Tiešām 21. gadsimta Rīga? Noslēdzies Krasta City konkurss

“Trekno gadu atgriešanās?”, — tādas domas varētu ienākt prātā ne vienam vien, kas redzējis konkursa darbus aptuveni piecu hektāru lielajam apbūves gabalam Krasta ielā — Daugavas malā tūlīt aiz Salu tilta. Krasta City metu konkurss ir  laikam šī gada lielākā arhitektūras sacensība Latvijā un otrdien tika paziņoti konkursa rezultāti. Par labāko trīspadsmit darbu konkurencē tika atzīts dāņu biroja Arrow Architects priekšlikums.

Krasta City ir iecerēts kā vērienīgs biroju kvartāls, — attīstītāju — nekustamā īpašuma kompānijas Hepsor  ambīcijas ir desmit gados izbūvēt vairāk kā 155 000 kvadrātmetru izmantojamās platības, plānojot investēt projektā 150 miljonus eiro. Atbilstoši plāniem, pirmās kārtas darbus ir domāts uzsākt jau nākamā gada nogalē.

Konkursa darbos zibošās žilbinošās vīzijas ar augstceltņu puduriem un krastmalas promenādēm, — tajā patiešām manāms kaut kas no tā kaismes, ko varēja jaust no dažādiem Rīgas lielmēroga projektiem pirms gadiem 10-15. Vai šis aizvadītais laika posms ir kaut ko mainījis, vai arhitekti ir kaut ko mācījušies? Skatoties suģestējošajās bildēs ar lepnajam augstceltnēm, šķiet, tās pauž apmēram to pašu ētosu, ko trekno gadu vīzijas. Un tomēr ir arī atšķirības, ko nevar nenovērtēt. Šķiet, ka šodienas latviešu arhitektu darbos, vismaz aplūkojot godalgotos, vairs nav tāds uzsvars uz augtceltņu formām, fasādēm un siluetiem, bet daudz lielāka nozīmē ir piešķirta ārtelpai un  pilsētvidei.

Tomēr ir jau skaidrs, ka arhitekti nav gluži tie, kas izvēlas projekta mērogu un lielumu, jo to taču nosaka pasūtītājs. Kas no daudzajām pilsētbūvnieciskā mēroga vīzijām, kas bija aktuālas divtūkstošo gadu otrajā pusē, ir palicis pāri, cik īstenots? — Nu skaidrs taču, ka pavisam niecīga daļiņa, un lielākoties ne tuvu tik spoži, kā ticis iztēlots. Vai šī reize būs savādāka?

Nav jau šaubu, ka naudas pasaulē ir daudz un, iespējams, tā tikai meklē, kur piezemēties, un var ļauties sapņiem par to, ka šoreiz patiešām kāds lielāks daudzums finanšu nolaidīsies tieši Rīgā, lai materializētos valdzinoša pilsētas kvartāla izskatā. Tomēr zinot pēdējo divdesmit gadu Rīgas attīstību, daudz ticamāks scenārijs varētu būt tas, ka uzbūvējot pirmo kārtu, attīstība varētu arī apstāties uz stipri ilgāku laiku. Vai arī — nākamājās kārtās arhitektūras un telpas risinājumi kļūtu stipri vienkāršotāki un lētāki, jo ekonomiskā atdeve no tik vērienīga ieguldījuma varētu arī nebūt tik strauja. Vēl svaigā pandēmijas pieredze rāda arī tendenci, ka vajadzība pēc birojiem vispār pasaulē varētu samazināties.

Krasta City attīstītāji pauž apņēmību un cenšas pārliecināt, ka šis projekts būs citāds, ka tas ir reāls un, ka ir vērts tam noticēt, un Arhitektu savienība, piedaloties šāda konkursa rīkošanā rāda, ka arī tam tic.  Žēl vienīgi, ka profesionālā organizācija nav aizstāvējusi arhitektu intereses arī  attiecībā uz tajā ieguldāmā darba apjomu. Ja konkurss tiecas apvienot pilsētbūvnieciska mēroga teritorijas apbūves ieceri ar divsimtā mēroga līmeņa detalizācijas pakāpi, tad šāda sacensība neizbēgami ir milzīgas darba un resursu izniekošana, ļoti nežēlīga pret arhitektiem.

Atriežoties pie konkursa darbos iztēlotās pilsētvides un ārtelpas, — uzvarētāju darbs tai ziņā bija pārliecinošākais un pievilcīgākais. Tiesa, tas reizē ir arī tik vispārīgs un universāls piedāvājums, ka tik pat labi iederētos arī Kopenhāgenā, Londonā vai Maiami, nu, — varbūt ne Ķīnas lielpilsētās, kur ēkas noteikti prasītos būt augstākas. Arī rādītā ēku arhitektūra ar noapaļotajiem apjomiem un neitrālajām fasādēm, — tas noteikti neizskatītos slikti arī, ja tiktu uzbūvēts pēc desmit vai divdesmit gadiem. Ja projekts tiešām tiktu īstenots, tad tēla ziņā tas būtu tāds nepārprotams 21. gadsimta kvartāls, lai gan — tikai ar birojiem, iepirkšanos un izklaidi, bet bez mājokļiem, — diezin vai mēs vēlētos to saukt par vēlamo pilsētu.