Tallinas piezīmes I. Avangarda pēctecība

Reti kurai pilsētai, lūkojoties  plašākā reģionā, centrs pēdējos piecpadsmit gados ir mainījies tik ļoti kā Tallinai. Un kaut arī šī attīstība ir ļoti pretrunīga, tajā var ieraudzīt arī augstu vērtējamas arhitektūras telpiskās un pilsētnieciskās kvalitātes, netieši atgādinot par spēcīgu konceptuālo pamatu, kas raksturoja jau Tallinas skolu 70. gados.

Tieši pēdējā gadā Igaunijas piesaukšana, Latviju salīdzinot ar to, kļuvusi jau pārāk apnicīga un banāla. Vēl nesen arī arhitektu vidū bija dzirdami spriedelējumi par to, ka Igaunija ir cik tur tos gadus mums priekšā un kad nu mēs viņus panāksim utt. Šobrīd kļuvis skaidrs, ka, lai arī mums ir daudz kopīgā, tomēr tie virzieni, kuros iets, tie tomēr pārāk atšķirīgi, lai varētu runāt par kādu panākšanu. Kā reiz sacīja kāds politologs, tad Igaunijas valsti 1991. gadā dibināja un tās priekšgalā bija Tartu Universitātes intelektuāļi, kamēr šeit līdzīgos procesos priekšgalā nostājās Latvijas ceļš — bijušie komunisti, basketbolisti un trimdas lūzeri. Protams, tas ir zināms pārspīlējums, taču savs patiesības grauds šai salīdzinājumā rodams, paužot to, ka jau tajā brīdī attīstības virzieni divām valstīm tika nosprausti atšķirīgi. Var jau sacīt, ka mērķi — virzība uz ES un NATO bija vieni, tāpat arī kapitālisma ienākšana — tikpat strauja un skarba tā bija kā vienā, tā otrā valstī. Un tomēr pēc 17—18 gadiem atšķirība ir redzama.

Taču mērķis nav iegrimt politiskās un ekonomiskās niansēs. Atgriežoties pie arhitektūras — arī Igaunijas šodienas panākumiem šajā nozarē pamatus var ieraudzīt pagātnē. Ne tikai 90. gadu sākumā, bet jau krietni agrāk. Jāatceras parādība 1970.—80.gadu igauņu arhitektūrā, kurai līdzīgas Latvijā nav bijis. Tolaik rāmo arhitektūras dzīvi ar diskusijām, pāris izstādēm, provokatīviem papīra projektiem ievērojami sakūla grupa arhitektu, kas vēlāk iemantoja nosaukumu Tallinas desmitnieks jeb Tallinas skola. Vērīgi sekojot līdzi tā laika aktuālajai pasaules mākslai, lasot R.Venturi, Č.Dženksa, A.Rossi un brāļu Krīru sacerējumus, ietekmējoties no somu modernisma un krievu konstruktīvistiem, «jaunie un dusmīgie» igauņu arhitekti izaicināja arhitektūras praksi, kritiski izvērtējot un pārdefinējot to. Viņu gars un entuziasms stiprināja arhitektūras dzīvi un mainīja to. Sākdami ar manifestiem, diskusijām un «papīra arhitektūru», daudzi no viņiem vēlāk paspēja īstenoties, arī projektējot nozīmīgas un interesantas būves.

Pagājušajā vasarā Igaunijas Arhitektūras muzejā bija skatāma Andresa Kurga kūrētā izstāde Vide, projekti, koncepcijas. Tallinas skolas arhitekti 1972—1985. Izstāde vēlreiz ļāva saprast, cik ļoti būtiska kaimiņvalsts arhitektūras attīstībā bijusi šī avangarda parādība. Lai arī grupas idejas tiešā viedā nav iemiesotas ļoti daudzās ēkās, tomēr gan atsevišķiem tās dalībniekiem, gan Igaunijas arhitektūrai kopumā tas bijis nozīmīgs pavērsiens.

90.gadu Tallinas arhitektūru, ko visspilgtāk reprezentē Tartu ielas apbūve — banku un biroju augstceltnes, kā arī aizbūvētais Viru laukums (pabeigts 2004, bet projektēts deviņdesmitajos) var vērtēt visai pretrunīgi. Brīvā tirgus ekonomika, vāja plānošanas kontrole novedusi pie tā, ko arhitektūras vēsturniece Karina Hallas, atsaucoties uz Kolhāsu, nodēvējusi par Delirious Tallinn.

Tomēr, domāju, ka arī šajā bieži un taisnīgi peltajā attīstībā ir kāda pozitīva pieredze — tā brīvība un visai mazā rēķināšanās ar vēsturisko kontekstu (19.gs. centrs Tallinā ir visai knaps) sekmēja eksperimentus un meklējumus, zināmu pamatu turpmākajam. Var droši apgalvot, ka vairums pēdējo 5-8 gadu arhitektūras, ir patiešām augstākas kvalitātes. Taču 90.gadu brīvība un visatļautība — tas tomēr ir tikai viens iemesls šodienas panākumiem.

Nebūt ne mazāk svarīgi faktori ir konkursu kultūra, kā arī paaudžu nomaiņa — arhitektūrā strauji ienākuši tie, kas studējuši jau neatkarīgās Igaunijas laikos. Par konkursiem. Ja 25 priekšlikumi nesenajā konkursā Rīgas apgabaltiesas namam Latvijā šķiet milzīgs un nepārspēts daudzums, tad jāatgādina, ka Tallinas pašvaldības administrācijas ēkas konkursa pirmajā kārtā iesniegti 47 projekti. Taču tas nav nekāds rekords. Pagājušo gadu konkursā Mākslas akadēmijas jaunbūvei Tallinā tika saņemti 96, bet pirms trim gadiem — konkursā Igaunijas nacionālajam muzejam Tartu — pat 108 projekti.

Paaudžu maiņai nav tikai formāla vai hronoloģiska nozīme. Atškirībā no Rīgas Tehniskās universitātes, kurā mainoties laikiem, studiju saturs īpaši nemainījās, Tallinā bija savādāk. 1991. gadā par Igaunijas Mākslas akadēmijas Arhitektūras fakultātes dekānu kļuva viens no Tallinas skolas dalībniekiem — Veljo Kāsiks. Visdrīzāk tieši viņu var uzskatīt par saikni starp Tallinas skolu un mūsdienu jauno arhitektu paaudzi. To paaudzi, ko pārstāv KOSMOS, KOKO, KAVAKAVA, 3+1, HG Arhitektuur un citi biroji, kā arī arhitekti, kuriem šobrīd ir apmēram trīsdesmit, trīsdesmit pieci gadi — daudzi no viņiem ir Kāsika skolnieki.

Kāsiks īstenoja konceptuālu pārorientēšanos, lekcijās vairāk uzmanības pievēršot pilsētbūvniecībai. Viņa reformas pamatā bija iepazīstināšana ar mūsdienu filozofijas, sociālajām un pilsētbūvnieciskajām teorijām un atbilstošu uzdevumu veikšana, fokusējoties uz plānotās vides telpiskajām kvalitātēm, uz arhitektūras problemātiku, kas saistīta ar labas pilsētvides radīšanu. Tas ir nesis jūtamus augļus — no jauna parādījās arhitekti, kas teoretizēja par pilsētu un pat ievērojami labākā līmenī nekā viņu pasniedzēji, daudzas teorijas sekmīgi aizstāvētas kā maģistra darbi.

Pagājuši padsmit gadi un izmaiņas izglītībā spējušas pārvērst arī arhitektūras ainu un ietekmēt pilsētvidi. Visspožākais piemērs tam ir Rotermana kvartāls — fragmentētais, pamestais un nolaistais centra nostūris tiek pārvērsts par integrētu publisku pilsētvidi, kas savieno Viru laukumu un Admiralitātes baseinu. Jau šobrīd tā ir intriģējoša vieta, kur sastopas vēsturiskais un mūsdienīgais, sniedzot telpisku pieredzi, kam līdzīgu Baltijas reģionā neatrast. Veikali, kafejnīcas, klubi, galerijas, studijas, kino — aktivitātes, kas jau ir un kam vēl vajadzētu iedzīvoties šai vietā, padarot to vēl pievilcīgāku. Rotermana kvartāls gan ir iespaidīgs, tomēr tikai viens atsevišķs piemērs. Arhitektu izglītība nenoliedzami ir viens no pamatakmeņiem pēdējo gadu igauņu arhitektūras uzplaukumam, tomēr ar to vien nepietiek, jo ne jau viņi nosaka pilsētas attīstību.

Pilsētas izaugsmē pretrunu netrūkst arvien. Deviņdesmitajos gados attīstībai tika pavērta kādreiz slēgtā osta un teritorija starp ostu un centru. Pēdējos piecos gados pasažieru ostas un Admiralitātes baseina tuvumā izaugušas jaunas ēkas, starp tām arī CityMarket iepirkšanās centrs, ko no pilsētnieciskas attīstības viedokļa var saukt par kļūdu, ne panākumu.

Iespējams tādēļ, ka jūra ir tuvāk, ostas klātbūtni Tallinā var sajust vairāk nekā Rīgā. Jo arī tajā jauneklīgumā, vieglumā un zināmā bezrūpībā, ar kādu pēdējos gados attīstījusies Tallina — arī tajā ir kaut kas no ostas pilsētas sajūtas, kādu visai grūti notvert smagnēji nopietnajā Rīgā. Ja, salīdzinot ar kādām Eiropas metropolēm, Latvijas galvaspilsēta liekas tik klusa aun mierīga, tad Tallinā šī sajūta ir vēl izteiktāka. Staigājot piektdienā pa ostas apkārtni vai Tallinas centru, kurā nav nekādas burzmas un sastrēgumu (citādāk gan ir vecpilsētā), pārņem gandrīz vai tāda kūrorta sajūta, ko ievērojami pastiprina karnevāliskā arhitektūra. Un vienlaikus arī pretēji — rodas pārliecība, ka ar visu to Tallina ir ievērojami tuvojusies tam netveramajam saturam, ko var ietvert apzīmējumā «metropoles sajūta». Un noteikta loma tajā ir arī 70. gadu avangardistiem — Tallinas skolai, kas jau tad pievērsās pilsētas apcerēšanai.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
guest
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
0
Lūdzu, komentējietx