A4D līdz šim nav iznācis secīgi atspoguļot šī gada Venēcijas
biennāles Latvijas, pareizāk sakot — Baltijas ekspozīcijas tapšanu, kas rādās
būt jaudīgākais pieteikums, kāds no Latvijas šai pasākumā ir bijis. Doma par
kopīgu Baltijas paviljonu tā autoriem radās jau apmeklējot iepriekšējo biennāli
2014. gadā un nu divus gadus lolotā ideja tuvojas savai īstenošanai Venēcijā.
Baltijas paviljons
Deviņu kuratoru iniciatīva, kas
pakāpeniski guvusi uzvaru trīs neatkarīgos konkursos Latvijā, Igaunijā un
Lietuvā — pārstāvēt Baltijas valstis vienotā ekspozīcijā 2016. gada Venēcijas
Arhitektūras biennālē Reporting from the front. Paviljons aplūkos Baltijas
reģionu kā vienotu ideju telpu, kurā arhitektūra sevi apliecina kā daudz
plašāks disciplīnu kopums. Sākot no pārrobežu infrastruktūras savienojumiem,
Baltijas jūras un gaisa telpas līdz pat zemes dzīlēm, ekspozīcija tiks
pasniegta kā ģeoloģisks griezums caur cilvēku veidoto vidi. Baltijas paviljons
ir mēģinājums ne tikai izprast ietvaru, dažādus telpveides procesus un laikmetu
kopumā, bet arī rast jaunus izaicinājumus un uzdevumus arhitektūrai, kas veido
mūsu nākotnes scenārijus.
Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstu
kuratori strādā vienotā komandā, Venēcijas biennāles 15. starptautiskajai
arhitektūras izstādei gatavojot kopīgu Baltijas valstu paviljonu. Tā
sagatavošanā iesaistīta plaša starptautiska arhitektu, plānotāju,
sociālantropologu un mākslinieku komanda. Projekts ir uzvarējis trīs atsevišķos
nacionālajos konkursos, dodot iespēju pirmo reizi Venēcijas arhitektūras un
mākslas biennāles izstāžu vēsturē
īstenot ideju par kopīgu Baltijas valstu ekspozīciju.
Reģions
kā kopīga ideju telpa
«Aktuālie ģeopolitiskie procesi rosina
steidzami uzsākt jaunas telpiskas prakses, kas apvieno Baltijas reģionu,
stiprinot Eiropas telpu. Rail Baltic dzelzceļa
projekts, dabasgāzes kuģis FSRU
Independence un Baltijas jūras telpiskā plānošana ir tikai daži
no daudziem šīs jaunās arhitektūras piemēriem,» par topošo ekspozīciju stāsta
Latvijas kuratori Dagnija Smilga un Niklāvs Paegle.
«Baltijas paviljons būs mēģinājums
izprast instrumentus un nosacījumus, ar kuriem rīkojas plašs telpisko nozaru,
industriju un infrastruktūru spektrs, pārveidojot cilvēku veidoto vidi gan Baltijas valstīs, gan plašākā reģionā.
Neatdalot vizionāras idejas no reāliem materiāliem, ekspozīcija aplūkos
telpiskās izmaiņas inertā vidē, kā arī tieksies izprast to cēloņus,
likumsakarības un arvien jaunradītās sekas,» skaidro N. Paegle.
Kuratoru izklāsts
Ir tādi telpveides procesi, kas
spēj pārveidot inertu reģionu, pārvarot atsevišķu nācijvalstu robežas. Baltijas
paviljons aplūkos Baltijas valstu cilvēka veidoto vidi kā kopīgu ideju telpu. Ekspozīcija
un ar to saistītie notikumi tiks pasniegti kā arhitektūras griezums caur
Baltijas telpu. Antropocēna, jauna ģeoloģiska laikmeta gaismā, reģiona
arhitektūra tiks skatīta kā neliniāra stratigrāfija.
Telpveides
procesi
Aktuālie ģeopolitiskie procesi steidzami rosina uzsākt
jaunas telpiskas prakses, kas apvieno Baltijas reģionu, stiprinot Eiropas
telpu. Dabasgāzes kuģis FSRU Independence, Rail Baltic dzelzceļa
projekts un Baltijas jūras telpiskā plānošana ir tikai daži no daudziem
šīs jaunās arhitektūras piemēriem. Baltijas paviljons ir mēģinājums izprast
nosacījumus un instrumentus, ar kuriem rīkojas plašs telpisko nozaru,
industriju, un infrastruktūru spektrs, pārveidojot cilvēka veidoto vidi
Baltijas valstīs un plašākā reģionā. Neatdalot vizionāras idejas no reāliem
materiāliem, ekspozīcija aplūkos telpiskās izmaiņas inertā vidē, kā arī
tieksies izprast to cēloņus, likumsakarības un arvien jaunradītās sekas.
Inerce
Daži no cilvēka veidotās vides elementiem ir pārāk inerti,
lai tos pilnībā pārveidotu uzreiz —infrastruktūra, pilsētas un transporta
savienojumi ir darboties spējīgi, taču pieprasa noteiktus atbalsta pasākumus,
lai vismaz noturētu tos stabilā stāvoklī. Tai pašā laikā, šīs struktūras arī
nosaka nākotnes iespējas. Baltijas paviljons ir ieinteresēts tādās telpveides
praksēs, kas stratēģiskus lēmumus īsteno eksistējošās vides apstākļos. Darbā ar
šīs vides esošajiem elementiem, tās aktīvi strādā ar tādām procedūrām kā
pievienošanu, pāreju, pielāgošanu, integrāciju un asimilāciju.
Reālija
Reālija ir specifisks,
materiāls objekts vai ideja – valodnieki pielieto šo terminu, lai izceltu
konstrukcijas, kas nav tulkojamas no vienas valodas otrā. Krustojums starp,
varas struktūrām, ideoloģijām un pretestību no vienas puses un reālām materiālu
konstrukcijām no otras, rezultējas reālijās. Tās ir autentiskas atbildes
uz specifiskām vides prasībām. Baltijas paviljons piedāvā skatīt telpveides
procesus kā reālijas — veidotus attiecībā pret konkrētu vidi.
Reģions
Starptautiskās Baltijas paviljona komandas kopsaucējs ir
kuratoru īpašās attiecības ar Baltijas reģionu. Pētījuma sākumpunkts —
mēģinājums formulēt arhitektūras procesus, atsaucoties uz konkrētas vietas
loģiku. Igaunija, Latvija un Lietuva ir piedzīvojušas kopīgas politiskās,
ekonomiskās, kultūras un infrastruktūras pārmaiņas — no Padomju Savienības
centrālās plānošanas sistēmas līdz Eiropas Savienības pārvaldes struktūrām.
Iespējams, Baltijas valstu definīcijas pārmaiņas
meklējamas divās diametrāli pretējās uztverēs — no ārpuses tas tiek skaidri
uzrunāts kā vienots reģions, kamēr tā iekšienē tas visbiežāk tiek redzēts kā
trīs atšķirīgi identitātes meklējumi. Baltijas paviljona projekts ir mēģinājums
savienot šīs kontrastējošās izpratnes, Baltijas valstu integritāte analizējot,
vadoties pēc reģiona attiecībām daudz plašākā mērogā.
Antropocēns
Projektam ir ģeoloģiska pieeja — tas lasa sastāvdaļas,
kas veido Baltijas reģiona līdzeno ainavu kā stratigrāfisku slāņu kārtojumu.
Cilvēka veidotā telpa tiek saprasta kā nogulumiežu veidošanās process. Dažāda
veida infrastruktūra un dabas resursi kļūst par galvenajiem nosacījumiem
attīstībai. Baltijas Paviljona ekspozīcija tādēļ kļūst par griezumu caur
šībrīža identitātes meklējumiem, telpiskām praksēm, infrastruktūru un dabas resursiem.
Horizonts
Ekspozīcija apkopos artefaktu horizontu — lauku, kas
atspoguļo versiju par aktīvajiem telpveides procesiem — reālijas un to
savienojumus. Eksponātu izkārtojums būs strukturēts, taču tas mēģinās rosināt
jaunas interpretācijas. Reāliju atspoguļojums būs pakāpenisks — no
subjektīvām mākslas fotogrāfijām līdz diagrammātiskiem, operatīviem attēliem un
grafikām. Īpaša instalācija savienos artefaktu horizontu ar konkrētiem stāstījumiem.
Izstādes
fragmenta piemērs
Ieejot paviljonā apmeklētāji sastapsies ar fotogrāfijām,
kuru autori ceļoja cauri Baltijas reģionam 2015. gada agrā pavasarī, subjektīvi
izvēloties krustojumus starp industrijām, cilvēka veidotām ainavām, resursu
plūsmas un rūpniecības atliekām.
Pagriežoties, tie ieraudzīs precīzus operatīvos attēlus,
kādus nozares izmanto, lai nodrošinātu savu darbību. Dodoties tālāk, atrodami
artefakti kodolenerģijas debatēs un to saistība ar pilsonisko vienprātību —
demontēt atomelektrostaciju, lēmums, kas tika pasniegts par labu Eiropas
integrācijas procesam.
Izsekojot ģeoloģiskās izpētes institūciju mainīgo lomu
attiecībā pret derīgajiem izrakteņiem, mēs novērojam kā konkrētas
stratigrāfijas un minerālu ieguves tehnoloģijas apstādina pilsoniskas kustības.
Mēs apstājamies ap kuģa maketu, kas iekustina plašo un
inerto energoapgādes tīklu, vienlaikus samazinot individuālos enerģijas
rēķinus. Tupat blakus, ēkas ir pasniegtas kā gadījuma piemēri sarežģītai
resursu plūsmai, kas nepieciešama, lai nodrošinātu to statusu – tie nav tikai
atsevišķi gala produkti, bet gan inertas telpiskas vides elementi.
Fosforīta
debates
Baltijas ekspozīcijas tapšanu pavada arī satelītpasākumi — viens no
tādiem bija Fosforīta debates Igaunijas arhitektūras centrā, Tallinā.
Igaunija atrodas uz viena no lielākajiem fosforīta depozītiem pasaulē. Tā
ieguve tika rūpīgi plānota jau Padomju laikā, taču to apstādināja vides
piesārņojuma un nacionālās politikas apsvērumi. Igauņu pilsoniskā kustība pret
fosforīta ieguvi 1980. gados tiek saukta par «Fosforīta karu». Mūsdienu
kalnrūpniecības tehnoloģijas ir gājušas uz priekšu un nacionālpolitisko draudu
forma ir mainījusies, tādēļ jautājums par fosforīta ieguvi atkal kļuvis
aktuāls.
Igaunijas
sabiedrība šajā jautājumā ir sašķelta divās nometnēs: PAR un PRET. Baltijas
paviljona organizētajās debatēs abu nometņu pārstāvji bija atsaucīgi, taču
atteicās atrasties vienā telpā, jo neatzīst pretējās puses argumentāciju. Šī
iemesla dēļ debates norisinājās divas dienas: 20. februārī PAR un 21. februāri
PRET, ļaujot dziļāk izprast abu pušu nostāju un faktuālo informāciju. Tika
izskatīti dažādi scenāriji un vīzijas.
No vienas puses,
fosforīta ieguve ne vien padarītu Igauniju par vienu no turīgākajām valstīm
reģionā, bet arī mainītu tās vidi, infrastruktūru, pilsētas un ostas. Dažos no
urbumiem atklātie retzemju metāli ļauj spekulēt par Igaunijas ainavu kā
silikona ieleju, ar raktuvēm tajā. Diskusija izvērsās par to, ko mūsdienās
nozīmē kalnrūpniecība un kā speciālās ekonomiskās zonas, izglītība, zinātne un
augsto tehnoloģiju centri var kļūt par integrētu šīs nozares daļu.
No otras puses,
lielākie fosforīta depozīti atrodas 200m dziļumā, zem radioaktīva argolīta
slāņa, starp pazemes ūdeņiem Rakveres apgabalā, augstienē, no kuras sākas
lielākās Igaunijas upes. Valsts bagātību šo risku dēļ var nākties arī ieguldīt
gadu desmitos attīrot dzeramo ūdeni. Paradoksāli abas puses nonāca pie vieniem
un tiem pašiem secinājumiem: pirmkārt, trūkst informācijas, lai pilnībā
izprastu apstākļus. Visa informācija tiek balstīta uz Padomju laikā veiktiem
pētījumiem. Otrkārt, sabiedrība neuzticas pētījumiem, kas balstīti uz privātām
investīcijām, un ir nepieciešama valsts iesaiste šo pētījumu veikšanā.
Ekspozīcijas
vieta — Giobatta Gianquinto sporta
zāle (Palasport Arsenale)
Baltijas Paviljona izstāde atradīsies Giobatta Gianquinto vārdā nosauktajā
sporta zālē (jeb Palasport Arsenale),
— brutālisma perioda ēkā, kas atrodas cieši blakus Arsenāla izstāžu kompleksam.
Augsta, vertikāla dzelzsbetona siena ieskauj grandiozu atvērumu blīvajā,
vēsturiskajā Venēcijas apbūvē. Realizēta pēc arhitekta Enrichetto Capuzzo projekta, šī publiskā ēka ir nozīmīga Venēcijas
komūnas sociālajām norisēm kopš 1970. gadiem. Kopš pastāvēšanas, tā pirmo reizi
atvērs savas durvis Starptautiskajai arhitektūras izstādei.
Par Venēcijas arhitektūras biennāli
Venēcijas
arhitektūras biennāles kurators ir vairākkārtīgi starptautiski godalgotais
Čīles arhitekts Alehandro Aravena (Alejandro Aravena), kurš biennāles
kopīgo saturisko uzstādījumu ir konceptuāli nodēvējis — Reporting from the
Front. Alehandro Aravena sola šo biennāli veidot vēl atvērtāku plašākai
auditorijai, vēršot uzmanību uz arhitektūras iespējām uzlabot telpiskās vides
un sabiedrības dzīves kvalitāti.
Latvija ar nacionālo ekspozīciju Venēcijas arhitektūras biennālē piedalās
kopš 2002. gada, un 2016. gadā būs mūsu valsts septītā dalības reize.
Baltijas paviljona kuratori: Kārlis Bērziņš, Niklāvs Paegle, Dagnija
Smilga, Laila Zariņa, Jurga Daubaraite (Jurga Daubaraitė), Petrs Išora (Petras Išora), Ona Lozuraitīte (Ona
Lozuraitytė), Johans Tali (Johan Tali), Jons Žukausks (Jonas
Žukauskas).
Komisāri: Rauls Jergs (Raul Järg,
Igaunijas Arhitektūras centrs), Jānis Dripe (Latvijas Kultūras ministrija), Ona
Lozuraitīte (Ona Lozuraitytė) un Jons Žukausks (Jonas Žukauskas, Architektūros Fondas).
Producenti: Architektūros Fondas,
Igaunijas Arhitektūras centrs.
Atbalsta: Latvijas Republikas Kultūras
ministrija, Lietuvas Republikas Kultūras padome, Igaunijas Republikas Kultūras
ministrija, Igaunijas Kultūras dotāciju fonds.
Norises vieta: Palasport Arsenale Giobatta
Gianquinto.
Venēcijas biennāles 15. starptautiskā
arhitektūras izstāde notiks šogad no 28. maija līdz 27. novembrim. Atklāšanas
pasākumi — 26. un 27. maijā.
