Vēlreiz par Okupācijas muzeju un Strēlnieku laukumu

Tas, kā noslēdzās pirmdienas diskusija par Okupācijas muzeja ēkas pārbūvi un Strēlnieku laukumu, nedod miera, liekot vēlreiz ķerties pie argumentiem, kas aicina nesabojāt ēku un vietu, kamēr nav vispārēja un pietiekami skaidra redzējuma par šīs tik svarīgās un sarežģītās pilsēttelpas  iespējamo nākotni.

Pēc «diskusijas»

Vispirms uzreiz jāatzīst, ka šāda veida un līmeņa diskusiju (nu varam tā šo pasākumu nosaukt) par arhitektūru Rīgā vēl laikam nebija nācies dzirdēt. Kā Latvijas avīzē rakstīts — «ārēji korektā, taču saspringtā gaisotnē». Tos, kam patīk vērot konfliktus, pirmdienas  sarīkojums noteikti būtu gandarījis.

Bija klāt diezgan daudz nozīmīgu personu, kā arī televīzija. Jāuzteic arī Gundara Rēdera prasme vadīt diskusiju. Viņš patiešām centās izdabūt skaidras atbildes no nenoteikto viedokļu paudējiem, gan nevairījās uzdot jautājumus, ko varētu saukt par provokatīviem, kā arī neļāva izplūst gari runātājiem, kas ar savu dominanci varētu «nozagt» diskusiju.

Tomēr, ja diskusijas laikā vēl varbūt varēja likties, ka procesā iespējams arī kāds cits pavērsiens, tad ministres beigu runa tam pielika punktu, apstiprinot, ka «vilciens aizgājis», turpmāku diskusiju padarot bezjēdzīgu. Protams, ir labi, ja diskusijas nebeidzas ar neko, ja tiek radīti kādi slēdzieni un secinājumi, taču pēc šāda punkta notikušo par diskusiju dēvēt varētu arī liekot pēdiņās. Piebilstot vēl par ministres runu, — nevar noliegt, ka tā bija laba un izteiksmīga, — izvairoties no neskaidriem izteikumiem, mājieniem un nelaipojot, kā to visbiežāk esam pieraduši dzirdēt no politiķiem. Tajā izskanēja arī cieņas izrādīšana oponentiem, taču vienlaikus tā arī bija nepārprotama «atšūšana» un «pasūtīšana». Par viņas nostāju gan arī nevajadzētu diez ko brīnīties, zinot kuru partiju pārstāv, vairakkārt atsaucoties uz saviem vēlētājiem. Viņas veiksme šajā gadījumā ir arī tā, ka aizdomīgos  darījumus pirms astoņiem gadiem, izvairoties no konkursa procedūras un jebkādas diskusijas, paveica cita ministre.

Saspringtu atmosfēru un gandrīz vai elpas aizturēšanu nudien varēja jaust brīžos, kad savu viedokļa paušanu uzsāka vērā ņemamas personas, kas pirms šī skaidri savu pozīciju nebija paudušas. Varēja manīt, ka lielākā daļa pārbūves aizstāvju no arhitektu aprindām jutās drīzāk neērti.

Līdz ar to visu pēcsajūta palika diezgan sāja, atstājot reizē arī formāla un veiksmīgi režisēta sarīkojuma iespaidu. Centieni no arhitektu puses turpināt uzstāt uz savu pozīciju visdrīzāk ātri vien tiktu tulkoti kā vēršanās pret padomju režīma represētajiem. Kas jau tika arī darīts diskusijas laikā, — ne visai gaumīgi cenšoties oponējošo arhitektu nostāju raksturot kā ūdens liešanu uz kremļa dzirnavām,  piesaucot  Ždanoku, baiso kaimiņvalsti un Ukrainas likteni. Ir taču skaidrs, ka arhitekti nav pret Okupācijas muzeju — ne pret institūciju vispār, ne tās atrašanos šajā vietā un ēkā (kaut arī arguments par Stūra māju ir vērā ņemams).

Tiesības uz identitāti

Galvenais jautājums, ko šai gadījumā rosinājuši arhitekti, ir par to vai ēkai ir tiesības saglabāt savu identitāti, radikāli neizkropļotu vizuālo veidolu. Ir diezgan saprotami, ka tas ir jautājums, kas īpaši nenodarbina ne muzeja darbinieku, ne arī plašākas sabiedrības prātus. Noteikti citādi būtu, ja iespējamie pārveidojumi skartu kādu pili, baznīcu, krāšņu jūgendstila namu vai kādu citu ēku ar glīti rotātu fasādi. Taču  attiecībā uz modernisma mantojumu (kas cieši saistīts ar padomju laiku, tātad iemieso traumu) sabiedrībai nav un, visticamākais, pārskatāmā nākotnē īsti nebūs saprotami arhitektu iebildumi, kas aicina saglabāt un nemainīt. Kā ļoti labi zinām, sabiedrībā plaši izplatīta ir nostāja , ka muzeja ēka būtu nojaucama, resp., vispār izdzēšama no kolektīvās atmiņas.

Uzdrošinos apgalvot, ka arhitektu kopienā tomēr par šiem jautājumiem un arī par konkrēto būvi noteikti piedomājuši ir vairums.  Par to vai septiņdesmitajos gados celtā  muzeja ēka ir vērtība par sevi vai tomēr svarīgāka ir vajadzība pēc utilitārajām telpām — noliktavām un kabinetiem.  Par to, vai centieni radīt jaunu simbolu, attaisno esošā nama sakropļošanu. Par to, vai blakus postmodernām viduslaiku imitācijām blakus arvien drīkst pastāvēt senāk celta
modernisma būve utt.

Taču, protams, nevar jau arī runāt par vienu vienotu arhitektu viedokli. Domas un ieskati var būt gana dažādi, — atkarībā no izglītības, pieredzes, pārliecības..  Un nav arī vajadzīgs viens, neapšaubāms viedoklis, — dažādība šai gadījumā tikai apliecina, cik sarežģīta ir šī vieta un lieta, un viedokļu dažādība iespējamai diskusijai tikai piešķirtu dziļumu un padarītu niansētāku. Interesanti, ka šīs tiesības — saglabāt modernisma ēkas veidolu neskartu, šoreiz apšauba arhitekti, starp kuriem kāds pats tiek uzskatīts par modernisma adeptu, cits — par mantojuma sargātāju. Bet, protams, katram sava motivācija un arī apsvērumi tam, kāpēc Dripe, Dambis, Kronbergs un Lejnieks aizstāv varas pausto pozīciju, kas ir pietiekami vienkārša un šobrīd arī jaudīga, jo — aiz kultūras ministres taču stāv varens elektorāts. Taču, ja ir reizes, kad, ieraugot kādu nejēdzīgas būvniecības sabojātu vietu pilsētā, mēs tā arī nejaudājam atrast, kurš konkrēti ir vainīgs, tad šajā gadījumā — ieraugot dzīvē sabojātu ēku un sabojātu vietu, daži līdzatbildīgie profesijas kolēģi būs zināmi.

Var jau teikt, ka ēkas aizstāvji sakoncentrējušies galvenokārt uz estētiskajiem jautājumiem, viņiem, kā modernisma apjūsmotājiem, šī ēka ir tīrs, glīts un meistarīgi darināts objekts. Tomēr runa nav tikai par estētiskiem kritērijiem. Atzīstos, ka arī man patīk muzeja ēka — gan tīri estētiski, gan kā sava laikmeta darinājums un liecinieks. Un es tiešām
negribētu, lai to nojauc vai pārbūvē. Taču saprotams, ka arhitektūra, pilsētas attīstība,  tai skaitā arī nojaukšanas un pārbūvēšanas iemieso ne jau tikai kādus estētiskos ideālus centienus vien..

Iespējams, es pat varētu akceptēt piecstaru zvaigznes nozāģēšanu Zinātņu akadēmijai vai kādu sirpju, āmuru vai citu līdzīgu ornamentu nokalšanu staļinlaika ēku fasādēs, varbūt pat — Uzvaras parka monumenta vai bijušā Strēlnieku muzeja nojaukšanu vai pārveidošanu. Taču — tikai tādā gadījumā, ja man būtu pārliecība, ka šādas rīcības darīs sabiedrību, pilsētas iedzīvotājus  labākus, ļaus pārvarēt padomju un postpadomju laikmetu traumas.  Saprotams, ka tādas pārliecības, — par nojaukšanu un pārbūvēšanu kā iespējamo terapiju un dziedināšanu, — man nav. Drīzāk taisni otrādi. Līdz ar to pašapzinīgā Berlīne, kas nekaunās un nevairās no savas pretrunīgās vēstures, šķiet kā tāds nesasniedzams ideāls.

Kāds laukums?

Okupācijas muzeja ēkas liktenis ir tikai viena daļa no jautājuma, kas skar šo vietu. Otrs ir ieplānotais okupācijas upuru memoriāls, bet plašākā skatījumā — viss Strēlnieku laukums.  Viens no arhitektu paustajiem viedokļiem, kas pastāvīgi bijis klātesošs vai visās sarunās par Strēlnieku laukuma nākotni, ir atziņa, ka, lai kaut ko paliekošu tur iesāktu, būtu jābūt vispārējam redzējumam, pilsētbūvnieciskai vīzijai.

Ja par to kādreizējā laukuma daļu, ko tagad atkal sauc par Rātslaukumu nu jau kādu laiku ir aptuveni skaidrs, tad par telpu starp muzeju un krastmalu viedokļi bijuši dažādi. Ir bijuši dažādi priekšlikumi un konkursi, taču neviens nav sniedzis pietiekami apmierinošu atbildi. Tāpēc vietā ir Anda Sīļa sacītais pirmdienas diskusijā, aicinot atzīt sev, ka mēs kā sabiedrība šobrīd nezinām labāko variantu, ko ar šo svarīgo un sarežģīto (tajā nozīmē, ka atrodas sabiedrības interešu krustugunīs) pilsēttelpu iesākt, tāpēc labāk to šobrīd neaiztikt, atstāt.

Jāpiebilst, ka pavisam noteikti piekrītu, ka represēto piemiņa ir jāgodina un jāiemūžina. Ja nu kas, nerunājot pat par citiem tālākiem radiniekiem, — abi mani vectēvi tika represēti, — viens no vienas okupācijas varas, otrs — no otras, vērā ņemamu savas dzīves daļu katrs pavadot  koncentrācijas nometnēs. Esmu drošs, ka līdzīgi stāsti par kādu no ģimenes varētu būt ikvienam no tiem, kas  parakstījuši vēstuli. Tāpat nāktos pieminēt, ka  man visumā patīk Kristapa Ģelža un Ilzes Miķelsones darbs un ideja. Un pat šķiet, ka tas arī veikmīgi kompozicionāli un ideoloģiski sakļautos ar plānoto Birkerta muzeja piebūvi. Tomēr doma par valsts centrālo un galveno okupācijas memoriālu tieši šajā vietā man šķiet arvien nejēdzīgāka.

Memoriāls prasa sev apkārt memoriālu telpu, drīzāk lēnu, nevis steidzīgu kustību, vēlams apstāšanos, pārdomas. Tomēr pat tad, ja no laukuma tiktu aizvākti tūristu autobusi, netiktu atļautas alus terases un teltis, — tik un tā šī vieta ir un domājams arī paliks būtisks mezglpunkts daudz rīdzinieku ikdienas gaitās, — tam pāri, šķērsām un garām, uz darbu un no tā ikdienā iet tūkstošiem cilvēku. Tāpēc prātojot par monumenta izveidošanu šajā vietā vēl stipri var diskutēt, vai iecerētais piemineklis šo pilsēttelpu sakralizēs un memorializēs,  vai drīzāk taisni otrādi — pilsētas ikdienas ritmi labi iecerēto pieminekli banalizēs un padarīs ikdienišķu. Bez tam līdzās pastāvēšana ar strēlnieku piemminekli visdrīzāk raisītu tādu nedaudz disnejlendisku «piemienekļu parka» sajūtu. Ir pamatotas šaubas, vai rezultāts galu galā gandarīs pašus monumenta idejas iniciatorus un atbalstītājus.  Var iztēloties, ka nākamais solis šādā — «gabaliņu pa gabaliņam» stratēģijā tad varētu būt mēģinājumi pieminekli kaut kā telpiski norobežot no ikdieniškā, šo telpu, iespējams, vēl vairāk izslēdzot no pilsētas dzīves.

Kā zinām, arhitektūra visai tiešā veidā materializē varu, sabiedrībā pastāvošās attiecības un centienus, atstājot  tos nākamajam paaudzēm «akmenī» (mūsdienās, protams, arī daudzos citos materiālos veidotus). Šai gadījumā Strēlnieku laukums ir vieta, kur valsts uztiepj savu redzējumu pilsētai, materializējot cīņu par kontroli un dominanci tik ļoti centrālā «kosmpolitiskās» Rīgas pilsēttelpā, ignorējot vietas tiesības kādreiz kļūt par dzīvīgu, pilsētniecisku laukumu, kas pirmkārt nepieciešams pilsētas iedzīvotājiem. Stratēģija laukumu pārveidot soli pa solim, bez visaptveroša redzējuma un idejas, neredzot apkārt pilsētu, tās dzīvi un vajadzības, — šķiet tā ir liecība, ko nākotnei grasās atstāt šodienas vara, ­— liecību par skaidras domāšanas trūkumu. Protams, ja tā arī ir šī laikmeta  raksturīgā iezīme, tad jau īsti nevar iebilst,  — ir tikai objektīvi, ka tas atspoguļojas pilsētas telpā.

Vai tiešām diskusija beigusies?

Kultūras ministre pauda domu, ka diskusija ir krietni novēlota.  Tam var piekrist, bet tad jāpiebilst, ka īsta diskusija jau netika gaidīta un ļauta arī tad, kad tika pieņemts likums par Okupācijas muzeju, kas noteica, ka ēka pārbūvējama atbilstoši Gunāra Birkerta koncepcijai, izslēdzot iespēju rīkot atklātu konkursu.

Ir nojaušams, ka turpinot  protestus pret muzeja ēkas pārveidošanu, arhitekti riskē. Mazākais, — izskatīties sabiedrības acīs pēc dīvaiņiem, kas pieķērušies apšaubāma darinājuma aizstāvībai vai nu arī — par ķildīgiem cunftes brāļiem, kam acīmredzot ir skaudība uz Birkertu.  Ļaunākā gadījumā,  — tikt ieskaitītiem par ienaidniekiem tai sabiedrības daļai, ko veido represētie un viņu tuvinieki, NA atbalstītāji un plašākā nozīmē vai visa nacionālkonservatīvi orientētā sabiedrība.

Tomēr varbūt taisni otrādi, — ir vērts šo, arhitektu rosināto diskusiju nevis pārtraukt, bet padarīt plašāku un dziļāku, iesaistot sarunā arī profesionāļus, kas pēta sabiedrību, cilvēku uzvedību, kolektīvu atmiņu utml. — resp. sociologus, antropologus un līdzīgu nozaru pārstāvjus, kā arī citus intelektuāļus, — arī tādus, kas pārstāv ne tikai dominējošo nacionāli konservatīvo diskursu.