Venēcijas biennāle 2012. Atskats

Venēcijas biennāle jau labu laiku ir arhitektūras pasaulē ir
nozīmīgākais regulārais pasaules notikums, — forums, kurā arhitekti ne tik
daudz rāda ko uzbūvējuši, bet drīzāk to, kādas problēmas un «izaicinājumi»
viņus nodarbina un kādas atbildes tiem viņi ir gatavi sniegt. Iespaidos par šī
gada biennāli A4D aicināja dalīties tos, kas bija klāt atklāšanas pasākumos.

A4D uzdeva jautājumus par to, kuras bijušas
tās dažas lietas, kas šī gada biennāles izstādē un atklāšanas notikumos likušās
visinteresantākās.  Iecerētās publikācijas
nolūks no vienas bija dot tādu kā ieskatu biennāles plašajā piedāvājumā,
raugoties (galvenokārt) latviešu arhitektu acīm, taču daudz svarīgāk — rosināt
domāt un rīkoties, lai kaut kā varbūt mainītos Latvijas dalība šajā pasākumā,
LAS un arhitektu savienības attieksme. Jo tas noteikti ir tā vērts un ir arī
iespējams. Tāpēc, neskatoties uz to, ka šis raksts parādās mēnesi vēlāk, nekā
iecerēts, domājams, ka pilnībā aktualitāti vēl nav zaudējis. Un biennāles izstāde
jau arī ilgst vēl līdz 25. novembrim.

Līga
Apine

Latvijas ekspozīcijas Inner Freedom. Riga Street in Venice arhitekte

Īpašākās un labākās bija galvenās, Deivida
Čiperfīlda kūrētās izstādes Arsenālā un Giardini
Itālijas paviljonā. Patika ne tikai trīs vai piecas lietas, bet gandrīz viss.

Piemēram, filma un maketu galds par Ruta del Peregrino svētceļojumu takas
Meksikā labiekārtošanu. Ceļš uz baznīcu kalna galā papildināts ar nelieliem,
bezgala skaistiem punktveida sakrāliem un servisa objektiem visā 117 km garumā,
pārvēršot to arī par modernās arhitektūras piedzīvojumu daudziem tūkstošiem
cilvēku.

Asprātīgais Kopiju muzejs, kas lika pasmaidīt, arī par arhitektiem un viņu
līdzīgajiem briļļu rāmjiem, projektiem un pārdzīvojumiem par iespējamo un
nenovēršamo plaģiātismu. Vidū, kā viskopētākā ēka pasaulē, novietots Palladio Villa Rotonda makets.

Galds ar slavenu arhitektu brīvi atlasītām
bildītēm, 1-10 gab. Apgāju apkārt divas reizes, un sapratu, ka man IR
domubiedri.

Attāls stūris ar Milānas fasāžu
fotogrāfijām. Pamācošs piemērs, kā līdzīgi domājoši, bet neatkarīgi strādājoši
arhitekti, bez kādām īpašām ambīcijām un politiskām peripetijām, pārvērš
pilsētas seju. Reiz iedots impulss, kas iedvesmo arī nākamās paaudzes. Tas viss
uzbūvēts pēc 2 pasaules kara, rasēts ar roku, bet izskatās — svaigāk par
svaigāko. Un daudz kas cits.

Čiperfīlda aicinājums meklēt kopīgo pamatu,
kas vieno, acīmredzami bija mudinājis «rakties dziļumā». Redzēju 2006. un 2008.
gada izstādes. Tajās bija vairāk sapņu par nākotni un nākotnes sapņu
projektiem, tagad bija izteikts fokuss uz pagātni. Daudz par zemi, par
cilvēkiem. Nevis par debesskrāpjiem, bet par rajoniem, kas ir to pakājē, par
rekonstrukciju arhitektiem un studijās pavadītām stundām. Mazāk par to, kā
arhitekti iedvesmos un organizēs «parastos» cilvēkus, vairāk par to, kā cilvēki
iedvesmo arhitektus, ar savu spēju adaptēties un iekārtot dzīves telpu jebkādos,
pat ekstrēmos, apstākļos, bez norādēm un organizācijas «no augšas». Par
brīnumiem, kas radušies arhitektu atvērtības un sadarbības ceļā.

Valstu ekspozīcijas no tām, ko paspēju
apstaigāt, godīgi sakot, neviena nešķita ilgas uzkavēšanās vērta. Ja jānosauc
kāda, tad Peru, kas izstādē laikam piedalījās pirmo reizi, ar sirsnīgiem
autentiska Peru tuksnešu būvmateriāla — neapdedzināta māla maketiņiem, un Čīle,
kas bija telpā ielaidusi mākslinieku, kas bija šur tur novietojis pa mākslas
darbam, kaut kur uzlaidis pa gaismas staram, tādējādi apdzīvojot un par
eksponātu padarot pašu autentisko noliktavas telpu un tajā plūstošo dabīgo un
mākslīgo gaismu.

Par mūsu ekspozīciju objektīvi neatbildēšu,
pārāk detalizēti zinu, kas izdevās, kā iecerēts, kas ne. Vienīgais, ko gribu
pateikt — šīs izstādes kontekstā mūžīgā salīdzināšanās ar Igauniju — kas tur «krutāk»
izskatījies — ir novecojis «meinstrīms». Laiks domāt citādi—, piemēram, ko mēs
ar igauņiem (un lietuviešiem) varētu kopā sadomāt un izdarīt. Tas būtu daudz progresīvāk.
Labāk pacensties to enerģisko domu plūsmu novirzīt vairāk uz to, kā procesu
uzlabot, gatavojoties nākamajai Biennālei, tieši tādos brīžos var kaut ko
panākt. Tās ir muļķības, ka «mums jau nav ko rādīt», utt., jo ko rādīt ir,
visādi  procesi notiek gan no augšas, gan no apakšas. Lai būtu
interesanti, nav vajadzīgas daudz jaunas lielas mājas, vajadzīgs ir izrauties
no mazvērtības kompleksiem, kas nav pamatoti.

Tas, ko var izdarīt no augšas, ar Kultūras ministrijas, LAS un Rīgas pilsētas
arhitekta rokām, ir parūpēties par to, ka ir laikus — vismaz gadu iepriekš
ieplānoti iestāžu budžeti, lai konkursā uzvarējušai komandai nav jātērē tik
daudz laika un enerģijas naudas dabūšanai, bet var strādāt pie projekta, lai Arhitektu
savienībā ir sagatavots tipveida līguma projekts, lai nav jātērē 2 mēneši
līguma sacerēšanai, un lai ir skaidrība, piemēram, par to, kas tas tāds —
komisārs, kurš tiek automātiski pierakstīts komandai galvgalī, kā LAS
pārstāvis, (turklāt kurš vienlaikus ir bijis žūrijas priekšsēdētājs), bet kuram
nav definēti nekādi nedz pienākumi, nedz atbildība projekta labā, nedz
atalgojums par to. Andris Kronbergs gan bija laipns, un mums palīdzēja ar
padomu izšķirošos brīžos, un parakstīja visu, ko komisāram jāparaksta, bet arī
viņam bija pārsteigums, ka pēkšņi viņš ir «komisārs» šajā projektā.

Kristīne
Budže

Žurnāls
Pastaiga

Šīgada biennāle šķita kā pagājušās
turpinājums, savā ziņā tēmas Cilvēki
satiekas arhitektūrā
padziļināts apakštēmas Kopīgais pamats pētījums. Arsenālā un Dārzu Itālijas paviljonā bija
manāma arī uzsvaru nobīde no formas akcentēšanas uz satura atklāšanu, bet to
nevar teikt
par lielajiem nacionālajiem paviljoniem, kur, piemēram, Krievijas ekspozīcijā
QR koda ēnā noteikti palika tās saturs.

Biennālē noteikti vērtīgas ir ne tikai
izstādes un ekspozīcijas, bet arī diskusijas. Šogad izcelšanas vērtas bija
Nīderlandes Arhitektūras institūta organizētās sarunas Greenhouse Talk, kurās piedalījās ķīniešu arhitekts (pagājušā gada
Prickera ieguvējs) Vangs Šū, holandiešu arhitekte Fransīne Haubena (Francine Houben / Mecanoo) un indietis Rauls Mērotra (Rahul Mehrotra), tajās atklājas tēmas, kas patiesi rūp mūsdienu
arhitektiem.

Noteikti atpūtai jānoskatās Vima Vendersa
filma par Pēteru Cumtoru. Vendersam šogad Cumtora personību un darba stilu
izdevies atklāt daudz labāk nekā pagājušajā gadā SANAA projektēto ēku Lozannā. Interesanta
ir arī Alvara Sizas pieeja arhitektūrai — viņš saņēma Zelta lauvu par mūža
ieguldījumu, bet Venēcijā neuzstājās ar retrospektīvu izstādi, bet gan ar
miniarhitektūru — paviljona būvi Arsenāla teritorijas pašā galā.

Vēl ir vērts minēt darbu/instalāciju, kas
ir kļuvusi par šī gada hitu — Venecuēlā bāzētā biroja/domu laboratorijas Urban-Think Tank kopā ar britu arhitektūra
s kritiķi Justin McGuirk izveidoto
improvizēto restorānu Gran Horizonte ar Ivana Bāne fotografētajiem Torre David nelegālās komūnas attēliem
fonā

Manten
Devriendt

Sampling

Viena no interesantākajām instalācijām bija
aizkaru siena Nīderlandes paviljonā (autore Petra
Blaisse
) — elegants, trausls dalījums un reizē arī mūsdienīga pieeja,
apliecinot, ka biennālē ir vieta arī arhitektūrai kā estētiskai profesijai. Viņa
ir viena no Nīderlandes labākajām dizainerēm un starptautiski visvairāk
pazīstama ar saviem aizkaru projektiem kopā ar OMA, Sanaa.

Vācu paviljona avīzē rakstīts: «Šeit izstādīto
projektu kvalitāte meklējama gudrā sun izsmalcinātās stratēģijās, nevis iespaidīgās
izpausmes formās.” Tas ir viens no galvenajiem secinājumiem šajā biennālē.
Spēcīga izpēte, bet — ne acīm. Daudzu valstu ekspozīcijās aizmirsts likums, ka paviljona
ideja apmeklētājiem būtu jāuztver trīs minūšu laikā. Daudzos paviljonu
izmantotas jaunas ierīces stāstu stāstīšanai. Manuprāt, izvēlei un stāsta
stāstīšanai būtu jābūt kuratora ziņā.

Krievija ekspozīcija nonāk pretrunā pati ar
sevi. Pirmajā stāvā caur maziem palielināmajiem stikliem tiek rādīts milzīgs
daudzums aizmirstu projektu, ka neiespējami tos visus apskatīt. Otrā stāva ekspozīciju
veido QR kodi, ko atkodēt var ar planšešdatoru palīdzību. Paviljona galvenā
vēsts ir: pagātnē Krievijā mums bijis daudz nezināmu, slēptu izglītības centru,
taču tagad mēs ceļam jaunu demokrātisku un atklātu Maskavas nomalē. Taču kaut
arī koncepcija ar QR kodiem izskatās fantastiski, tā nav brīvi pieejama
apmeklētājiem, nonākot pretrunās.

Satura ziņā a no maniem mīļākajām bija
Izraēlas ekspozīcija, kas bija patīkami iekārtota un veiksmīga satura atklāšanā.
Paviljons bija veidots kā darbojošs kapitālistisks konceptveikals, piepildīts
ar nekaunīgām precēm, ko var arī pa īstam iegādāties. Pēc pasūtījuma veidotie
objekti saistīti ar īpašiem notikumiem ASV un Izraēlas attiecībās.

Kā vienmēr, biennālē klātesoša ir arī
politika. Piemērs tam bija Japānas paviljons. Arhitekti ir tie, kas vajadzīgi
vieni no pirmajiem, pēc lieliem postījumiem. Lekorbizjē un CIAM bija varoņi pēc
Otrā pasaules kara un japāņu arhitekti pēc cunami izraisītās nelaimes veic kaut
ko līdzīgu. Aizkustinošs stāsts, taču arī šajā gadījumā tas nebija attēlots
pietiekoši aizraujoši acij,  kaut arī
viņi saņēma galveno balvu. Urban Think-tank
ar savu Torre David ekspozīciju un bāru, kam bija liela piekrišana, to paveica
daudz spilgtāk.

Pamatīga izpēte bija pamatā daudzām šīs
biennāles ekspozīcijām. Ulf Hackauf, T?F pētnieks stāstīja man, ka kopā ar
Vinniju Māsu no MVRDV viņi bijuši nolīgti, lai projektētu Eiropas paviljonu un
vairāk nekā gadu viņi strādājuši pie koncepcijas. Beļģu paviljona kurators Joachim Declerck stāstīja man līdzīgas
lietas. Flandrijas Kultūras ministrija organizējusi nopietnu konkursu pirms
vairāk nekā gada. Otrajai kārtai tika atlasītas piecas komandas un katru no tām
veidoja pieci dažādu nozaru speciālisti, Venēcijā rādītais ir rezultāts lielam
darbam. Līdzīgi arī ar Dānijas ekspozīciju. Tam ir liela saistība ar Latvijas gadījumu.
Pasūtījumu jāveic Kultūras ministrijai, ar konkursa palīdzību jāiesaista
cilvēki, meklējot ideju nākošajām biennālēm. Izstādes kopējā tēma, ko pasludina
pēdējā gadā, nav tik svarīga, to vienmēr var piekārtot valsts ekspozīcijai.
Vismaz jau gadu iepriekš būtu nepieciešams zināt, kādi speciālisti veidos
biennāles ekspozīciju.

Latvijas ekspozīcija ir interesanta
vizuālajā ziņā, taču grūtāk ir ar stāstu. Daļēji tas ir tāpēc, ka Latvijas
arhitektu sabiedrībā interese par biennāli ir visai vāja. Piedaloties biennālē
caur Beļģijas arhitektūras kopienu, varu teikt, ka mums bija lielas diskusijas
ar beļģu mākslinieku, filosofu, antropologu un, protams, ar arhitektu starpā. Un
ir sajūta, ka viņi vēlas piedalīties šajā lielajā notikumā. Lai gan arī Beļģijas
paviljons daudziem apmeklētājiem šķita neveiksme, tas savukārt raisījis lielas
diskusijas par to, kas būtu jādara nākošajos gados. Tas ir kaut kas tāds, kas man
pietrūkst Latvijas dalības sakarā. Latvijas arhitektu sabiedrībā ir liela grupa
to, kas sēž mājās un žēlojas par vājo ekspozīciju. Jums vajadzētu būt lepnākiem
vai vismaz sākt jau tagad diskutēt par nākošo biennāli. Ir vērts zināt arī to,
ka Čiperfīlds Arsenālā pieņēma arī individuālos priekšlikumus. Tādi beļģu
arhitekti kā Robbrecht & Daem, Marie-Jose Van Hee un biroji Office Geers-Van Severen un Bovenbouw piedalījās šajā kuratora
izstādē. Tas lielā mērā ir jūsu pašu ziņā. Venēcijas biennāle ir vieta, kur
arhitektiem apmainīties domām starptautiskā līmenī un tas, protams, bagātina pieredzi,
ja zini, ko domā arhitekti ārpus Latvijas. Tā nav vieta, kur iegūt jaunus
pasūtījumus.

Uģis
Šēnbergs

Uģis
Šēnbergs, Arhitekts

Arhitektu sarunas — ķīnieties Shu,
nīderlandiete Haubena (Meccano), dānis, norvēģis, krievs Sergejs Čobans, īriete
Riosina Henegana, anglis Deivids Koperfilds. Labākie vīni — gruzīniem.
Dokumentālais kino par amerikāņiem Reju un Čarlzu Īmsiem.

Manuprāt, aizraujošākie un interesantākie
paviljoni (alfabētiskā kārtībā)

  • Dānija — Possible Greenland
  • Igaunija — How Long is the Life of a Building?
  • Krievija — i-city
  • Latvija — Inner Freedom. Riga street in Venice
  • Īrija — Shifting Ground (Beyond National Architecture)
  • Japāna — Architecture possible here? Home-for-All
  • Somija — New Forms in Wood
  • Spānija — SPAINLab
  • Ukraina — Mirage Architecture Project

Triin
Ojari

Igauņu žurnāla MAJA galvenā redaktore

Venēcijā biju ļoti īsi, tikai uz pusotru
dienu un tāpēc diemžēl neredzēju Latvijas ekspozīciju, novietne ārpus Arsenāla
un Dārziem šai ziņā ir sarežģīta. Domāju, ka igauņi šoreiz arī bija ļoti uz
arhitektūru kā objektu centrēti, lai arī Linnahalles stāstu var attiecināt uz
plašākām problēmām, kas saistītas ar padomju mantojuma revitalizāciju. Bet nav
jau nekā aplama arī esot formāliem vai rotaļājoties uz robežas starp
arhitektūru un mākslu.

Patiesībā manu mīļāko paviljonu sarakstā ir
Polija, kas izstādīja «skaņas arhitektūru», viņu pilnībā konceptuālais projekts
kā būvniecības materiālu izmantoja dažādus skaņu efektus. Arī Nīderlandes
paviljons spēra drosmīgu soli, piepildot telpu ar kustīgiem aizkariem, kas ik
pēc piecām minūtēm mainīja telpas dalījumu. Ļoti pārliecinoša bija viņu ideja
turpināt brīvo telpu ideju, kas tika rādīta jau iepriekšējā biennālē pirms
diviem gadiem.

No vispārējām izstādēm man patika vizuāli
atraktīvā jauno pilsētu prezentācija
Crimson architectural historians
modernisma pilsētplānošanas ideoloģijai veltītā izstāde, — ne tik bieži,
vēsturnieki piedalās arhitektūras izstādēs. Interesanta bija arī copy-paste arhitektūras tēma FAT interpretācijā un The Wunderkammer (Tod Williams, Billie Tsien) Arsenāla tālākajā galā.

Kopumā varu teikt, ka viena no tēmām, kas
arvien vairāk un vairāk uzpeld arhitektūras izstādēs, ieskaitot Venēcijas
biennāli, ir — «kā arhitektūru rādīt iespējami daudzveidīgāk, interesantāk un
vilinošāk?» Kadzujo Sedzima iepriekšējā reizē to darīja ar konceptuālās un
vides mākslas palīdzību un tas patiešām iespaidoja plašāku publiku. Čiperfīlda Common Ground, iespējams, mēģina aptvert
pārāk daudz lietu, objekti ir izkārtoti pārlieku akadēmiski un ja nē (kā
gadījumā ar apbalvoto Torre David / Gran
Horizonte
bāru vai ar autentiskās indiešu mājas fragmentu (Anupama Kundoo)), tad diemžēl ideja
pazūd formā vai arī tiek pārvērsta līdz nepazīšanai. Un, lūdzu, nākošo biennāli
taisiet bez Zahas Hadidas, ja vien tas ir iespējams. Tas atklāj, ka neatkarīgi
no tēmas, aiz biennāles ekonomiskās izdzīvošanas arvien uzglūn stārhitektūras ideoloģija, cenšoties to
pārvērst par lielveikalu, kurā kaut kas ir jāpārdod.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
guest
4 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
Rasa Kalniņa

Malacis, Līga!

Apsveicu Tevi un visu komandu ar godam padarītu darbu un jēgpilno atskatu! Paldies!

Māris Krūmiņš

Lepns! 🙂 Tā uz priekšu,prieks arīdzen! 🙂

Rasa Kalniņa

Malacis, Līga!

Apsveicu Tevi un visu komandu ar godam padarītu darbu un jēgpilno atskatu! Paldies!

Māris Krūmiņš

Lepns! 🙂 Tā uz priekšu,prieks arīdzen! 🙂

4
0
Lūdzu, komentējietx