Vai Rojas autoostas nojume ir vērtība?

Minēto konkursu gan diez vai varētu saukt par arhitektūras, drīzāk «sakārtošanas» konkursu (sk. sadaļu par publiskās telpas «sakārtošanu» — En Plein Air / Plenērs), to zināmā mērā apliecina arī paredzētā balvu fonda apjoms. Konkursa uzdevumā prasīts:

«Izstrādāt idejas metu un dizaina risinājumu Rojas novada pašvaldības īpašumu […] rekonstrukcijai un labiekārtošanai, kā arī tiem pieguļošo nekustamo īpašumu labiekārtošanai, paredzot bijušās autoostas nojumes demontāžu un nojumju/es izveidošanu (izcēlums — A4D), divas autobusu pieturvietas, izveidojot Rojas tūrisma biedrības informācijas centru […] Izstrādājams fasādes vizuālais risinājums visai bijušai autoostas ēkai. Paredzami soliņi – atpūtas vieta, atkritumu tvertnes, apgaismojuma risinājumi, informācijas stends, jāpiedāvā Rojas novada identitātes «odziņa»,  idejas kioska esamībai/ pielietojamībai un pie bijušās autoostas ēkas esošā uzkalniņa labiekārtošanai. Vizuālajā risinājumā vēlams ņemt vērā Rojas novada vēsturiskās vērtības un attīstības ciklus, kā arī cilvēku asociācijas. Dizaina risinājumam jābūt atbilstošam konkrētās pilsētvides raksturam un mērogam.»

Konkursa uzdevumā paustā prasība par novada identitātes «odziņu», par vēsturisko vērtību un attīstības ciklu un cilvēku asociāciju vērā ņemšanu šķiet  interesanta un būtiska. Taču no kopējā uzstādījuma gan var saprast, ka esošā nojume nekādi netiek uzskatīta par Rojas identitātes un vēsturiskās attīstības nozīmīgu sastāvdaļu.  

Tas it kā apliecina, ka ar identitāti visbiežāk asociējam to mantojumu, kas radies pirmsmodernisma laikos. Pretstatā tam autoostas nojume var likties pārāk internacionāla, nepietiekami etnogrāfiska un provinciāla, tā pārstāv to laiku Roju, kad te bija zvejnieku kolhozs, kad privāto auto bija krietni mazāk un autobusi ciema centrā piestāja stipri biežāk un regulārāk. Šo Rojas piemēru, protams, var tvert arī plašākā kontekstā — tas atspoguļo attieksmi pret modernisma arhitektūru Latvijā (un ne tikai Latvijā, bet arī plašākā Austrumeiropas telpā) vispār. Gadījums šķiet zīmīgs arī tēpēc, ka sasaucas ar šī gada Venēcijas biennāles Latvijas izvirzīto tēmu par modernisma mantojuma absorbēšanu, kas bieži vien izpaužas kā radikāla pārbūve vai  — nojaukšana.

To trāpīgi atzīmē mākslinieks Māris Grosbahs, kurš pazīstams arī kā Rojas patriots un mākslas festivāla ROJAL rīkotājs: «Projekta mērķis — demontēt šī brīža nojumi, labiekārtot apkārtni un uzstatīt vienu, vai divas tipveida zaļas autopieturu būdiņas. Iespējams, atkal kaut ko laivu atgādinošu. Saprotams, ka nojaucot, metāllūžņu, ko nodot, kāds strēķītis būtu. Tomēr, vai tik esošā būve nav viena no retajiem reģionos atrodamajiem, (gan sabojāta ar vēlākajām piebūvēm), modernisma paraugiem Latvijā, kurus vēl nesen arhitekti cītīgi meklēja, lai vestu uz Venēcijas arhitektūras bienāli šovasar atrādīt pasaulei. Kas tad ir Roja? Selgas iela, kultūras nams ar Zvejniekpieminekli, autoosta, skola (gan tik tiem, kas tur mācījušies), Mazupītes tiltiņš, lielais tilts, pludmales un priežu meži?!!»

Esošā nojume droši vien ir nolietojusies. Bez tam — Rojas bijusī autoosta šobrīd klasificējas vairs tikai kā vienkārša autobusu piestātne. Ļoti iespējams, ka nojaukt nojumi un uzbūvēt jaunu, mazāku, ir ekonomiski izdevīgāk, nekā saglābt un atjaunot esošo. Diezgan skaidrs, ka tā nešķiet kāda īpaša vērtība novada vadītājiem. Viņi tā vietā vēlētos kaut ko citu, var iztēloties, ka kaut ko laikmetīgu un stilistiski saderīgu ar topošo suvenīru tirdzniecības vietu, kas nelielā bildītē apskatāma novada mājaslapā.

Iespējams, ka vairumam Rojas iedzīvotāju esošās nojumes liktenis ir diezgan vienaldzīgs, iespējams, ka arī nē. Tomēr lūkojoties uz identitātes jautājumu mazliet plašāk, gribās bilst, ka modernisma laikmetu pārstāvošā nojume ir tikpat būtiska šī piejūras novada centra identitātes zīme, kā tā paša perioda robežzīmes pie ceļiem — baltie burti ROJA.  Un ir ļoti ticams, ka ar lepnumu atjaunota autoostas nojume (lai arī varbūt vairāk tikai kā tāds vides objekts un instalācija, ne vairs enerģiski funkcionējošs infrastruktūras mezgls) par Roju un tās vēsturi paustu krietni vairāk, daiļrunīgāk un arī patiesāk, nekā kāds apšaubāms jauns «labiekārtojums».

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000