Pēc Okupācijas muzeja diskusijas. Kopsavilkums

Diskusija,
kas otrdienas vakarā notika Arhitektu namā, kvalitatīvi atškīrās no vairuma LAS
rīkoto diskusiju, apliecinot centienus uzņemties iniciatīvu — ja ne procesa
vadīšanā, tad vismaz — kvalitatīvā tā izvērtēšanā, profesionāļu viedokļa
formulēšanā. Būtiski, ka diskusija noslēgusies ar kritiskiem un pragmatiskiem kopsavilkuma
secinājumiem, kas publiskoti.

Varētu
likties, ka vēl viena diskusija par šo tēmu jau nu ir bezjēdzīga, jo «vilciens ir
aizgājis». Tomēr pasākuma norise rādīja, ka šī reize kvalitatīvi atšķīrās no
vairuma LAS rīkoto diskusiju.

Liekas,
— kas gan tik neparasts ir tajā, ka diskusija pirms tam tiek sagatavota un tai ir uzstādīts
 mērķis, ka ir uzaicināti paneļa runātāji, ka izteikties gribētāji
pa laikam tiek aicināti turēties pie tēmas un atsevišķos brīžos arī paskubināti,
neļaujot «nozagt» diskusiju, tādejādi arī tiecoties iekļauties iepriekš
izsludinātajās divās stundās. Un pats galvenais, — ka sanāksmi noslēdza kopsavilkums,
pieliekot punktu konkrētajai diskusijai (iespējams, gan ne tēmai vispār), neļaujot sarunai
izčākstēt tukšumā.  Jāatzīst, ka iepriekš pieredzētās
LAS diskusijās bieži vismaz kāda no šeit minētajām lietām iztrūka.

Pēc
diskusijas varēja dzirdēt arī tādu kā neizpratni, — par to, ka pieteiktajā «profesionāļu
diskusijā» bijuši tik daudzi «no malas». Tam, protams, bija savi mīnusi, kas
padarīja sarunu grūtāku. Spriedzi apliecināja «aplausu kariņš», nevarēja gan
saprast, kura viedokļa piekritēju zālē ir vairāk. Varēja just, ka tie, kas
aizstāvēja esošo ēku, drīzāk ir ieturētāki, kamēr pārbūves piekritēji – krietni
kaismīgāki, — viņu aplausi attiecīgajos brīžos skanēja skaļāk un ilgāk.

Tomēr ir vērtīgi, ka Okupācijas
muzeja pārstāvji un pārbūves aizstāvji vēlreiz dzirdēja pamatotus un pietiekami
korektus argumentus pret šo pozīciju. Var, protams, strīdēties par Zaigas
pieeju un ekstravaganci, par to, cik korekti ir tā rīkoties ar citu kolēģu
izstrādātu projektu. Tomēr, lai arī grūti noteikt, cik daudz šāda prezentācija
iedarbojās uz neprofesionāliem, — resp., cilvēkiem, kas raugoties plānā uzreiz neapjauš
telpu, tomēr, domājams, ka arhitekti pēc šīs uzstāšanās tīri labi spēja apjēgt,
cik neveikls un nejēdzīgs ir iecerētās piebūves plānojums.

Ir
sajūta, ka arī daudzi pārbūves piekritēji, ne vien arhitekti vien, bet arī
muzeja darbinieki pamazām ja ne citādi, tad intuitīvi sāk saprast, ka nav viss
tik labi ar to piebūves projektu. Bet nu skaidrs arī, ka politiskiem lēmumiem
ir sava specifika un sekas.

Diskusija
bija nesen ievēlētās LAS prezidentes Guntas Grikmanes iniciatīva un ambīcija,
un jāatzīst, ka kā pirmais šāds publisks pasākums un uznāciens, tas vērtējams
visai atzinīgi. Stājoties amatā Gunta pauda, ka viena no viņas prioritātēm ir
LAS padarīšana par publisku organizāciju, par viedokļu veidotāju, par platformu,
kurā izkristalizētos argumentēti, konstruktīvi viedokļi par nozarei svarīgiem
jautājumiem. Uzsverot, ka arhitektūra nav tikai estētiska disciplīna, bet arī
sociāla māksla, Gunta saka: «jo vairāk mēs, arhitekti stāstīsim,
kā un kāpēc mēs redzam kādas vietas un lietas, jo labāk sabiedrība to spēs
saprast un adekvāti reaģēt. Un diskusija ir viena no iespējām, kā koncentrēti sabiedrībai
(ar to domājot arī citus kolēģus) nodot nevis vienu, bet, iespējams, arī vairākus viedokļus, kas pastāv arhitektu vidū.»

Šādā
skatījumā pilna zāle ar cilvēkiem, kas visi nebūt nebija arhitekti, noteikti ir
panākums,  apliecinot, ka Arhitektu
savienībā spriestais daudziem šķiet būtisks, ka biedrības viedoklim (vai
viedokļiem) ir nozīme. Kaut arī šobrīd nav pārliecība, ka šāda diskusija spētu daudz
ietekmēt jau iesāktajā procesā, ko stūrē valsts, taču pasākums jānovērtē kā
apņēmīgi centieni Arhitektu savienībai uzņemties iniciatīvu — ja ne procesa
vadīšanā, tad vismaz — kvalitatīvā tā izvērtēšanā, profesionāļu viedokļa veidošanā.

 

01.07.2015

Secinājumi pēc Latvijas Arhitektu savienības
diskusijas par Okupācijas muzeja attīstību

30.
jūnijā notika Latvijas Arhitektu savienības rīkota profesionāla diskusija, kurā
arhitekti tika aicināti izteikt savus viedokļus par Strēlnieku laukuma un
Okupācijas muzeja paplašināšanas iespējām un risinājumiem.

Gatavojoties
diskusijai un apkopojot datus par ēkas rekonstrukcijas un paplašināšanas
projekta tapšanas hronoloģisko vēsturi 15 gadu garumā, ir konstatējama virkne
metodoloģiski kļūdainu lēmumu un rīcību, kā rezultātā gan sabiedrībā, gan
profesionāļu vidū ir krasi polarizējušies viedokļi par izstrādātā projekta
ietekmi uz kultūrvēsturisko mantojumu un Strēlnieku laukuma nākotnes attīstības
iespējām, kā arī tā atbilstību mūsdienu prasībām.. 

Šīs
diskusijas mērķis bija uzklausīt dažādās nostājas un mēģināt noteikt, kādi
varētu būt ieteicamie attīstības scenāriji. Te jāuzsver, ka neviens kolēģis
neapšauba Latvijas Okupācijas muzeja nozīmību un nepieciešamību to saglabāt un
attīstīt. Paturot to prātā, diskusijas gaitā iezīmējās divi iespējamie muzeja
ēkas rekonstrukcijas un attīstības scenāriji:

Viens
risinājums ir šī brīža realitāte — uz Gunāra Birkerta vīzijas bāzētais projekts
Nākotnes nams, kas paredz jaunas
piebūves veidošanu pie esošās muzeja ēkas. Daļa diskusijas dalībnieku norādīja
uz šāda risinājuma atbilstību muzeja attīstības vīzijai. Vienlaikus tieši šis
risinājums tika arī visvairāk kritizēts, to argumentējot ar esošās muzeja ēkas
arhitektoniski māksliniecisko vērtību un paplašināšanas ieceres arhitektoniski
nepārliecinošajiem risinājumiem, kas neievēro pasaulē vispārpieņemto labo
praksi kultūrvēsturiskā mantojuma renovācijā — paredzēt skaidri nolasāmu
vēsturiskās un jaunbūvētās ēkas nošķīrumu.


otrs iespējamais ceļš tika minēts pašreizējā ēkas būvapjoma saglabāšana līdz
brīdim, kamēr netiks rasts labākais risinājums visa Strēlnieku laukuma un, tā
kontekstā, arī muzeja ēkas attīstībai. Šāda iespēja ir realizējama jau šodien, uzsākot esošās muzeja ēkas rekonstrukciju tās pašreizējā
apjomā un tur iekārtojot ekspozīciju un nepieciešamākās palīgtelpas, bet paralēli
risinot trūkstošo telpu jautājumu citā ēkā. Abi šie scenāriji muzejam netraucē
atgriezties Okupācijas muzeja ēkā ar pilnvērtīgu ekspozīciju un darba telpām,
vienlaikus apgūstot ēkas rekonstrukcijai piešķirtos valsts budžeta līdzekļus
noteiktajos termiņos.

Diskusijā
tika norādīts arī uz jaunbūvējamā apjoma ietekmi uz Strēlnieku laukuma
attīstības iespējām nākotnē, jo virknē dokumentu un atbildīgo institūciju
lēmumos sākot no 2002. gada daudzkārt ir pausta nepieciešamība skatīt jaunu
celtņu parādīšanos laukumā kontekstā ar tā nākotnes attīstības perspektīvas
pilsētbūvniecisko analīzi, kas līdz šim brīdim nav skaidri veikts. Būtu
nepieciešama atkārtota un kompleksa laukuma un tam piegulošo teritoriju
attīstības analīze, kas ietvertu transporta un gājēju plūsmu analīzi atbilstoši
šodienas situācijai, labiekārtojuma principus plašākai zonai un iespējamo
telpiskās attīstības modeli. Tas noteikti ir jāņem vērā, turpinot darbu pie
jebkura no projektiem.

Rezumējot
diskusijā izskanējušos viedokļus, jāsecina, ka šajā sarežģītajā situācijā būtu
īpaši svarīgi kritiski, racionāli un profesionāli izvērtēt abus attīstības
scenārijus, izvērtējumā piedaloties visām ieinteresētajām pusēm un ieklausoties
visu pušu profesionāļu un speciālistu argumentos.

Gunta Grikmane, Latvijas Arhitektu
savienības prezidente

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000