Tallinas piezīmes II. Apkaimes

1993.gadā Tallinā tika izveidoti 8 administratīvi rajoni ar ģeogrāfiski un kultūrvēsturiski pamatotām robežām. Rajoniem deleģētas nevien izpildvaras, bet arī lemšanas tiesības. Nobeidzot Igaunijai veltītās publikācijas, attēlu sērija un piezīmes par dažām no Tallinas interesantākajām apkaimēm — Kalamaju, Kadriorgu, Mārjamē un Piritu.

Vēsturiskai atkāpei — padomju laikos Tallina, tāpat kā Rīga un Viļņa, bija sadalīta rajonos, kuru robežas nerespektēja vēsturiskos, ekonomiskos, sociālos vai citus faktorus. Šādi rajoni, kurus pārvaldīja izpildkomitejas, Rīgā bija 6, bet Tallinā — 4 (Mere, Lenini, Oktoobri, Kalinini). Pēc neatkarības atgūšanas Rīga šo struktūru nav mainījusi, pārgrozīti ir tikai nosaukumi. Viļņa un Tallina, savukārt, savu administratīvo struktūru izveidoja no jauna, balstoties uz vēsturiskām pilsētas daļu robežām. Atšķirība ir arī pārvaldībā — Rīgā rajoniem un priekšpilsētām ir tikai izpildirektors un izpildirekcija, kamēr Tallinā un Viļņā bez šīs izpildvaras iestādes rajonos ir arī padomes, kam ir lēmējvaras tiesības. Var apgalvot, ka abās kaimiņvalstu galvaspilsētās pārvaldes struktūras ir veidotas gan loģiskāk, gan arī demokrātiskāk, jo pārvaldes decentralizācija ļauj labāk ņemt vērā vietējās vajadzības un iesaistīt pilsētniekus lēmumu sagatavošanā un pieņemšanā.

Lai labāk īstenotu pašvaldības funkcijas, 1993.gadā Tallinā tika izveidoti 8 rajoni (linnaosa): Hābersti, Pilsētas centrs (Kesklinn), Kristīne, Lasnamē, Mustamē, Nemme, Pirita un Ziemeļtallina (Põhja-Tallinn). To izveidošanā vērā ņemti kultūrvēsturiskie un ģeogrāfiskie faktori. Pilsētas rajonu lēmējvara ir administratīvās padomes, kas atbilstoši Tallinas likumdošanai un statūtiem savā teritorijā īsteno tiem uzticētās funkcijas un pašvaldības pakalpojumus. Katram rajonam, izņemot centru un Ziemeļtallinu, ir savs karogs un ģerbonis. Pilsētas administratīvos rajonus veido apkaimes (asum), kam nav administratīva, bet kultūrvēsturiska nozīme.

Kalamaja

Kalamaja ir sens rūpniecības rajons, kas sākas turpat aiz Baltijas stacijas un robežojas ar jūru. Rajona nosaukums tulkojumā nozīmē «zivju māja», jo vēl senākos laikos tā ir bijusi vieta, kur dzīvoja igauņu un zviedru laivinieki, zvejnieki un krogu turētāji. Pēc Sanktpēterburgas — Tallinas dzelzceļa izveidošanas sākās strauja industrializācija, un apkaimē saradās dažādas darbnīcas un fabrikas, te tika saražots vairums zivju konservu.

Meklējot līdzības Rīgā, Kalamaju gribas salīdzināt ar Čiekurkalnu, Āgenskalnu, Pļavas ielu Grīziņkalnā vai kādu citu strādnieku rajonu. Iespējams, vēl precīzāks būtu salīdzinājums ar Maskavas priekšpilsētu vai vismaz kādiem tās fragmentiem, — Kalamaja atrodas aiz dzelzceļa, tur ir tirgus un tur var nokļūt ar tramvaju. Galveno apbūvi veido 19.gs. beigu divstāvu koka īres nami, kā arī mazliet «modernākas» strādnieku mājas no 20.gs. 30. gadiem, kam pa vidu — dažādu laiku industriālas būves, iela ir paplukušas, bet pagalmi — zaļi.

Kalamaja tiek raksturota gan kā «apkaime ar dvēseli», gan kā dzīvais muzejs, jo sniedz interesantu pārskatu par to, kā laika gaitā attīstījies strādnieku rajons. Tomēr, lai arī ilgus gadus apkaime bijusi pazīstama kā noplucis lētu koka īres namu rajons, pēdējos gados situācija mainās, apkaimes šarms, tuvums vecpilsētai un jūrai pievelk gan dažādus mākslinieciski noskaņotus ļaudis, gan studentus. Soli pa solim tiek atjaunotas atsevišķas nolaistās mājas, kā arī būvētas dažas jaunas. Radusies viena otra mākslas galerija, kā Artdepoo un SooSoo. Tomēr, kaut arī ticis sagaidīts, ka nupat, nupat sāksies lielāks ģentrifikācijas vilnis, tas tomēr vēl gluži nav noticis.

Kompānijas Koger projekts — kādreizējās rūpnīcas Volta pārveidošana par daudznozaru kultūras centru ar koncertzāli, restorāniem, veikaliem, dzīvokļiem īstenots tikai daļēji. Kalamajā, pašā jūras krastā atrodas 19.gs. vidus flotes cietoksnis Paterei (Baterija), kurā līdz pat pavisam neseniem laikiem atradās cietums. Viena no idejām bijusi uz šejieni pārcelt Igaunijas Mākslas akadēmiju un tuvāko apkārtni pārvērst par Tallinas universitātes rajonu un mediju un zinātnes centru.

Kadriorga

Kadriorga sākusies kā cara laiku piejūras kūrorts, bet šodien tiek uzskatīta par «visprestižāko» Tallinas apkaimi, ko neaizmirsa atgādināt arī kādas modernas mājas iemītnieks Koidulas ielā. Rajonā patiešām sajūtama tāda cienīga un mazliet augstprātīga atmosfēra (nu mazliet kā Mežaparkā Rīgā, tikai izskatās pavisam citādi), tas ir tuvu centram un jūrai, te ir daudz zaļumu un parku, Kadriorgas pils ir Igaunijas Valsts prezidenta rezidence.

Daudzas ielas Kadriorgā nosauktas slavenu igauņu kultūras darbinieku vārdos. Arī iela, kam dots dzejnieces Lidijas Koidulas vārds, kurā atrodas pazīstamā biroja 3+1 Architects projektētā māja. Tā atrodas tikai nepilnus 100 metrus no Kadriorgas parka, un, lai arī veidota diezgan blīvā apbūves situācijā, vēsturiskajai ielas mājai pievienojot vēl divtik lielu piebūvi, tā pamanās radīt pilsētas villas iespaidu ar plašumu apkārt. Tas panākts, kompleksa jauno spārnu noliekot tieši uz gruntsgabala robežas, atstājot brīvu plašu pagalmu, uz kuru atveras ēkas galvenā fasāde ar lodžijām un asprātīgi risinātajām kāpņu telpām. Arhitektūra un ainava te darbojas kā vienots veselums, dārza iekārtojuma autori ir Le Balto no Berlīnes.

Kadriorgas malā atrodas arī Kumu mākslas muzejs. Muzeja vieta izvēlēta tādā pēcatmodas laikā — arhitektūras konkurss, kurā uzvarēja somu arhitekts Pekka Vapāvuori, notika 1994.gadā. Ēka atklāta vairāk kā pēc desmit gadiem, 2006.gadā, un, ar šodienas kapitālisma briedināto attieksmi vērtējot, vieta šādai tūristu atrakcijai varbūt nešķiet pati optimālākā. Šodien tam noteikti tiktu meklēta vieta tuvāk centram, kur tūristu vairāk.

Novietnē slēpjas vēl cita zīmīga īpatnība — muzejs faktiski atrodas uz robežas starp Kadriorgu un Lasnamē. Lasnamē ir lielākais Tallinas padomju laiku mikrorajons ar noplukušām padomju laiku 5-16 stāvu blokmājām, vairāk nekā 110 tūkst. iedzīvotāju, galvenokārt krieviem, ar augstāko kriminalitāti Tallinā. Ja Lasnamē būtu atsevišķa pilsēta, tā iznāktu otra lielākā Igaunijā. Muzejs izveidots uz senkrasta nogāzes, daļēji iegraužoties klintī. Ar ieeju tas, dabiski, pavēršas pret Kadriorgu, pilnībā uzgriežot muguru Lasnamē. Tikai pakāpjoties pa kāpnēm un terasēm muzeja pagalmā, var ieraudzīt Lasnamē augstākās ēkas. Pašai muzejai ēkai, neapšaubāmi piemīt kaut kas somisks, kaut kas no ziemeļnieciska modernisma — tāda cēla nopietnība kā antīkam templim, kas iegrauzies dolomīta klintī.

Kadriorgā atrodas arī dziesmu svētku estrāde. No tās, virzoties tālāk gar jūras krastu uz Piritas pusi, ir igauņu pēckara modernisma, padomju «zvaigžņu» arhitekta Valves Pormeistara 50.,60.gadu mijā projektētais ziedu paviljons un kafejnīca, atzīts par labāko igauņu organiskās arhitektūras piemēru, kas radies, ietekmējoties no tā laika somu un dāņu arhitektūras.

Mārjamē

Starp Kadriorgu un Piritu ir Mārjamē, — dzīvojamais rajons, taču interesantākais te ir Mārjamē memoriāls. Dolomīta krasts veido plašu terasi, kas pārveidota emocionāli un estētiski iespaidīgā ainaviskā kompleksā. Interesanta un daudzslāņaina ir arī tā vēsture.

Sākotnēji — 1960.gadā vācu karavīru kapu vietā izveidotā pirmā kārta — 35 m augstais obelisks nemaz nebija veltīts kādam padomju valsts notikumam. Tas godināja tā saukto Ledus reisu — Krievijas impērijas Baltijas flotes (vairāki desmiti kuģu, torpēdlaivu un zemūdeņu) leģendāru pārbraucienu cauri lediem divu nedēļu garumā no Tallinas uz Helsinkiem un Kronštati 1918.gada ziemā, atkāpjoties no vācu uzbrukuma Tallinai. Tikai 15 gadus vēlāk, veltot to «tiem, kas krituši par padomju varu», piemineklis tika paplašināts, ietverot apkārtējo ainavu. Šodien te uzstādītas ar atsevišķas akmens krustu grupas, atgādinot par vācu karavīru kapiem. Tie sākotnējo kompleksu nesabojā, bet tieši otrādi, piešķirot tam papildus nozīmību, padara vēl iespaidīgāku un daudzslāņaināku.

Pirita

Pirita savu vārdu ieguvusi no Sv.Birgitas klostera, kura drupas ir viena no apkaimes ievērojamākajām tūrisma atrakcijām. Piritas dzīvojamo rajonu varētu salīdzināt ar Rīgas Mežaparku un Jūrmalu, taču mūsdienīgu privātmāju un villu Piritā laikam ir vairāk nekā abās minētājās Latvijas vietās. Uz ziemeļiem no Piritas upes ietekas ir pludmale.

Piritas upes ietekā ir jahtu osta — daļa no olimpiskā burāšanas kompleksa, kas tika veidots 1980.gada Maskavas olimpiskajām spēlēm. Kompleksa galvenais autors ir viens no Tallinas skolas dalībniekim — Avo Himms Lovērs, kurš 1973.gada uzvarēja arhitektūras konkursā.

Kompleksa galvenās funkcionālās vienības izvietotas uz ass, kas sākas ar jahtklubu un laukumiņu olimpiskajai ugunij upes krastā. To turpina olimpiskā kapela, bet trešais apjoms ietver viesnīcu, peldbaseinu, sporta zāles un medicīnas centru. Šie trīs apjomi veido kompleksu, bet radīti ar atšķirīgu arhitektūru — jahtklubs ar izvirzīto skatītāju tribīni atgādina kuģa kapteiņtiltiņu, kapela ir veidota neoracionālsima garā, bet viesnīcas un sporta kompleksa (šodien tur ir SPA viesnīca) terasēs jūtamas ietekmes no Vidusjūras vieglās kūrortu arhitektūras. Šai vietai piemīt zināma heterotopijas un nerealitātes aura, ēkas šķiet noplukušas, taču visnotaļ iespaidīgas.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
guest
4 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
novērotājs

paldies Artim par visu šo informāciju – bija interesanti lasīt un uzzināt

šādu, mums tuvāko zemju analīze ir svarīga, jo viņiem starta punkts un pieredze gandrīz identiska kā mums bijusi

lai gan par Igauniju gribas teikt – īpašs gadījums – jo viņi visu, šķiet, drusku Eiropeiskāk un civilizētāk jau no laika gala darījuši…

sim

viņi visus 80-tos legāli skatījās somu televīziju

novērotājs

paldies Artim par visu šo informāciju – bija interesanti lasīt un uzzināt

šādu, mums tuvāko zemju analīze ir svarīga, jo viņiem starta punkts un pieredze gandrīz identiska kā mums bijusi

lai gan par Igauniju gribas teikt – īpašs gadījums – jo viņi visu, šķiet, drusku Eiropeiskāk un civilizētāk jau no laika gala darījuši…

sim

viņi visus 80-tos legāli skatījās somu televīziju

4
0
Lūdzu, komentējietx