Vai Staņas ēka no Rīgas pazudīs?

Vakar paziņoti socioloģiskās aptaujas rezultāti, kas liecina, ka gandrīz puse rīdzinieku ir par kādreizējā kinoteātra Spartaks ēkas nojaukšanu. Viņiem noteikti pievienotos lielākā daļa Domes deputātu. Savukārt publiski izteikumi liecina, ka atsevišķi arhitekti aicina Martas Staņas projektēto ēku saglabāt. Tomēr plašākas diskusijas arhitektu vidū par šīs vietas likteni nav bijis.

Kā zināms, kinoteātris Rīga, kādreizējais pilsētas lepnums Splendid palace, šobrīd piedzīvo nopietnāko remontu savā vēsturē. Iecerēts, ka ēka un tās iekštelpas atgūs ievērojamu daļu sava kādreizējā spožuma, papildinot ar mūsdienīgiem tehniskiem uzlabojumiem.

Pirms pāris mēnešiem Rīgas domes Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komitejas deputāti izbraukuma sēdē apmeklēja kinoteātri un pārliecinājās, ka darbi tā iekštelpās norit veiksmīgi un lielākā daļa no tiem jau pabeigta. Šajā sēdē deputāti pauda savu nostāju arī par Rīgas ārtelpas risinājumiem, iestājoties par sešdesmito gadu nogalē tapušās piebūves, kas aizsedz kinoteātra grezno ieejas durvju fasādi, nojaukšanu.Tika gan pieņemts lēmums uzklausīt nozares profesionāļu viedokli. Lai uzzinātu sabiedrības viedokli, deputāti rosināja veikt socioloģisko aptauju šajā jautājumā.

Vēl mēnesi iepriekš, 19.martā, jautājums par izmaiņām, kas skartu 1969.gadā celto, Martas Staņas projektēto kinoteātra Spartaks ēku tiek pārrunāts Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomē. SIA Rīgas nami vēlējās rīkot arhitektūras ideju konkursu, pirms tam saņemot nosacījumus par rekonstrukcijas pieļaujamību.

Tiek atzīts, ka šajā vietā konfliktē divi interesanti arhitektūras objekti. Padome aicināta izteikt viedokļus par šādiem jautājumiem:

1. vai pieļaujama pagalma pārsegšana
2. vai pieļaujams izlauzums Staņas projektētajā ēkā
3. vai pieļaujama piebūve pretugunsmūrim
4. vai pieļaujams palielināt biļešu kasu ēkas apjomu

No sēdes protokola redzams, ka vairums arhitektu, viņu vidū Andis Cinis, Edgars Treimanis, Jānis Dripe un Andris Kronbergs visai noteikti iestājas par Martas Staņas projektētā apjoma saglabāšanu.

Jau vēlāk — pēc domnieku paustās apņēmības nojaukt, mēdijos parādās pilsētas arhitekta Jāņa Dripes viedoklis. Viņš atgādināja, ka arī bijušā kinoteātra Spartaks, tāpat kā kino Rīga, ēka ir nozīmīga. To radījusi latviešu arhitekte Marta Staņa, un viņa iezīmīga Latvijas arhitektūrā kā drosmīga un savam laikam netradicionāla arhitekte. Viņas veikums būtu saglabājams. Dripe aicināja nevis nojaukt Spartaku, bet gan mierīgi izsvērt un izvērtēt jautājumu par fasāžu arhitektoniskajiem risinājumiem.

J.Dripe uzsvēra, ka šobrīd nevienu neapmierina piebūves tumšā krāsa un atgādināja, ka sākotnēji tā bijusi veidota no caurspīdīga materiāla. Turklāt arī nojaucot piebūvi, ideāls rezultāts netiktu iegūts, jo nāktos risināt jautājumu, ko, piemēram, iesākt ar ugunsmūri, kas tiktu atsegts. Pēc J.Dripes ieskata, noņemot tumšā skārda paneļus, notīrot to no uzslāņojumiem, kuri veikti 90. gados, kad arhitektu birojs Sīlis, Zābers & Kļava ēku atjaunoja nedaudz citā veidolā, būtu iespējams novērtēt, kā rīkoties tālāk.

Viņš arī aicināja perspektīvā izsludināt vēl vienu konkursu par ēkas fasāžu arhitektoniskajiem risinājumiem, kā arī par ugunsmūra apbūvi ar šauru apjomu, bet tas tad arī būtu viss. Par nojaukšanu nav runa, uzsvēra J. Dripe, piebilstot, ka esošā kazino vietā varētu veidot Kino muzeju vai arī telpas Kultūras aģentūrai.

Domes Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komitejas deputāti 14.maijā, uzklausot pilsētas arhitekta argumentus, nolēma dot atļauju Rīgas namiem demontēt bijušā Spartaka fasādes melnos apdares paneļus. Savukārt maijā un jūnijā tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS veica sabiedrības viedokļa aptaujas, tikko publicējot rezultātus.

Pētījums atklāj, ka 49% rīdzinieku iestājas par kādreizējā kinoteātra Spartaks ēkas piebūves nojaukšanu. To, ka kinoteātra Rīga ārējam veidolam jāpaliek tādam, kāds tas ir pašlaik, atzīmējuši 26% aptaujāto, bet 25% atzinuši, ka viņiem «nav viedokļa šajā jautājumā».

Aptaujas rezultātus komentē domes Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komitejas priekšsēdētāja Helmī Stalte: «Arhitektiem un kultūrvēsturisko pieminekļu saglabāšanas ekspertiem, kas pauduši tik dažādus un atšķirīgus viedokļus par kinoteātra Rīga ārējo veidolu, pilsētnieku paustā nostāja varētu kalpot par svarīgu argumentu. Līdz šim notikušajās diskusijās bieži vien sarunas centrā tikuši izvirzīti ne tie nozīmīgākie fakti, kas turklāt ne vienmēr bijuši līdz galam pārbaudīti un atbilduši patiesībai. Bet pamata jautājums, kas jārisina, ir par unikālās un greznās 1924.gadā celtās kino Rīga ēkas, kam nav līdzinieces Baltijā, iespējami labāku atgriešanu tajā pilsētvidē, kas šobrīd ap to izveidojusies.»

Daudzējādā ziņā jāpiekrīt cienījamās deputātes viedoklim — arhitektiem ir jāieklausās pilsētnieku viedoklī. Ir jāuzklausa un jāvērtē sabiedrības vēlmes un argumenti, jo sevišķi jautājumos par pilsētai un sabiedrībai nozīmīgām vietām. Noteikti šis būtu brīdis, kad sava aktivitāti varētu izrādīt nozīmīgāka Latvijas arhitektus apvienojošā organizācija — Arhitektu savienība. Ja arī diskusijā šī tik dažādas paaudzes un ievirzes arhitektus aptverošā biedrība nespēj nonākt pie vienota viedokļa, svarīgi būtu sabiedrību saprotamā un skaidrā veidā iepazīstināt ar dažādajiem argumentiem. No arhitektu puses tas savā ziņā ir nepiedodami muļķīgi, ka tik reti tiek izmantota izdevība uzrunāt sabiedrību, paužot viedokli jomā, kurā tiem ir gandrīz monopolstāvoklis. Jo neskatoties uz to, ka viņu darbības rezultātā Rīgā ir radies tik daudz būvju un vietu, ko sabiedrības vairums neakceptē kā kvalitatīvu vidi, tomēr arhitektu viedoklis jautājumos par telpu, par pilsētu un arhitektūru tiek uzklausīts un arī respektēts. Tāpēc šis ir brīdis, kad savu nostāju noteikti derētu paust tiem arhitektiem, kuru viedoklim ir svars publiskajā telpā — tiem, kuru domas labprāt uzklausa mēdiji, tiem, kas «apgrozās aprindās», tiem, kas raksta blogus.

Un tas jau nav slikti, ka viedokļi ir dažādi. Jo šī vieta patiešām ir pretrunīga. Jo nevar viennozīmīgi atbildēt uz jautājumu: kas ir svarīgāks — kādreizējā Splendid palace greznais portāls ar priekšlaukumu vai viena no nedaudzajām Martas Staņas ēkām, kas arī ir objektīvi ir šīs vietas vēsturiska un autentiska sastāvdaļa. Un daudziem tā noteikti šķiet organiska un neatņemama vietas sastāvdaļa. Jo galu galā, horizontālais apjoms priekšlaukuma publisko telpu nav iznīcinājis. Savā veidā, lai ar pretrunīgi — zaudējot skatu uz grezno kinoteātra portālu, tas ieviesis zināmu harmoniju kvartāla apbūvē, vizuāli noslēdzot perimetru.

Var, protams, saprast sabiedrības centienus pēc harmonijas, ko tā biežāk asociē ar pagātnes, aizgājušo «miera laiku» greznību. Tomēr ir jārespektē arī pilsētas un vietas tiesības saglabāt dažādu laikmetu liecības un uzslāņojumus. Un galu galā — to cilvēku tiesības, kas pilsētu vēlas redzēt tās daudzveidībā un krāšņumā. Jo, ja telpiski un arhitektoniski šī vieta ir diskusiju vērta, tad no vēstures viedokļa tā viennozīmīgi vērtējama kā saglabājama.

Prātojot par sabiedrības viedokļa polarizāciju, var pamanīt divas lietas, kas noteikti ietekmē ēkas statusu sabiedrības acīs. Viens ir vairāk iracionāls iegansts — pilsētas arhitekta minētā melnā krāsa fasādē. Kā liecina sabiedrības viedokļu uzbangojumi saistībā ar koncertzāles, kā arī Strēlnieku muzeja tēlu — tas ir faktors, ar ko jārēķinās arhitektam, kas projektē publiskajā telpā. Otrs arguments — par ēkas saturu. Daudzus negatīvos viedokļus noteikti ietekmē spēļu zāles atrašanās tajā. Var pavisam droši apgalvot — ja piebūve izskatīsies gaišāka un caurspīdīgāka, bet galvenais — ja tajā izvietosies kāda publiska vai kultūras institūcija, kas veidotu funkcionālu un telpisku simbiozi ar atjaunoto kinoteātri, tad sabiedrības viedokļi noteikti mainītos. Ar publisko telpu ielas līmenī un kādu aicinošu kafejnīcu šādai vietai būtu potenciāls kļūt par nozīmīgu un populāru mezglu Rīgas centra audumā. Par tādu, kāds diemžēl nav izdevies Latvijas kvartāla stūris turpat netālu.

Par aizstāvību Staņas ēkai jāatgādina, kā šādas vietas, kur valda zināma telpiska un vēsturiska disharmonija, un spriedze ir ikvienas lielpilsētas neiztrūkstošas sastāvdaļas, tās piedod īpašu identitāti, neatkārtojamību un urbāno gaisotni. Nojaucot Spartaka ēku vieta noteikti kļūtu nabagāka un plakanāka. Varētu minēt daudzus piemērus no tuvākām un tālākām zemēm, kur pilsētas ar pašcieņu izturas pret līdzvērtīgām vietām, tomēr atgādināšu vienu no neapšaubāmi spilgtākajām un tuvākajām — Berlīni. Tas, kā dažādu senāku un nesenāku laikmetu un ideoloģiju radītas pilsētvides, dažādi fragmenti un uzslāņojumi nepiespiesti, krāšņi un bagātīgi sadzīvo vienā pilsētā, ir gan apbrīnojami, gan iedvesmojoši.