Meža kapella Vatikāna ekspozīcijā Venēcija sbiennālē, arhitekts — Normans Fosters

Venēcijas biennāle 2018. Aculiecinieku viedokļi

Mazliet vairāk kā pirms nedēļas ir sākusies jaunā Venēcijas arhitektūras biennāles izstāde — nozīmīgākais pasaules arhitektūras notikums, kam uzmanību arvien tiecas pievērst arī A4D. Par interesantāko un nozīmīgāko biennālē, par Latvijas, kā arī par abu pārējo Baltijas valstu paviljoniem viedokļos dalās Zaiga Gaile, Ints Menģelis, Gunta Grikmane, Gundega Laiviņa, Raivis Veisbergs, Diāna Ņikitina, Ksenija Sapega, Helēna Bindemane, Pāvels Osipovs, Kristīne Budže.

 

Paldies visiem, kas atbildēja! Īpašs paldies Intam Menģelim, kas izteikties par biennālē pieredzēto rosināja arī saviem RISEBA studentiem, kuru viedokļi šeit publicēti kopā ar pārējiem. Citi viedokļi arvien tiek gaidīti un iesūtītie tiks pievienoti rakstam.

 

Zaiga Gaile

Zaigas Gailes birojs

Man vislabāk patika Dārzos, un vairāki paviljoni — Nīderlandes, Spānijas, Krievijas, Izraēlas, Francijas, Japānas. Abi godalgotie paviljoni, Šveice un Lielbritānija — paņem ar labsirdīgu smaidu — Šveice jokojas ar mērogiem, Lielbritānija mums uzdāvina jumta terasi ar skatu uz lagūnu un baudu, ko pēc pārsātinātām ekspozīcijām dod tukšas telpas. Burtiski free space. Galvenajā paviljonā, protams, Cumtora istabiņa ar projektu maketiem.

Noteikti jāaizbrauc uz Vatikāna dārziem ar deviņām lūgšanu kapellām. Atslēga ir zviedru arhitekta Asplunda ekspozīcija centrā, kas atgādina par viņa kapellu kapos, kas tika uzbūvēta 1935. gadā. Milzīga bauda izsekot meistara domu gājienam, kā viņš iespaidojas no tradicionālās arhitektūras, viņa zīmējumi un maketi. Šī ekspozīcija sasaucas ar Cumtora mazo kapellu kalnos, kuras maketu var aplūkot Dārzos. Noteikti jāapskata Renzo Piano ekspozīcija viņa paša atjaunotā privāta fonda garā noliktavā, un tā bija Kultūras ministres Daces Melbārdes mīļākā izstāde.

Biennāle neredzēju nevienu vizualizāciju ar zilām debesīm virs sapņu mājām un laimīgām bēbēm priekšplānā. Arhitektūru modelē maketos, un šādā veidā analizē telpu visdažādākajos mērogos.

Latvijas ekspozīcija bija pieklājīgi laba kopējā kontekstā, pētījums par dzīvošanu blokmājās un pavadošā grāmata. Kūpošais tērauda makets ir noteikti viens no biennāles hītiem!

Domājot plašākā kontekstā, es apskatītu Rīgas divdesmitā gadsimta mijas skaistos īres namus, no kuriem pašlaik 500 ir tukši un pamesti. Tai pašā laikā tiek būvēta daudzstāvu dzīvojamā komercarhitektūra gan centrā, gan nomalēs, un Rīgas apkaimes sapņu mājiņas Piņķos un Mārupē. Braucot no apkaimes plantācijām, iesprūstam uz tiltiem. Pasaules arhitektūras vēsturē – nekas jauns un nebijis, un tomēr ir jāapiet jau iemītais maldu loks, lai atgrieztos dzīvot pilsētas centrā pie kultūras.

Ja nav skaistas arhitektūras mūsu valstī, ko mums būtu vērts parādīt, mēs apceram neglīto, savā veidā mazohistisks sadisms. Un jau ne pirmo reizi. Kāpēc nerādām patiešām skaisto — tradicionālo lauku sētu ar brīnišķīgo ainavu, koka arhitektūru, sakoptās mazpilsētas, grezno un daudzveidīgo Rīgas pilsētas telpu? Un, piemēram, skolu projektus, kas jau trešo reizi saņem zelta ananāsus. Nacionālajai ekspozīcijai ir komisāri, kuratori un vēl virkne stratēģu, kas tomēr katru reizi konkursu izsludina pēdējā brīdī, un kā ir, tā ir.

 

Ints Menģelis 

SARMA & NORDE ArhitektiRISEBA FAD

Biennāles uzstādījums, ka autori nevis pašmērķīgi rada saturu, kā tas manuprāt, bija Rema Kolhāsa gadā, bet aicina dažādus autorus dalīties ar viņu ikdienas darbu man liekas jēgpilns un interesējošs. Protams, atsevišķi autori, kā piemēram Aires Mateus, Riccardo Blumers, SANAA, bija radījuši instalāciju tieši biennālei.

Kuratores, dalībniekus aicināja ieraudzīt arhitektūru, atstāt tai brīvu telpu (freespace). Tas no vienas puses šķiet pašsaprotami, jo vismaz dārzos, katrs paviljons ir mazs meistardarbs, bet no otras puses ieraugot, novērtējot pašus paviljonus, tomēr pārsteigums. Arsenāla izstāde, kura, lai gan saturiski varbūt pat pārbāzta, ja nemaldos ap 70 arhitektu biroju darbi, tomēr saglabāja telpas viengabalainību, tā nebija sadalīta mazos kambarīšos, bet ļāva novērtēt militārās būves iespaidīgo mērogu.

No nacionālajiem paviljoniem, mani uzrunāja Somijas paviljons. Nelielais koka paviljons, ko savulaik radījis Alvars Ālto, varbūt nebūtu liekams pie izteikta autora rokraksta. Arī satura noformējums telpiski nebija pats veiksmīgākais, bet tēma par bibliotēkām, kā pēdējo īsteni publiskās funkcijas formu ar garīgas izaugsmes komponenti, šķiet jaudīgs.

Austrijas, Argentīnas, noteikti Šveices, Nīderlandes, Meksikas, Vatikāna kapelas, Rumānijas, Ķīnas paviljoniem noteikti vērts pievērst uzmanību.

Venēcijas biennālē, vienmēr paliek sajūta, ka pietrūkst vēl viena diena un gribētos vēlreiz iziet visam cauri un šur tur pakavēties, bet no otras puses, tā ir laba sajūta un tas kas redzēts to sajūtu pēc bildēm var mēģināt restaurēt.

Par Latvijas ekspozīciju — no izstrādātības un estētikas viedokļa, manuprāt, jaudīgākais Latvijas paviljons, ko esmu redzējis biennālē. Estētiski pārliecinošs, bet ne kliedzošs. Saturiski ievelkošs. Kuratoriem izdevies savākt labu radošo komandu, domas materializācijai. Biennāles informācijas pārbagātībā, kūpošais melnā metāla makets, noteikti piesaista uzmanību, un tas manuprāt ir svarīgs aspekts, lai tiktu pamanīts un piesaistītu satura un saules nogurdinātā apmeklētāja uzmanību. Saturiski, autoru definētās, četras tēmas — attālums, siltums, indivīds?(self), apsolījums ir interesanti, bet vai līdzīgi spēlētāji? Man drusku pietrūka autoru secinājumi, vērtējums, bet to iespējams atradīšu grāmatā (katalogā), kurā neesmu paguvis vēl iedziļināties. Mani simpatizē paviljona pētnieciskais piegājiens un mēģinājums uz mums, mūsu kopā un atsevišķi dzīvošanu, paskatīties no jauna skatpunkta.

Uz kopējā fona tas ka pētām sevi, caur tēmu, kurai arī citur ir vajadzētu būt aktuālai, nevis dižojamies ar atsevišķu arhitektu pēdējā laikā paveikto, manuprāt ir ļoti veiksmīgi un tas ko es sagaidu no nacionālajiem paviljoniem.

 

Gunta Grikmane

SARMA & NORDE Arhitekti

Personīgais favorīts — britu paviljons. Biennāles tēmas esence: ‘Freespace’ kas ir patiesi tukša un brīva telpa — brīva no jebkā. Un virs tā — jumta terase ar pasakainu skatu pāri parkam un ūdenim. Un arī šī telpa ir tukša un brīva.

Un tas, par ko ir jādomā — mēs neredzam (negribam redzēt?) to, kas mums ir. Mēs radam aizvien jaunas lietas un vietas, un tad atkal tās neizmantojam. Vismaz tāds ir mans priekšstats par britu paviljonu.

Otrā vieta manā Venēcijas biennāles ekspozīciju sarakstā ir Vācijai – siena (robeža) kā tukšums un tas, kā šīs sienas un robežas, gan «dzelzs priekškari», gan robežmūri ietekmē cilvēkus un vidi gan tiešā to tuvumā gan attālu.

Trešā vieta —, zelta Lauvas laureātiem, — Šveices paviljonam par Alises ceļojumu Truša alā jeb fantastisku spēli ar fizisko telpas mērogu;

Latvijas ekspozīcija ir dziļa un gudra. Un skaisti pasniegta. Tomēr (vai diemžēl), nesen pamanīju Venēcijas biennāles salīdzinājumu ar Eirovīziju un laikam jau tam piekrītu. Pašai jāatzīst, ka biennāles tik daudzajos, dažādajos, skaļajos, košajos un spīdošajos paviljonos un ekspozīcijās, līdz patiesi kvalitatīvajam Latvijas kuratoru komandas darba rezultātam diemžēl lielākā apmeklētāju daļa laikam jau nenonāks. Jo tas nespīd pa gabalu, tas jāskata klusi un iedziļinoties. Bet nedomāju, ka lielākā daļa apmeklētāju spēj iedziļināties, viņi «aizķersies» aiz jaunas formas vai liela vārda.

Katra no Baltijas valstu tēmām Freespace tēmu skatīja pilnīgi savādāk, ļoti interesanti, bet radikāli atšķirīgi. Tas, ka igauņi un lietuvieši savas ekspozīcijas veidoja ārpus Dārziem un Arsenāla, ir vēl viens fakts, kas apgrūtina salīdzināšanu. Gan igauņi, gan lietuvieši bija izvēlējušies runāt par filozofiskākām tēmām (attiecīgi — «vājie pieminekļi» un «purvs»), arī tik ļoti atšķīra Latvijas ekspozīciju, kas būtu raksturojama vairāk kā akadēmiska.

 

Gundega Laiviņa

Latvijas paviljona kuratore, Jaunā teātra institūts

Šī bija pirmā reize, kad apmeklēju Venēcijas biennāli. Nākot no laikmetīgā teātra pasaules, pārsteidza lietas, kas manā darbības jomā vairs nebūtu iespējamas — cik ļoti gan galvenajās izstādēs, gan paviljonu koncepcijā dominē rietumu arhitektūras konteksts un ideoloģija. Pārsteidza, ka abu kuratoru veidotajās izstādēs par Freespace tēmu nebija neviena arhitekta no Āfrikas vai Tuvajiem austrumiem.

Visinteresantākie darbi — Izraēlas paviljons, Michael Maltzan architecture ekspozīcija «Star Apartments», Jeff Orlowski filma «Chasing ice».

Latvijas paviljons, manuprāt, ir ļoti godprātīgi paveikts darbs. Man ir prieks, ka mūsu paviljons nerunā par reprezentatīvo arhitektūru, bet par plašākiem sociāli politiskiem procesiem, kuros arhitektūra nereti spēlē būtiski lomu. Paviljona starpdisciplinārā pieeja un estētiskais izpildījums izceļas pārējo paviljonu kontekstā.

 

Raivis Veisbergs

RISEBA FAD II kursa students

Biennāle no arhitektūras studenta puses likās ļoti vērtīga, jo varēja iegūt daudzpusīgu ieskatu un iedvesmu no vispasaules profesionāļu darbiem. Būdams divās galvenajās lokācijas — Arsenale un Giardini, kā arī citur pilsētā, darbu daudzveidība netrūka un bija apmierinātas dažādu gaumju prasības. Arsenāls sniedza labu iespaidu ne tikai ar darbu bagātību, bet arī ar kopējo apkārtējās arhitektūras krāšņumu, tādējādi apmeklējot Arsenālu process ievilkās, ne vien arhitektūras teorijas uzsūkšanā, bet arī apkārtnes senās arhitektūras apskatē.

Giardini savā ziņā ir kā oāze visā biennāles kontekstā, būdams kā parks ar valstu pārstāvētajām būvēm un paviljoniem izkaisītiem pa teritoriju, process apmeklējot Dārzus ir neformālāks un vieglāk uztverams. Noteikti iesaku apmeklēt Vatikāna paviljonu, kas atrodas uz San Giorgio Maggiore salas. Ar formas, materiālu un gaismu spēli radītās arhitektūras pērles, manuprāt, vislabāk atspoguļoja biennāles būtību un galveno tēmu. Manuprāt, ir svarīgi no biennāles iegūt kopējo labumu no tā visa ko tu uzsūc, nevis meklēt kādu konkrētu uzvarētāju kā sacīkstēs, to sajūtu es ieguvu tieši San Giorgio Maggiore salā.

Kopējā kontekstā nevar nepieminēt Baltijas valstu teicamo sniegumu. Latvijas paviljonā, pēc manām domām, tika veiksmīgi atzīmēta galvenā problēmtēma, kas tika skaidri attēlota ar aci piesaistošiem vizuāliem efektiem, piemēram, dūmojošu maketu. Igaunijas un Lietuvas paviljonos arī teicami un skaidri tika apspēlēta galvenā tēma — Igaunijas stipri monumentālāk un atmiņā paliekošāk, ar spēli starp moderno un seno pasauli. Patīkami ir tas ka daži objekti ir izkaisīti pa pilsētu, tādējādi piespiedu kārtā apmeklētājiem radot ieskatu kopējā Venēcijas tēlā. Baznīcas, pilis un dažāda tipa angāri Biennālei tā nav problēma, tas pat ir kā pluss, kas dod akcentu ekspozīcijai. Kopējā sajūtu un informācijas buķete par Biennāli ir tekstā neaprakstāma. Viennozīmīgi, pasākums kurš pēc diviem gadiem liks atgriezties Venēcijā.

 

Diāna Ņikitina

RISEBA FAD III kursa studente

Venēcijas biennāles 16. starptautiskajās arhitektūras izstādes, tēma  Brīvā telpa, sākotnēji šķita, tik plaša pat brīžiem miglaina un tomēr ar robežu, kas šoreiz ir telpa.

Pirmais paviljons uz kuru devos, bija Latvijas paviljons. Tēma «Kopā un atsevišķi», kopējā fona noskaņā, pavisam nopietna, kā arī izstādes iekārtojums šķiet ieturēts un konservatīvs. Latvijas paviljona stāsts iepazīstina ar to, kā gan ir sadzīvot daudzīvokļu ēkās, kurās patlaban dzīvo lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju. Tie kuri bija izstādē, noteikti ievēroja ekspozīcijas daļas «Siltums» maketu. Manuprāt, veiksmīgi un uzskatāmi tika parādīta daudzīvokļu projektu aktuālākā problēma, lielais siltumenerģijas patēriņš. Šo pašu maketu varētu izmantot tālāk, lai pārliecinātu iedzīvotājus renovēt mājas (smejos).

Jūtams, ka kuratoru komanda izdarījusi lielu darbu un veikuši daudz izpētes un sociālo dzīves apstākļu analīzi Latvijā. Nozīmīgi ir tas, ka šo veikto darbu būs iespējams izmantot ne tikai biennāles laikā, bet tas būs labs darbs ko izmantot Latvijas tālākajai attīstībai. Starp citu, no kuratoru puses, laba dāvana Latvijas simtgadei.

Manuprāt veiksmīgi ir tas, ka visu šo apjomīgo informāciju varēja uztvert pavisam vienkāršā formātā, tā, kā uz biennāli droši var doties ne tikai tie kuri ir saistīti ar arhitektūru, bet gan ikviens no mums.

Mūsu kaimiņi Lietuva savā pirmajā individuālajā paviljonā «Purva skola» burtiskā nozīmē uz Venēciju atveduši purvu, — ir izveidots dārzs, kurā ir iespējams izbaudīt un saskatīt visu purva struktūru. Ekspozīcija ļauj iepazīties ar to, kā klimata pārmaiņas ietekmē dabu, dodot iespēju ne tikai izlasīt vai redzēt, bet arī saost atšķirību starp tīru purvu un piesārņotu purvu. Pēc izstādes apmeklējuma radās sajūta, ka lietuvieši mēģināja parādīt saikni starp dabu un arhitektūru, parādīt to, cik dabai un arhitektūrai ir līdzīga struktūra un, ja reiz man pēc šīs izstādes apmeklējuma radās šādas domas, var uzskatīt, ka arī Lietuva ir startējusi diezgan veiksmīgi.

Gandrīz visi apmeklētie paviljoni radīja sajūtu, ka kopējā tēma ir nevis «Brīvā telpa», bet gan «Ilgstpējīga un dabai draudzīga arhitektūra». Palika pēcgarša, ka ikvienam no mums tas ir svarīgi un, ka šī tēma tiek rādīta jau pavisam jaunā līmenī ar jaunu informācijas apjomu.

Katrs no paviljoniem savā veidā ir nozīmīgi, jo biennālē redzētie projekti ir mūsu kopējā attīstība šai pasaulē. Pēc biennāles apmeklējuma, šķiet, ka ejam pareizajā virzienā un vēl aizvien ir palikusi patīkama pēcsajūta.

Visam laika nepietiks, tapēc iesaku dažus no saviem favorītiem — Sauda Arabijas paviljonu «Spaces in Between», kurā var gūt pavisam citu pieredzi, iepazīties ar to kā organiskā veidā rodas kopienas, tik strauji augošās pilsētās. Kanādas paviljonu «UNCEDED: Voices of the Land», kur tiek izmantota nestandarta veidā audiovizuālā grafika, kas efektīvi un skaidri parāda vietējos arhitektūras principus, kā piemēram to, ka arhitektūras forma ir iedvesmojusies no dabas gara. Iesaku, neaprobežoties ar paviljoniem, kas ir pašā Venēcijā, bet gan doties tālāk, piemēram uz San Džordžo salu, kur atrodami mežā ieskauti 10 unikāli un dvēseliski arhitektūras objekti — kapellas.

 

Ksenija Sapega

RISEBA FAD II kursa studente

Visiespaidīgākās šķita ekspozīcijas, kurā bija jaušama augstāka līmeņa interaktivitāte, kur jau pašas paviljona telpas iemiesoja galvenās tēmas noskaņas, atšķirībā no paviljoniem, kur augstas kvalitātes satura materiāli ir izvietoti kā vienkāršā galerijā. Šai ziņā par kopumā veiksmīgākiem var uzskatīt Dārzu paviljonus, bet Arsenālā tādi bija Meksikas, Čīles, Luksemburgas, Kanādas un Itālijas paviljoni, kas rosināja vēlmi iedziļināties. Tāds ir arī Katalonijas paviljons un ļoti īpaša ir Vatikāna ekspozīcija, ko uztvēru kā pilnīgi atsevišķu izstādi. Biennāles izstādes kopumā paplašināja manus priekšstatus par projektu un koncepciju attēlošanu.

Neraugoties uz to, ka Latvijas paviljons ar savu mērogu un lielumu atpaliek no daudziem citiem, tas ietver svarīgās tēmas ļoti jūtīgu naratīvu. Tā, kā man ir tuva šāda «brīvās telpas» interpretācija, tas mani ļoti uzrunāja. Droši vien vēl iespaidīgāk būtu, ja pati paviljona telpa vairāk darbotos saistībā ar koncepciju, tādejādi ļaujot to labāk uztvert arī cilvēkiem no citām valstīm.

Ja salīdzina trīs Baltijas valstu ekspozīcijas, tad es teiktu, ka Latvijas paviljons aizķēra manu dvēseli un kādas no manām atmiņām, — ne tikai ar tēmu, bet arī ar tās reprezentāciju. Igaunijas paviljons savukārt mudina vēlmi diskutēt, bet Lietuvas ekspozīcija rosina aizdomāties par tēmu.

 

Helēna Bindemane

RISEBA FAD III kursa studente

Apmeklēju Venēcijas arhitektūras biennāli otro reizi un noteikti ne pēdējo. Šoreiz devos pēc iedvesmas bakalaura darbam. Meklējot iespaidus, kas aizķertos galvā, lai tos vēlreiz pārcilātu vēlākā darba procesā, atradu savu definīciju atmiņā paliekošai ekspozīcijai.

Patīkami pārsteidza daudzās interpretācijas šī gada biennāles tēmai Freespace jeb Brīva telpa. Lielbritānijas paviljonā tā ir interpretēta burtiski. Brīva telpa nebūt nav garlaicīga, un pierādījumus tam sniedz skats ar bērna acīm. Brīdi ko pavadīju šajā paviljonā pavadīja bērnu priecīgā kāju dipoņa. Freespace raisa bērnišķīgu prieku — lai arhitektūra nebūtu tikai arhitektiem, bet arī to radītās vides lietotājiem.

Katras ekspozīcijas telpiskās kvalitātes ir tās, kas liek iedegties vēlmei iepazīt un uzzināt vairāk par tās tematu. Spēcīgas emocijas izraisa šī gada Zelta lauvas ieguvējs — Šveices paviljons. Spēle ar ierasto telpas elementu izmēriem liek apšaubīt savus priekštatus par pareizajām proporcijām.

Savukārt Beļģijas paviljons paliek atmiņā ar savu minimālismu. Izmantojot telpu un skaņu, tiek iedarbināta asociāciju ķēde, kas vienā mirklī liek uztvert ekspozīcijas stāstu. Esam tehnoloģiju laikmetā pieraduši informāciju uztvert momentāni, un pārsteidz cik viegli šī ekspozīcija sasniedz tās apmeklētāju, it īpaši kontekstā ar citām.

Katra ekspozīcija vēlas kaut ko pastāstīt. Uzskatu, ka apmeklētāju limitēto uztveres kapacitāti uzvar tie paviljoni, kas riskē, veidojot ko neierastu. Arhitektūras projektu planšetes redzu regulāri — taču biennālē vēlējos iegūt citu pieredzi. Meklēju telpiskus piedzīvojumus, ko var izveidot tikai ar arhitektūras paņēmieniem. Tieši biennālē izpētītā telpas pieredzes dažādošana un spēle ar uztveri iedvesmo studijām, motivē radīt un eksperimentēt.

 

Pāvels Osipovs

RISEBA FAD III kursa students

Pēc gada ilga perioda studiju apmaiņas programmā ārpus Latvijas likās, ka vienīgais kas biennālē atgādina par tēvzemi ir Venēcijas lagūnas odi, tomēr, par laimi, pārsteidza un silti iepriecināja Austrālijas paviljona smaržīgais pļavas zālājs, kas sēklās atceļojis uz Venēciju un aug griezdamies sterili baltā paviljona telpā. Uz brīdi esi spiests apstāties un apbrīnot zāli. Tas šķita negaidīti atvēsinoši, meditatīvi un uzrunāja nesteigties.

Tik pat pārsteidzoši asi reaģēja maņas arī uz Lietuvas «Swamp School» veidoto paviljonu, kur mitrums, sūnas un citi purvājam raksturīgi floras pārstāvji radīja ļoti specifisku mikroklimatu, kurā tu saproti, ka šeit dabas prezence ir neatņemama un pilnīga, bija sajūta ka tā tiešām runā ar apmeklētāju radot sajūtu, ka esi pie tās ciemos. Laba platforma sarunām par digitālo nākotni plecu plecā ar dabu.

Askētiski un gaumīgi iekārtota Latvijas ekspozīcija «Together and Apart», manuprāt, slēpj sevī daudz teorētiskā darba ap problēmu un velmi to risināt. Makets kas attēloja bloku mājas griezumu ar arkveida apertūrām dzīvokļos, likās asprātīgs un lika aizdomāties par neizbēgamu nepieciešamību šī betona mantojuma renesansei.

Dažviet pastaigās pa dārziem radās velme sajust kuratoru domu caur arhitektūras valodu, bez paskaidrojuma rakstiem, lai prāts pārtulko vēstījumu intuitīvi un to atliek tikai baudīt. Šādas emocijas raisīja Igaunijas paviljons «Weak monument» ar instalāciju, kas veidota bijušās baznīcas un svētnīcas telpās, ļaujot atrasties simbiozē mūsdienīgam bruģim un betonam ar baznīcas telpas barokālajiem toņiem, rosina aizdomāties par arhitektūras aspektiem — ar ko tas, ko uzskatam par vērtīgu, ir vērtīgāks par to, ko par tādu neuzskatām.

 

Kristīne Budže

LAS Latvijas arhitektūras informācijas centrs

Laikam vairāk pieslienos tiem, kuri šī gada biennālē bija mazliet vīlušies — man liekas, ka visprecīzāk lielās izstādes raksturoja The Guardian kritiķis Oliver Wainwright, kurš to nosauca par soliņu biennāli. Īru dāmas bija sadizainējušas, īpaši Itālijas paviljonā Dārzos, tik daudz vietu kur piesēst kā nevienu gadu, bet satura izstādēm mazliet pietrūka. Es tomēr esmu piekritēja izstādēm ar ļoti skaidru vēstījumu un nostāju kā bija Kolhāsa un arī Aravenas biennālēs

Par nacionālajiem paviljoniem, — mani favorīti ir Nīderlandes paviljons, kas akcentēja Limbo Space tēmu (visas tranzīttelpas un tranzītzonas, ko agrāk dēvēja par non space) uzsverot, ka esam mūžīgā starptelpā kā ģērbtuvē ar skapīšiem, kur nomainīt savu vienu tēlu pret citu, un arī Šveices paviljons ar šveiciešu perfekcijā izspēlētu dažādu mērogu pieredzi.

Latvijas ekspozīcija ļoti patika. Domāju, ka mūsu kuratoriem savā ziņā izdevies sasniegt izstādes ideālu — izpētē balstītu saturu pārvērst mākslas tēlos gan Reiņa Hofmaņa fotogrāfijās, gan arī maketos, kuriem pieaicinātie mākslinieki piešķīra mākslas darba vispārinājumu. Īpaši Reinis Hofmanis tēmu, ko varēja parādīt arī ļoti skarbi, tvēra saudzīgi un poētiski, pat estetizēti.

Biju arī uz Roterdamas biennāli, kas man patika daudz labāk nekā Venēcija. Protams, tās ir grūti salīdzināt, bet Roterdama uz Venēcijas fona šķita tik fokusēta, skaidra (neizplūdusi) un ar nopietnu attieksmi. Kaut gan man radās iespaids, ka Roterdama laika gaitā pāries pilnībā uz workshopu un pētījumu formātu, atsakoties no izstādes, jo izstādē ir ļoti grūti attēlot procesus, kas notiek biennāles ietvaros.

 

Sagatavoja: Artis Zvirgzdiņš
Attēlā: Meža kapella Vatikāna ekspozīcijā Venēcijas biennālē, arhitekts — Normans Fosters

Dalīties ar ierakstu:

6
Pievienot komentāru

avatar
10000
3 Komentāru pavedieni
3 Pavedienu atbildes
0 Sekotāji
 
Visvairāk komentētais komentārs
Komentētākais komentāru pavediens
4 Komentāru autori
MiķelisAndis SīlisAdmin adminArtis Zvirgzdiņš Nesenie komentāru autori
jaunākie vecākie visvairāk balsotie
Andis Sīlis
Member

Neesmu bijis, bet skan diezgan pretēji uzrūcienam “National pavilions “refused” to show architecture” – Šūmahers lohs?

https://www.dezeen.com/2018/05/29/patrik-schumacher-venice-architecture-biennale-2018-attack-national-pavilions/

Artis Zvirgzdiņš
Editor

Paldies par saiti! Šūmahers, protams, ir diezgan kontroversiāli vērtēta personība, – sevišķi pēc viņa izrunāšanās 2016. g. pasaules arhitektūras festivālā – par to, ka jāierobežo sociālie mājokļi, ka jāprivatizē visa publiskā telpa, Londonas haidparks jāizpārdod attīstītājiem.. – pēc tā viņš tika gan par provokatoru, gan fašistu dēvēts. Tomēr viņa viedoklis par biennāli – nu, esmu pārliecināts, ka ne jau viņš viens tā domā, – par arhitektiem un kuratoriem, kas “apmaldījušies starp arhitektūru un mākslu” – ir tajā sava taisnība. Ar to viņš, saprotams, iet pret straumi. Taču Venēcijas biennāle jau gan sen nav gluži tāda vienkārša arhitektūras skate, kur jaunākos… Lasīt vairāk »

Andis Sīlis
Member

Tad jau sanāk, ka LV arhitekti “domā” un risina mikrorajonu kopādzīvošanas problēmu. Ok, trīs mājas nosiltinātas [grēks fondus neapgūt] + iestūķēti pāris komercprojekti padomju plašajos pagalmos, kas vēl? Drīzāk izskatās pēc izklaides bienāles tēmas interpretācijā, maketiņš ar dūmiem utml. Vai varbūt tiešām ārzemju kolēģi norūpētām un arh-satori iedvesmotām sejām nāk no LV paviljona laukā?

Andis Sīlis
Member
Miķelis
Guest
Miķelis

Varbūt ka šoreiz Venēcijas bienāles analīzei nederēs Martins Haidegers ar savu Seiende un Sein, kas rezultējas ar esamības – Dasein pētniecību. Pie tam kaut kur vienmēr figurē klasiskais Heidegera jautājums – Kāpēc vispār eksistē esamība, bet nevis otrādi – nekas? Drīzāk derēs filozofs S.Žižeks ar savām trim ontoloģiskām kārtām – reālais, simboliskais un iedomātais. Tā kā uz jautājumu “kas ir Arhitektūra?” ( vai reālais slānis kas ir pati būtība ) patiesībā nav iespējams atbildēt, jo Arhitektūra eksistē kā esamības kategorija vai koncepts, tad Arhitekti ir kaut kā pielāgojušies un mēģina uz to atbildēt ( ar simbolisko slāni ), lietojot savu… Lasīt vairāk »