Lai arī Rīga dimd no pasaules čempionāta hokejā, diena starp mūsējo sagrāvēm pašmāju ledus laukumā bija īsti nacionālie arhitektūras svētki Daugavs abās malās. Sarkanbaltsarkanie fani pat nenojauta, kādu olē piektdien sita latviešu arhitektu sirdis.
Pagājusī nedēļa Rīgā bija arhitektūras notikumiem blīva. Rīgas akustiskās koncertzāles skiču projektu konkursa starptautiskās žūrijas četru dienu darbs Latvijas galvaspilsētā, citādo viedokļu raisītā atbalss — arhitektūras studentu darbu izstādes atklāšana Rātsnamā un XXI gadsimta otrās, nācijai nozīmīgās profesionālās sacensības vainagojošā preses konference Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Divu žūrijas pārstāvju — Folkera Gīnkes un Kurta Forstera — brīvās lekcijas konteksta gaisotnē nākamās koncertzāles novietnē uz AB dambja ievadīja kolēģus patīkamā pārsteiguma gaidās. Atjautīga vieta ir vēl kūpošs jaunums profesijai oficiālo pasākumu pūķa astē. Vēl pirms gada arhitekti kongresēja stīva hoteļa zālē. mc2, Dzelzceļa muzejs, Arēna Rīga, jaunbūve, un cirks ir klāt. Nu — peldoša telts, Domes vai muzeja bēniņi, lai arhitekti solidāri piegavilētu piektdienas vakara Vecrīgu.
Dziedošie akmeņi uz politiskās pastkartes
Oponējošo studentu priekšlikumu ekspozīcijai atklājēju bija vairāk par dalībniekiem. Sākot ar Saiemas deputāti, arhitekti Ingūnu Rībenu, beidzot ar kritizētā konkursa objekta žūrijas locekļiem un arhitektūras pasniedzējiem, kas runās sveica atšķirīgā redzējuma vērtīgumu, pamatoja pretējos uzskatus, kā arī apsprieda trūkumus «x» profesijā. Asi akmentiņi tika ārzemju arhitektūras guru pielūgsmei, neapzinātajām tehniskajām problēmām, kas konvertēsies paaudzēs neatmaksājamos kredītos, finansu polarizēšanai kultūras būvēs blakus kultūras dzīvā procesa nabadzībai un, protams, pašam politiskās pastkartes projektam. Ko liek pretī? Atvasinājumus vai alternatīvas. Koncertzāli kā AB dambja Dziedošie akmeņi, «atspere» vai Dzelzceļa tilta atspulgs. Āgenskalna līcī, uz Andrejsalas vai pat pie Dailes teātra…
Koncertzāles kontūra un bibliotēkas gaisma
Kultūras ministre Helēna Demakova svinīgo uzrunu sāka ar tehnisko datu uzskaiti, kā pusotra gada laikā starptautiskā arhitektu plenērā pieņemtais lēmums par koncertzāles būvvietu AB dambī guvis likuma svaru, nacionālu nozīmi un 11 metus. Viņas vadītā žūrija spraigi diskutējusi par projektiem no nospraustajiem aspektiem, tai skaitā: «Par arhitektūru kā pretstatu tukšumam.» No rūpīgi analizētajiem, anonīmajiem darbiem, finālam izvirzīja divus, otro vietu piešķirot projektam ar nosaukumu Keynote (pamattonis, tonika, pamatideja — latv.val.), pirmo — Lineamentum (kontūra vai raksturīgi sejas panti — latv.val.). Šīs krustvārdu mīklas ir jau atminētas.
Ministre vairs nevar iedomāties Rīgas koncertzāli bez Nacionālās bibliotēkas ēkas un otrādi: «Abi ir izcili, bet pilnīgi atšķirīgi projekti. Bibliotēka un koncertzāle Rīgas pilsētā veidos savstarpēju spriedzi, konkurēs un papildinās viena otru. Bibliotēkas arhitektūra ir manifests. Koncertzāle — mistērija. Bibliotēka uzrunā uzreiz, koncertzāles arhitektūras saprašana prasa ilgāku domas darbu. Ārkārtīgi svarīgi šajā patērētāju sabiedrībā, kur par pulcēšanās vietu kļuvuši lielveikali. Bibliotēkas ēka pati ir gaismas avots. Koncertzāle atspoguļos apkārtējās vides saules vai mēness gaismas. Bibliotēka izstaro ārēju spožumu. Koncertzāle pauž aicinājumu uz iedziļināšanos būves noslēpumā.» Viņasprāt, Rīgā nav demokrātiskas vietas, kur aiziet. Šī par tādu varētu izveidoties. Vai koncertzāle neaizēnos bibliotēku? Īru rakstnieks Džeims Džoiss ir teicis, ka «nevis grāmatā, bet koncertzālē ir jāmeklē patiesā dzīves kritika.»
Labas arhitektūras vēstniecība
Rīgas pilsētas arhitekts Jānis Dripe, ko ministre pieteica kā labas arhitektūras vēstnieku Rīgā uzskata, ka esam aculiecinieki Rīgā notiekošām lietām ar lielu rezonansi: «Koncertzāles konkurss ir pērle šīs starptautiskās sadarbības kronī. Esam iegājuši elegantā starptautiskā apritē.» To rāda arhitektūras zvaigznāja, kas izvēlējās sarežģīto vietu Rīgas koncertzālei, kas bija aicināti un kas atsaucās ģenerēt tās ideju, uzskaite, kuru vidū Eiropas metropoļu operas ēku autori: norvēģi Snøhetta (Oslo) un dāņi Henning Larsens Tegnestue (Kopenhāgena). «Lielākā uzdrīkstēšanās bija novietot ēku pašā AB dambja galā.»
Liepājas koncertzāles projekta arhitekts Folkers Gīnke domā, ka izvēlētais ir unikāls projekts, kādu neatradīs nekur citur: «Ar to Rīgā sākas jauna kultūras ēra.» Rīgas mērs Aivars Aksenoks turpina: «Izvēlētais projekts vismazāk iejaucas šajā teritorijā, neaizsedzot skatu nedz no Pārdaugavas uz Vecrīgu, nedz otrādi. Darbs tagad tikai sākas. Piekļūšana tai varētu būt daudz dārgāka par pašu ēku.»
LAS priekšsēdētājs Sergejs Ņikiforovs uszver, ka noslēgusies arhitektūras procesa paraugstunda: «Ar izņēmumu, kas ar Ministru kabineta lēmumu tika radīts šai vietai, apejot iedibināto procedūru, bija iespēja izvēlēties arhitektūru nevis pēc iepirkuma principa — kas lētāks, bet kritērija — kas labāks. Ceru, ka šis izņēmums, pieņemot arhitektūras kvalitātes likumu, noteiks šo kārtību par vispārēju normu.»
Prioritāte — Rīgas faktors
Pateicoties par sava biroja Sīlis, Zābers un Kļava nepretenciozā darba gaidīti negaidīto novērtējumu, arhitekts Andis Sīlis atzina: «Latvijā diezgan bieži arhitekti ignorē vietas kontekstu. Atnāk un noliek savu kluci — kādas savas ambīcijas ir apmierinājis. Pasaulē ir tendence visu laiku mēģināt radīt Bilbao efektus, ko promotē kā reklāmas kampaņu. Tāds simbols kā Sidnejā mums jau viens ir uzzīmēts un arvien nav realizēts. Mums svarīgāk likās atrast risinājumu, kas derīgs tieši Rīgai, gribējās uzprojektēt labu, ērtu koncertzāli, kas TĀ tolerē pret TO situāciju. Ar to, ka nolikta pilsētas vidū, taču ar iejūtīgu attieksmi, mēs pasaulē varētu atšķirties.
Radās kas diezgan atšķirīgs no tā, kas šodien tiek zīmēts. Ietekmēšanos no pasaulē zināmiem piemēriem šoreiz mums piešūt nevarēja. Galvenā atšķirība ir domāšanas veids un attieksme. Darīt kā nav pieņemts. Nemēģināt radīt krāšņu burbuli Rīgas vidū. Mēģināt pēc veciem un pareiziem principiem vispirms perfekti atrisināt funkciju, radīt pilsētbūvniecības kontekstam atbilstošu tēlu. Ar prioritāti — Rīgas faktors. Pazīmi — ir krāšņa jumta ainava, it kā haotiskās jumta plaknes — un mērogu, veiksmīgi savietojām ar funkciju. Tas ļāva veidot nevis vienu burbuļa vai kastes veida apjomu, bet izmantot dienasgaismu un neradīt liekus kvadrāt/kubikmetrus formālu vajadzību dēļ. Ēka ir tik liela, cik ir vajadzīga. Paldies maniem kolēģiem, kas pa dienu strādāja, vakarā — zīmēja koncertzāli!»
Arhitekts Ingurds Lazdiņš pirmkārt priecājas par balvas palikšanu Latvijā: «Man ir pārsteigums par šo pieeju. Es tā nemūžam neizdarītu, jo domāju, ka tā nevajag — tik sadrumstaloti, pašā dambja vidū, bez kopējas formas. Šeit tas tēls ir caur to, ka nav tēla. Visaugstāk vērtēju Anda vēso pieeju, par mērķi stādot to, ka šī māja neasociējas ne ar ko citu pasaulē. Varbūt tā ir tā baigā veiksme Rīgai.»
F.Gīnke, jautāts komentēt divu koncertzāļu — Liepājas un Rīgas — projektu savstarpējo kompozīciju vienā valstī, atsmej, ka tās nesasaista, taču norāda, ka situācijas nav ļoti atšķirīgas: «Liepājā bija jārisina panorāmas skats, arī šeit. Tikai pretēji. Liepājā visi skatīsies uz koncertzāli, Rīgā — no koncertzāles uz vecpilsētu. Man patīk, ka šajā projektā izmantota shēma, kas nekad nav bijusi izmantota.» Viņš pieminēja holandiešu apbūvi, bet Leonards Lapins — gotikas atgriešanos arī arhitektūrā.
