Vienkārši Uģis Šēnbergs

Viens no Latvijā vispretrunīgāk vērtētētākajiem  arhitektiem ­— Uģis Šēnbergs nesen atzīmēja 60
gadu jubileju. Saistībā ar to tapusi Uģa intervija žurnālistei Anitai Pīrai,
paredzēta vispārīgam medijam, taču pirmpublicējumu, lai arī saīsināta piedzīvo
A4D. Sarunā Šēnbergs stāsta par pieeju ahitektūrai, par Rīgu, par dzīvi, vecumu,
dalās savās, nereti par trakajām dēvētajās, idejās par nākotni.

Kā jūs pats varētu
raksturot savus darbus?

Ko varu teikt par saviem arhitektūras darbiem? Tas ir
instinktīvais ekspresionisms, kad mēģinu ar arhitekta profesiju saprast, kas
vispār ir pasaule. Tāpat kā fiziķi, dzejnieki, gleznotāji laužas pasaules izpratnē,
arhitekts ar saviem instrumentiem mēģina izprast pasauli un to materializēt. Mana
arhitektūra ir lielas, apdzīvojamas skulptūras, kurās izsaku sevi, ņemot vērā
valdošās tehnoloģijas, kādas ir pieejamas. Lai gan Latvijā tās ir diezgan piezemētas,
vienalga var izpausties.

Kādā ziņā piezemētas?

Daudzas tehnoloģijas mums ir nepieejamas, piemēram, kupolveida
konstrukcijas, arī daudzi eksperimentāli apdares materiāli, ko Latvijai pat
nepiedāvā, jo te ir zema pirktspēja. Mēs projektējam no pašiem lētākajiem materiāliem,
bet to var arī saukt par pasaules tendenci — tā ir jaunā vienkāršība, kad
mēģina apvienot visvienkāršākās lietas. Tāpat kā kulinārijā — vienu brīdi bija
modē salikt kopā visādas garšas un gatavot, tad izrādījās, ka vitamīni pazūd un
viss tas ir maz noderīgs cilvēka ķermenim. Tagad pārtikā lieto nevārītu un
dabisku, piemēram, pļavā saplūc nātres un pienenes, un tas viss uz organismu
iedarbojas nostiprinoši. Tāpat arī arhitektūrā var likt kopā ļoti vienkāršas
lietas — koku, stiklu, metālu, un nav vajadzības vinegretā sabāzt kopā
žilbinošus materiālus.

Kā sader kopā
ekspresionisms un vienkāršība?

Tas saiet kopā. Pārāk vienkārša vienkāršība izskatās pēc
nabadzības, bet ekspresīvai vienkāršībai piemīt kaut kāds raksturs un
rokraksts. Es nenodarbojos ar nabadzīgas arhitektūras veidošanu, jo arī tajā
vienkāršībā ir savi paņēmieni, kā raksturot. Pats galvenais, lai ēkai būtu
raksturs, kas iespiežas atmiņā. Ja ēkai vispār nav rakstura, tā jāsūta uz
miskasti, tā ir anonīma, tai nav lietošanas vērtības. Tu neatceries, kurā mājā
iegāji un kāpēc, tā nestrādā sociāli, kā orientieris, tā neierakstās.

Jaunā vienkāršība parādās no tā, ka saprotam — zemes dzīļu
resursi ir ierobežoti, ka situācija pasaulē nav tāda, ka vari taisīt efektīgas
pilis, kamēr pārējie dzīvo būdiņās. Šobrīd mēģinām nožonglēt uz viena sabalansēta
līmeņa, kad visi pasaulē ir vienlīdzīgi. Septiņiem miljardiem ir katram pašam
sava patiesība, pasaule ir daudzpolāra, nav viena vai daudzas patiesības, bet
katram cilvēkam ir sava patiesībā, tas nozīmē, ka līdzekļu sadalījums apbūvē,
telpā ir jāsadala vienmērīgi, lai nav tā, ka, ja tu dzīvo normāli un nokļūsti
nabadzīgā geto, tev uzreiz piemetas sirdsklauves, kad redzi, kādā nabadzībā
dzīvo cita cilvēku daļa. Jādomā, lai bagātnieki nesavāktos rezervātos, bet visa
pilsēta vai valsts būtu vienmērīgi izkopta un harmoniska, un tāpat lai nebūtu
kontrasts starp pamestiem laukiem un apdzīvotām pilsētām.

Tādējādi vienkāršais ekspresionisms ir vērsts uz to, lai
atrastu aizvien vienkāršākas būvniecības tehnoloģijas, padarītu ēkas lētākas,
taču līdz zināmai robežai, ne jau tā, ka tās sabrūk. Mēs visu laiku tiecamies
radīt lietas, kuru pašizmaksa ir lētāka, lai lietu pasaule ir pieejama pēc
iespējas lielākam cilvēku skaitam. Iedomājamies — mobilais telefons taču varēja
nekļūt pieejams visiem, bet kalpot kaut kādai elitei vai armijai, arī internets
varēja kalpot kara industriālam kompleksam un pārējiem cilvēkiem nebūt
pieejams. Visa pasaule ir informācija, viss ko mēs redzam, ir informatīvais
lauks un informācija grib kļūt brīva un neatkarīga.

Ja pagājušā gadsimta 70. gados skolā mācīja, ka cilvēks ir
garīgs, bet viņam ir arī ķermenis, tad šodien jaunā pasaules atziņa ir tāda, ka
pats cilvēks ir ķermenis — cilvēks un ķermenis ir vienots, gars nosaka, kad mēs
nomirsim vai dzīvosim, un, ja tev ir interesanta dzīve, tu dzīvosi simts
divdesmit gadus. Bet, ja tava gara dzīve nav interesanta, tad nomirsti brīdī,
kad kļūst garlaicīgi. Interesantums nosaka mūsu dzīves ilgumu. Ja mums ir
apnicis dzīvot, paši esam kaut kādās pretrunās un sapinušies savos priekšstatos
par pasauli, nesamīļojamo un negribam redzēt tuvākos cilvēkus, tad tīri garīgi
iestājas nāve. Ja cilvēki vecumā vājāk redz, tā nav slimība, cilvēki vecumā sāk
frustrēt, dusmoties, cik daudz draugi ir miruši, cik ļoti izmainījusies iela
vai māja, kurā dzīvo, viņi vairs nevar atrast savas bērnības atmiņu vietas, jo
pasaule ir izmainījusies, viņi nespēj to pieņem un mirst. Ja cilvēks diendienā
saistīts ar jauniem cilvēkiem, viņš dzīvo līdz sirmam vecumam, jo nedzīvo pagātnē,
bet dzīvo šeit un tagad. Un tas ir izšķirošais.

Kur jūs rodat saikni?

50 gadu vecumā man bija krīze, un no lielās darbu pārslodzes
nevarēju vairs pastaigāt. Tad sapratu, ka viss ir garīgi. Man svarīgi — būt
cilvēkiem noderīgam. Ja esmu noderīgs ne tikai darbā, bet arī mājās — man ir trīs
bērni un pieci mazbērni, esmu noderīgs darbabiedriem, visu laiku komunicēju,
sarunājos, tad gūstu idejas, kas mani mudina kaut ko darīt. Ja esmu pie jūras,
kas ir viena lielā datora — Zemes sastāvdaļa, pieslēdzos dabīgajam internetam.
Starp cilvēkiem un pasauli eksistē dabīgais internets, nevis mākslīgais,
cilvēku radītais. Ja esam dabā, ar savām sešām čakrām uzņemam enerģiju. Ar
pārtiku uzņemam apmēram desmito daļu tās enerģijas, ko izlietojam, ja parēķinām
kalorijas, tad mums būtu jāēd piecreiz vairāk, jo enerģiju iztērējam vairāk.
Mēs pieslēdzamies enerģijas laukiem no kosmosa ar pavisam citiem maņu orgāniem
nevis ar kuņģi. Mums jāuzturas saulē, jāstaigā basām kājām, jāpeld, tad esam
enerģētiski ietilpīgi un, daudzpolārā joga, ar ko tagad nodarbojos, māca, kā
uzlabot savu energoietilpību. Un par to cilvēkam jārūpējas.

Kādreiz nopietni
nodarbojāties ar sportu…

Jaunībā biju kārtslēcējs un startēju desmitcīņā, un šī
desmitcīņnieka izjūta un daudzpusība man palikusi arhitektūras profesijā, jo
šajā profesijā jābūt māksliniekam, inženierim, psihologam, uzņēmējam, jāpārvalda
daudzas disciplīnas. Desmitcīņnieka daudzpusība man ļoti palīdz. Sports iemāca trenēt
ķermeni, gribasspēku, domāt par sevi, tiekties uz kaut ko. Man patīk, ka
mūsdienās sports izgājis ārpus stadioniem, ielās, cilvēki kopj savu ķermeni,
vingro un spēlē, un tas ir jauki. Bet īstais sports ir traumas, psiholoģisks
bezdibenis. Tas ir tāpat kā esi vienā profesijā nostrādājis piecdesmit gadus un,
tad tev jādomā, ko tālāk dzīvē darīt, vai varbūt pensijā darīt ko citu?
Kļuvāt par arhitektu, turpinot dzimtas
tradīciju. No jūsu trīs bērniem neviens nav izvēlējies arhitekta profesiju…

Kad divdesmit gadu vecumā nokļuvu arhitektūras fakultātē, manā
ģimenē jau bija pieci arhitekti — māte, tēvs, sieva, sievastēvs un es. Viena
profesija, viens viedoklis, tāpēc par saviem bērniem nolēmām, ka jādod iespēja pašiem
izvēlēties, ko darīt. Katram taču ir brīvība izvēlēties, ko gribas. Arī man
sākumā bija šaubas, vai izvēle ir pareizā un pagāja diezgan daudz gadu, kamēr
sapratu, ka arhitekts ir radītājs, ka viņš rada no baltas lapas, faktiski no
nekā, tā ir eksperimentāla profesija, vari strādāt visos virzienos, zīmēt,
gleznot, rakstīt grāmatas, darīt visu.

Tā ir vienkārši fantastiska profesija, bet to saproti tikai
pēc tam, nevis tad, kad izvēlies. Esmu strādājis piecpadsmit gadus pie tēva
Jūrmalas birojā, viņš mani iespaidoja ar visām darbībām. Arī māte mani ietekmēja,
ar viņu taisīju konkursus. Arhitekte Marta Staņa bija viena no labākajām viņas
draudzenēm, bieži vien viņām griezu maketus. Vēlāk iemācījos, ka arhitektūra,
tas ir darbs ar cilvēkiem, mijiedarbība. Esmu unikāls ar to, ka perfekti
saprotu konstrukcijas, vēdināšanu, arhitektūru, vājstrāvas, genplānu, esmu
daudzpusīgs un saprotu kopumu, nevis uzzīmēju mazu ģeniālu fasādīti, saprotu,
kā tās lietas kopā saliekas.

Sākat ēku projektēt no
ārpuses vai no iekšpuses?

Gan, gan. Sāku butaforēt no ārpuses, jo jāzina konteksts. Otrs
process — no iekšpuses pārbauda, vai sakrīt ar ārpusi. Ja uztaisa ārējo formu
un mēģina tajā ielikt funkciju, nekas nesakrīt, ja otrādi, sāk ar plānu,
uztaisa to ģeniālu, apaudzē ar formu – ak dievs, kas par briesmoni sanāk! Tāpēc
jādara vienlaicīgi. Kad notiek process katram projektam top četrsimt varianti,
kad tos uztaisa, iestājas pārgurums, tad liekos gulēt un zemapziņa atrisina
visu. Es apziņā neko neatrisinu, šaubos, švīkāju, velku, bet pienāk pēdējais
nodošanas brīdis, un zemapziņa — lielais dators, skaitļo un visu atrisina. Es
ticu zemapziņas nakts darbam, tāpēc nekad naktīs un brīvdienās nestrādāju, jo
tādējādi tiek apspiests zemapziņas nakts darbs. Miegs ir radoša meditācija, kad
viss tiek izdomāts. Vakarā pirms miega izdomāju, kas jāatrisina un no rīta viss
ir atrisināts.

Projektēšanas process ir zemapziņas process un tie, kas saka,
ka uzrauj kaut ko trijās četrās naktīs, kaut ko arī tikai uzrauj, jo projektam
vajag apdomas laiku, tāpat kā nepieciešami deviņi mēneši, lai bērns nobriestu
mātes miesās. Ja uztaisa ātri, bez apdomas, tad objekts ir garlaicīgs, sasteigts,
tajā nekā nav. Ļoti svarīgi saprast, ka arhitektam vajadzīgs zināms budžets, ja
tā nav, tad pasūtītājs rok sev bedri. Ja nav zināma nauda, kas pasākumā
jāiegulda, tad nebūs rezultāts. Ja atnāk pasūtītājs un redzu, ka viņš negrib
maksāt, grib pa lēto, tad labāk nevienojos, nekā sapinos, jo rezultāts būs
tāds, ka nevienai pusei nepatiks.

Tā atkal ir zemapziņa, kad mēģini izskaitļot, ko dzīvē darīt
un kurā virzienā iet, tas līdzinās gleznai — tev ir balta lapa, tu glezno, bet
nezini, kurā brīdī gleznu pabeigt, lai to nesamuļļātu, jāatrod īstais brīdis,
citādi glezna tiks nobendēta. Tāpat ar arhitektūru — ir tāds nenodefinējams
radošais ilgums, kurā nedrīkst arhitektūru sabendēt, bet nevar arī ātrāk par
zināmiem termiņiem projektu uztaisīt. Kad biju jauns, domāju, ka galvenais
savākt labus kadrus birojā, un viņi palīdzēs uztaisīt, bet tagad esmu sapratis,
ka viss jāizdomā un atbildība jāuzņemas pašam.

Visi lielie arhitektūras meistari, kas pasaulē šobrīd ir –
Forsters, Ando, Nuvels, koncentrējas šeit un tagad un izdara, lai arī viņiem ir
desmitiem arhitektu birojā, viņi sacer paši, izdomā kā rakstnieki. Zahai
Hadidai ir desmit ģeniāli līdzstrādnieki, bet viņa zīmē ar roku, datoru nelieto
un neviens viņu nevar aizstāt. Paradoksāli, bet braukājot pa Venēcijas
biennālēm, sapratu, ka visi šie korifeji ir pārstrādājušies, viņi to vien dara
kā zīmē, viņi ir nenormāli produktīvi, bet viss ir viņu pašu izdomāts. Daudzi arhitekti
saka — uztaisu foršu biroju, pats sēžu jūrmalā un birojs visu izdara, bet tas
nestrādā. Nedrīkst būt tā, ka savu atbildību uzvel citam- tāpat kā gleznotājam
jāglezno pašam.

Kā pēdējo desmit gadu
laikā mainījies jūsu arhitektūras redzējums un rokraksts?

Vajadzēja mainīties līdzi pasaules tendencēm, jo redzēju, ka
korifeji vairs nerada interesi, virzieni pārdalās, tāpēc jāmainās līdzi
pasaulei. Ja seko līdzi notiekošajam pasaulē, rodas sapratne par lietām, bet
vēl ir tā, ka vispār vairs nedomāju, bet zīmēju instinktīvi. Ja pirms divdesmit
gadiem sēdēju ar grāmatām, žurnāliem un interneta portālos pētīju jaunāko
arhitektūrā, tagad esmu sapratis, ka jārada tikai te un tagad, dziļā koncentrācijā
uz to, kas pasūtīts. Kādreiz no kaut kā ietekmējos, bet tagad ir tiešais vads
ar visumu, kas visu nostāda savās vietās, vienkārši ļaujos dzīvei, vairs
nemēģinu kaut ko kopēt, ietekmēties, taisu instinktīvi, mēģinu izmantot sevi kā
mēdiju — ko man nodiktē zemapziņa. Nepētu tendences un nepiemērojos kādam
autoram.

Tagad, atšķirībā no agrākiem laikiem, jebkurš var aizlidot un
apskatīt konkrēto ēku uz vietas dabā, nevis žurnālu lappusēs. Pirms gadiem žurnālos
bija pārslavēti objekti, bet aizbraucot uz vietas apskatīt, izrādījās, ka nekā
tur nav, vienkārši žurnālā labi nofotografēts! Dzīvē ir fantastiski objekti,
kurus nav iespējams nofotografēt, bet dabā tie izskatās satriecoši. Viens no
fascinējošiem objektiem, ko nupat uztaisīju, ir Dabas koncertzāle Dikļos — šķiet,
tur nekā nav, citi domā, ko tas Šēnbergs tur uztaisījis, bet viņi nezina, ka
vēl nesen te viss bija aizaudzis, bija pavisam cits reljefs, un viss tika mākslīgi
radīts. Ja neparāda, kas te bija pirms tam, šķiet — arhitekts te kāju nav
spēris, ka to visu izveidojusi daba. Un šī ir tā jaunā pieeja, kad mēģinu būt
neitrāls.

Uz kurieni virzās Rīgas
arhitektūra, kāda ir tās nākotne?

Rīgas vēsturiskais centrs ir mirusī pilsēta, tā būvēta
industrializācijas attīstības posmā un šobrīd vairs šādi dzīvojamie kvartāli
nav humāni. Vēsturiskā centra namu pirmie stāvi apdzīvoti ar veikaliem, bet pārējie
stāvi ir faktiski miruši, jo simtgadīgajiem namiem ar vecu apkures sistēmu un
vēdināšanu nav likviditātes, neviens tajās neinvestē. Vēsturiskais centrs ir
pārāk intensīvs, kvartālu iekšpusē būtu jānojauc daudzas mājas, lai Rīga
atdzīvotos. Taču pieminekļu sargi to neļauj darīt un tas ir bēdīgi. Vecrīga
sagrūs, jo tur piecdesmit procentiem ēku apkures parādu dēļ Rīgas siltums uz visiem laikiem
atslēdzis siltumu, daudzās mājās, kur cilvēki vēl dzīvo, savulaik ierīkoja
Godmaņa krāsniņas, kas dūmo līdz šai dienai.

Cilvēki labprātāk pārvācas uz jaunajiem rajoniem, jo tur ir
zaļumi, labākas ēkas un infrastruktūra. Mēs dievinām jūgenda ēkas un vecos īres
namus, bet patiesībā tiem ir butaforiska ārējā fasāde, bet iekšā — izpuvuši
pārsegumi, vecas atejas, neērti plānojumi, bijušajos saimnieku dzīvokļos, tāpat
kā kalpu dzīvokļos, nereti saule neiespīd vispār. No mūsdienu viedokļa
raugoties, tipoloģiski tās ir briesmīgas mājas, tolaik bija uzstādījums, ka
cilvēkam nemaz nevajag sauli un vesela paaudze novārga lielpilsētās
antisociālos apstākļos. Tāpēc jaunie dzīvojamie rajoni ir nesalīdzināmi ērtāki.

Eriks Leborhis, arhitekts no Parīzes, ar kuru šobrīd sadarbojos,
raksta disertāciju par to, ka Rīgas pagājušā gadsimta 70. gadu dzīvojamie
rajoni ir tik labi izplānoti, ka nekur Francijā, ne Parīzē, ne Lionā un Bordo
tādu nav. 70. gadu arhitektūrā esam Eiropas līderi, latvieši sevi nenovērtē,
bet tad atbrauc parīzietis, taisa disertāciju, salīdzina ar Bordo un Parīzi un
pārliecina, ka mēs esam labākie! Anglijā, Francijā, Itālijā ir šausmīgi
dzīvojamie rajoni, bet tūristi jau nekad tos neapmeklē, tāpēc arī neko nezina.
Mēs nezinām kapitālisma ēnas puses, taču esam dzīvojuši divās formācijās, gan
komunismā, gan kapitālismā, tāpēc esam citādāki, esam cerība Eiropai, jo mums
ir milzīga potence, atvērtība, sapratne, drosme.

Ļoti daudz piedalāties
gan pašmāju, gan ārzemju konkursos. Kāpēc tas jums vajadzīgs?

Kopumā esam piedalījušies kādos piecdesmit konkursos, jo
lielākoties viss notiek uz konkursa pamata. Katra piedalīšanās ir trīs līdz
četri tūkstoši latu pašizmaksa, tas nozīmē, ka es nemitīgi svaidos ar naudu.
Taču tas ir dzīvesveids, esam motivēti piedalīties konkursos. Tas ir kā tenisā —
uzvari vienu partiju, zaudē citu, vāc punktus un nodzīvo tenisa augstākajā līgā.
Esmu spēlētājs, jo nav arhitektūrā cita veida, kā izcīnīt naudu — vien
piedaloties konkursos. Varu jau skaitīt, kādos zaudējumos esmu, cik naudas
iztērēts, bet var arī skatīties citādāk — es joprojām spēlēju! Neesmu kā
hokejists četrdesmit gados atvadījies no hokeja, bet sešdesmit gados joprojām
spēlēju.

Konkursos vienmēr viss labi sagatavots, un skaidrs, ka nebūs
tā kā ar klientu, kurš atnāk vienkārši tāpat un kuram var nepietikt naudas. Taču
konkursos viss ir piededzis, jo vajadzēja jau vakar un tad ātri izsludina un
ātri jāstrādā. Konkursam ir arī drošība — ja vinnēsi projektu, tas arī notiks,
bet privātajam var nepietikt naudas, projektu noliks plauktā un nerealizēs. Tā
ir ļoti bieži. Taču pasaule, kurā dzīvojam, ir ļoti harmoniska un pa kaut
kādiem kanāliem notiek tā, ka tas, ko tu vēlies, piepildās. Kaut arī neesmu
nevienā konfesijā, ticība piepilda manu dzīvi, es ticu un man veicas no viena
objekta uz otru.

Esat bijis arī politikā
un strādājis Jūrmalas pašvaldībā…

Biju vicemērs (toreiz — izpildkomitejas priekšsēdētāja
vietnieks), Daiņa Urbanoviča vietnieks, pārvaldīju Jūrmalā visus īpašumus, zinu
pilsētas struktūru no galvas. Tautas frontes laikā biju pirmais nacionālās
varas pārstāvis. Mēs bijām tie, kas, būdami izpildkomitejā, piedzīvoja Padomju
Savienības statusu, un tad kļuvām par neatkarīgās Latvijas pilsoņiem. Piedzīvoju
interesantākos brīžus politikā, tā bija revolūcija un augšupeja, turklāt jau nebija
zināms, ar ko tas beigsies – izsūtījumu vai cietumu. Pārņēmām īpašumus,
denacionalizējām mājas, darījām politisku darbu, un protams, neko tajā laikā
neprojektēju. Darbs pašvaldībā ir pašaizliedzīgs darbs, tāpēc nekad neaprunāju
pašvaldību, jo zinu, ko šis darbs nozīmē. Politikā piedzīvoju arī puča laiku.
Tajā laikā organizēju pirmo starptautisko arhitektu plenēru, kas bija
leģendārs, jo atvēra acis uz visu Jūrmalas un Kurzemes piekrastes attīstību un
bija sava veida tribīne. Pēc darba pašvaldībā nodibināju biroju, kuram nu jau
divdesmit viens gads. Savs birojs ir liela atbildība un arī stress, jo kā
mednieks mežā nekad nezini, vai būsi paēdis. No otras puses nav daudz biroju,
kuriem ir tik liela pieredze un zinu, ka cilvēki griezīsies pie manis, jo esmu
formā un pieprasīts.

Kurus no saviem objektiem
uzskatāt par veiksmīgākajiem?

Ar katru dienu pārliecinos, ka Centra nams ir labs darbs, kam ir siluets, krāsa, faktūra, tekstūra.
Jo vairāk Rīgā būvē, jo vairāk priecājos par Centra namu.

Tajā pašā laikā, tas ir
kritizētākais objekts…

Ja par kaut ko strīdas, tad par to vispār interesējas. Ir
simtiem ēku, kurām vispār nepievērš uzmanību. Daudzas ēkas uzbūvē un par tām
nav nekādu komentāru, ir vispārēja vienaldzība. Tas, ka par Centra namu strīdas, rāda, ka ēkai ir
vērtība un raksturs. Par to, kam nav rakstura, pat nav vērts muti vērt vaļā.
Tāpat arī nebeidz strīdēties par Saules
akmeni
(Swedbank), un — tas
parāda, ka ēkai ir vērtība. Arī tas, ka Centra
namam
ir iesauka Cukurtrauks,
apliecina tā vērtību, jo tikai izciliem objektiem iedod iesaukas…

Pašam man patīk arī Purvciema katoļu baznīca, tā kļuvusi par
garīgo un sociālo centru visam Purvciemam — pretī ir Maxima, kas patiesībā ir tirgus laukums, un tas, kā zināms, vienmēr
bijis kopā ar baznīcu. Šis ir teicams lokālais centrs, kas iezīmēts pilsētā. Veiksmīga
šķiet Tallink viesnīca, kas ir mūsu
projekts sadarbībā ar citu biroju, kas veidoja interjeru. Tallink fasādes ar skārda apdares elementiem ir izteikts
ekspresionisms, smejos, ka tas ir Šēnberga pašportrets — matu cirtas, ieliktas
fasādē. Nerūsējošais tērauds fasādē nav parādījies nejauši — tas ir Tallink viesnīcu ķēdes atpazīstamais
materiāls.

Vēl man mīļa ir viesnīca Villa
Joma
Jūrmalā, kur vecai arhitektūrai iedots jaunlaiku veidols. Jomas iela Jūrmalā
tagad iznīcinoši mainās, jo nav neviena, kas apzinātu šīs ielas unikalitāti,
tāpēc visu laiku tiek improvizēts. Kad pirms vairākiem gadiem ar Parīzes UNESCO
pārstāvi izbraukāju Jūrmalu, viņa teica, ka pilsēta varētu kļūt par UNESCO koka
arhitektūras pieminekli, ja šie koka arhitektūras objekti būtu vienkopus un
nebūtu atšķaidīti ar briesmīgajiem mūsdienīgajiem apjomiem.

Kas ietekmējis jūsu arhitektonisko
rokrakstu?

Pirmie skolotāji bija vecāki — arhitekti Aina un Edgars Šēnbergi.
Viņi daudz strādāja mājās, čīkstēja sliedes un tapa maketi, ar to visu bērnībā
izaugu, vēlāk kopā ar tēvu strādāju birojā. Savulaik mani ļoti ietekmēja Tadao
Ando un Renco Piano, bet tās ietekmes ir tādas, kā skatoties uz skaistām
gleznām — tā raudzījos uz šiem objektiem, bet neko nekopēju. Man bijuši klienti,
kas atnes bildi un saka — man tas ļoti patīk, pārzīmē, nozodz no viņiem…Bet
tas nav iespējams, jo katram ir cita programma. Tas nozīmē, ka ietekme ir ļoti
nosacīta.

Man patīk Zaha Hadida, bet negribu būt Hadida Nr 2, esmu Uģis
Šēnbergs, pilnīgi citādāks kā citi. Es daru kā gribu un mani neviens neietekmē,
eju kā ledlauzis un škeļu, kā man patīk, realizēju savu vēlmi dažkārt par spīti
pat nožēlojamiem līdzekļiem. Līdzekļu pieticība nav arguments tam, ka netaisi
arhitektūru. Ja kādreiz pārdzīvoju, ka daži mani objekti ir lētos apdares
materiālos, tad tagad vairs neuztraucos — ja nākamās paaudzes uzskatīs, ka
maniem objektiem nav vērtības un rakstura, tad vienkārši tos nojauks. Vairs
neuztraucos, vai man ēkas celtniecības budžets ir lielāks vai mazāks — izšķirošais
ir ēku pareizi iesēdināt, apdare, veiksmīgs plānojums.

Ja nosaucu lielos korifejus, tad jānosauc arhitekti, par
kuriem priecājos Latvijā — Oļģerts Ostenbergs, Egils Grošs, Andris Purviņš,
kurš projektējis televīzijas torni. Priecājos arī par Andi Sīli un Andri Kronbergu,
Andreju Ģelzi un Ivaru Šļivku, par visiem tiem, kas šodien projektē. Baudu, ka
Latvijā ir daudz labas arhitektūras, es to lietoju. Bet saprotu arī, ka
arhitekti nereti ir situācijas ķīlnieki, projektē, izejot no tā, kāda ir
programma un budžets. No viņiem bieži vien nav atkarīgs, labāk vai sliktāk,
viņi uztaisa tā, kā dzīve tajā brīdī pieļauj. Kādreiz arī Rīgas Biržas projektu
pieņēma pašu lētāko, jau toreiz tik greznu ēku uzbūvēja par ierobežotiem
līdzekļiem. Interesanti, kāda tā būtu bijusi, ja tie nebūtu ierobežoti?!

Bet jautājums ir — vai nu palīdzēt savai videi — Latvijai un projektēt
to, kas tai vajadzīgs, vai doties uz Ķīnu, Spāniju vai Ameriku un strādāt pie kaut
kā greznāka, dārgāka un savādāka? Dzīvot šajā fantastiskajā, zaļajā vietā vai
dzīvot kādā citā zemē, jo arhitekta profesija ir universāla, tā vienmēr ir
izvēles iespēja. Esmu jūrmalnieks, gribu visu uzraudzīt pats un tāpēc izvēlos
strādāt Latvijā, jo jebkurā citā zemē objekta autoruzraudzības laika patēriņš
ir daudzkārt lielāks. Ir daudz sakarīgāk kaut ko veidot šeit nevis kaut kādās
ārvalstīs.

Tomēr esat piedalījies daudzos
ārvalstu konkursos…

Bet tur ir pavisam cita izpratne par arhitektūru, citas
žūrijas, citi noteikumi un pieprasījums, visas mūsu akcijas, ko mūsu birojs
konkursos ielika, nedeva nekādu rezultātu, un labi vien bija, jo, ja mēs būtu
uzvarējuši, nestādos riekšā, kā būtu tos projektus realizējuši. Piedalījos arī vairākos
dažādu Universitāšu konkursos, bet beigās tās Universitātes man materializējās
Rīgā, nevis ārzemēs — Ķīmijas fakultātes un Būvniecības fakultātes
rekonstrukcija un bibliotēka, kas tagad būvējas.

Arī Zunda kanāla
detālplānojums ir jūsējais?

Visas ielas un pārvadi ap Dvīņu Torņiem, ko pirms sešiem
gadiem projektēju, šobrīd realizējas. Tagad braucu tur ar riteni un brīnos, kā
tas, ko pirms gadiem zīmēju, tagad materializējas ielu veidā. To sākt uz baltas
lapas nav viegli, jo ir miljoniem veidu, kā ceļi var krustoties, un jāpieņem atbildīgi
lēmumi, lai visiem būtu ērti, tas ir kā faķīriem, kuri ne no kā uzbur lietas.

Iedomājieties, sākumā ir tikai balts papīrs un zīmulis un, tad
to realizē. Tas rāda, ka doma ir primāra un matērija sekundāra, doma rada
matēriju. Arhitekts ir absolūts liecinieks dzīves eksperimentiem, mēs kā tādi
jogi trenējamies un pierādām pasaulei, ka lauks rada matēriju. Protams, pēc
mana plāna vēl simtiem cilvēku rēķināja un strādāja, bet arhitekts ir kā māte
dzemdētāja materiālajā pasaulē. Arhitekts tiek lamāts, viņam tiek draudēts, ka
viņš ir slīmests, neievēro termiņus, bet tajā pašā laikā arhitektu ciena, par
viņu interesējas. Arhitekti, strādājot, ieiet tādā nirvānā, ka rada citu
realitāti. Vispār jau arhitekts cilvēka dzīvi ļoti iespaido, jo staigājam pa arhitekta
radītām ielām diendienā, lietojam arhitekta radītu dzīvokli vai māju, skolu,
visu, ko arhitekts izveidojis. Arhitekts ieprogrammē miljoniem cilvēku dzīves.

Vienai daļai jauno arhitektu ir zināms pofigisms, viņi zīmē ar
datoru nevis ar roku un nejūt to baigo atbildību, ko viņi, kā garīgs spēks
materializē, ka viņi ieliek mūs matricās, ka var izprojektēt pilsētas, kuras
nedod ienākumu, izprojektēt mājas, kurās nevar radīt bērnus, jo tajās ir par daudz
betona, kas rada neauglību. Visa arhitektūra Eiropā iet uz dzimstības
samazināšanos, Spānijā, Anglijā, Francijā pa vienam bērnam ģimenē — tās visas ir
arhitektūras sekas, bet par to visu neviens nerunā, neiedomājas, ka, ja
dzīvojamā istabā nekad neiespīd saule, tad cilvēks nekad nebūs ne radošs, ne
veselīgs. Ja viņš tiek iedzīts UNESCO vēsturiskā centrā īres namos, kas bija
paredzēti strādniekiem un ir līdzīgi cietumiem, tad sabiedrība nekad nebūs
laimīga.

Mēs domājam, ka vide nenosaka mūs, bet izrādās, nosaka. Tagad
mēs dzīvojam ilgi, tādēļ, ka uzradušies labi vides higiēniskie apstākļi,
veselības aprūpe, pārtika. Tomēr mūsu ilgtspēja vai ilgmūžība nav atkarīga
tikai no medicīnas un uztura, bet arī no cilvēciskās komunikācijas, tāpēc aktīvāk
jāiesaistās apkaimēs.

Kāda ir 21. gadsimta
socializācijas telpa?

Kas ir atpūta? Tā ir iespaidu maiņa. Atpūta nav pludmale, nav
tikai pagulēšana uz dīvāna — ja mums ir iespaidu maiņa, atpūta nav nepieciešama.
Mēs guļam vienmēr vienā un tajā pašā vietā, bet tas ir nepareizi, vajag gulēt
dažādās vietās, jo vienā vietā guļot cilvēku ietekmē āderes, nepareizās debesu
puses utt.

Runājot par nākotni, domāju, ka pilsētas pārveidosies
tādējādi, ka, piemēram, pilsētas vēsturiskais centrs būs pilns ar dzīvokļiem,
kuros varēs pārgulēt svešā vietā un klejot pa interesantu pilsētu. Un nav
vajadzības braukt uz Kilimandžāro, tos kilometrus labāk savākt, uzkāpjot simts
Latvijas pakalnos, un tā sasniegt tos 6000 metrus. Daba visur ir vienāda, tikai
mūs pārliecinājuši par to, ka gods ir uzkāpt Kilimandžāro nevis Latvijas
pakalnos.

Domāju, kā nākotnē cilvēkam gribēsies pa īsta ceļot, pa īstam
pārliecināties par redzēto, interneta un televīzijas ietekme samazināsies, jo
tā ir cita realitāte. Mēs par daudz lietojam tehnoloģijas, slimojam un
nomirstam par ātru, jo esam uzbudināti, saniknoti par lietām, kuras sabrūk. Mūsdienu
svētceļojumos var sastapt cilvēkus, kuri pārdevuši visus savus īpašumus, naudu
ielikuši bankā un nolēmuši atlikušo dzīvi tikai staigāt pa pasauli un dzīvot kā
nomadi. Kad biju Osakā, Japānā, redzēju tādus skatus pilsētas parkā — tur uz
sasilušiem granīta soliem gulēja miljonāri, kas līdz sešdesmit gadiem bija
pelnījuši naudu, bet tad viņiem tas stress apnika, viņi sāka dzīvot parkā,
komunicēt ar cilvēkiem…

Tie, protams, ir ekstrēmi pasākumi, bet tie parāda cilvēka
nākotni. Mēs sadomājamies, ka ir kāds standarts, kā pieklājas dzīvot, ka tā
jādzīvo, bet pētījumi par senatnes cilvēku Eiropā rāda, ka tas pārtika no dabas
veltēm, bija spēcīgs un veselīgs, nepazina nekādu problēmu un lieliski
nodzīvoja savus piecdesmit sešdesmit gadus. Bet mēs tagad dzīvojam nepārtrauktā
frustrācijā, esam nelaimīgi un pat ļoti bagāti cilvēki uz jautājumu — kā tev
iet?, atbild — varētu iet labāk!, kaut gan psiholoģiski pareizi būtu teikt —
man iet aizvien labāk un labāk. Tā mēs paši sevi iespaidojam un veidojam. Pasaulē
nav nejaušību un, nekas nenotiek tāpat vien.

Mums jādomā par to, kā piešķirt otru mūžu lietām, nevaram
taisīt tikai prom mešanai, jārada produkts, kas spēj pāratdzimt, ko var
izlietot no jauna, kā, piemēram, Vecrīgas veco mūru ķieģeļi netiek vesti uz
izgāztuvi, bet izlietoti no jauna. Arī vēsturiskā Rīga nav jāved uz izgāztuvi
un jāiznīcina, bet jāpārstartē. Mēs uztaisījām Milānas Expo Latvijas paviljonu
no 1800 jauniem bišu stropiem, lai pēc izstādes tos stropus varētu atvest uz
Latviju un izmantot. Tas nav tā, ka uztaisa paviljonā kaut kādu dzelzsbetona
māju un pēc tam ved uz izgāztuvi. Mēs manifestējam, ka ēkai jābūt ar
likviditāti, un jādod vērtība arī nākamajā dzīves ciklā, tā ir mana versija par
nākotnes arhitektūru.

2006. gadā Venēcijas
biennālei izgudrojāt kartona kubu

veļamo māju…

Ideja bija par nomadu māju. Tas bija kartona kubs 3x 3m, kuru
var velt, katru plakni piemērojot savai funkcijai. Viena grīda ir dzīvošanai,
tad pavel tālāk — nākamajā grīdā integrētas mēbeles maltītei, pēc tam uzvel
darbistabu, kur var pastrādāt uz datora, pēdējā grīda, ko paveļ, paredzēta gulēšanai.
Četras funkcijas vienā telpā, tik, cik minimāli nepieciešams dzīvošanai, un tā
var ceļot kā nomads pa pasauli, veļot savu māju, nakšņot katrreiz citā vietā –
vienmēr ir interesanti, ir fiziskā kustībā. Tā ir velosipēda ideja. Bet tas
kubs var būt nevis 40 kg smags, kāds bija Venēcijā, bet 10 kg smags, un pats
gandrīz vai ripot, tā, ka cilvēkam atliek tikai sekot.

Tas ir mans jaunais priekšstats par pasaules un cilvēces
attīstību, tikpat revolucionārs, kā, savulaik tiem, kas izgudroja datoru un
citas tehnoloģijas. Pirms trīsdesmit gadiem arī idejas par datoru bija tikpat
trakas un utopiskas, šķita nerealizējamas. Tās bija. Šādi strādāt liek
starptautiskie kongresi, vorkšopi, biennāles un izstādes, kas domāti trakām
idejām, nevis ikdienas dzīves realitātei. Starp citu, es draudzējos ar visiem
trakajiem māksliniekiem Latvijā, cenšos no viņiem ietekmēties un tas vairo
optimismu.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
0 Komentāri
Inline Feedbacks
View all comments
0
Would love your thoughts, please comment.x
()
x