daudz strādajam ar maketiem un modeļiem. Pat projektu
prezentācijai izmantojam maketu attēlus, nevis datora radītas 3D vizualizācijas
ar meitenēm īsos svārkos un jauniem puišiem uz skeitborda dēļiem. Uzskatu, ka
tradicionālās tehnoloģijas joprojām strādā labi. Mums viss jaunais nav
pašmērķis. Uzskatu, ka tas ir pārpratums, ka kaut kas jauns noteikti ir kaut
kas labāks. Tiekšanās pēc jaunā ir bīstama, jo tā liek aizmirst to, kas ir
bijis pirms tam. Zinātnēm ir pareizā pieeja, kad jaunais vienmēr tiek balstīts
uz agrāk atklāto un pārbaudīto. Ja esi ārsts, neko jaunu neieviesīsi no zila
gaisa, bet gan vispirms izpētīsi, ko citi ārsti ir darījuši pirms tevis.
Arhitektūrai ir ļoti bagāts un sens pūrs ar dažādiem paņēmieniem,
kā radīt labas ēkas. Mēs tos izmantojam un skatāmies, vai ar tiem var izdarīt
vēl kaut ko vairāk nekā pirms mums bijis. Bet tas ir nevis, lai sasniegtu kaut
ko nebijušu, bet gan kaut ko vēl labāku. Es neticu tiem, kas saka, ka
tehnoloģijas maina arhitektūru. Pirms desmit gadiem visi runāja par tā saukto blobitecture,
kas šķita datoru radīta, bet patiesībā arī tās autori bija cilvēki paši, kas
datorprogrammatūrām lika ģenerēt apaļas un dažādas sarežģītas formas. Datoram
jau nav problēmu uzprojekēt arī ēku ar taisniem leņķiem, vienkārši cilvēkiem
gribējās tās jocīgās ēkas. Viss tiek radīts cilvēka galvā.
Apsēstība ar jaunajām tehnoloģijām man atgādina feministes 70. gados,
kad viņas rāva nost un dedzināja krūšturus, cerot, ka tā dzims jauna un brīva
sieviete, bet 25 gadus vēlāk viņu meitas atkal valkā push-up krūšturus, lai
uzsvērtu savu sievišķību.
Arhitekti pēdējā gadsimta laikā savas profesijas pamatus ir
nolieguši atkal un atkal. Tiek nemitīgi meklēts kaut kas jauns un oriģināls
ārpus tradicionālās arhitektūras. 20. gadsimta sākumā Le Korbizjē vēlējās radīt
mašīnas dzīvošanai, mēģināja atdarināt laivas, auto un lidmašīnas, lai ēkas
varētu lidot vai peldēt. 21. gadsimta sākumā arhitekti, runājot par
uzprojektēto, atsaucas uz rizomiem, vīrusiem un parazītiem, it kā ēkas pašas no
sevis varētu augt, izplesties vai vairoties. Bet ēkas tik un tā stāv uz zemes
un pakļaujas gavitācijas likumiem. Tā tās darīja pēdējos 5000 gadus un nekas
būtisks nemainīsies nākotnē. Viskijs vairāk veicina jaunradi nekā datori un to
programmatūras kopā. Vienīgais patīkamais, ko dod datoru revolūcija ir fakts,
ka jaunie arhitekti var vieglāk atrast darbu ārpus arhitektūras nozares
profesijās, kur arī nepieciešamas labi pārzināt datorprogrammatūru iespējas.
