Tallina. Nosacīta pilsēta: četri ievadi

Jauno arhitektu biroju darbus raksturo stingra konceptuālā stāja un spēja lūkoties tālāk un dziļāk par vienkāršu vecā un jaunā pretnostatījumu. Ziemeļnieciskā pilsētvide, kas attīstās lēni un pakāpeniski, Tallinā kļuvusi par trakojošiem džungļiem, kas dod dīvainus augļus.

1: no paneļu pilsētas uz piepilsētu
Līdz šim neviens vēl nav izdomājis, ko iesākt ar blokmāju mikrorajoniem, kuros atrodoties pārņem gan pirmatnēja skaistuma, gan nepanesamas bezspēcības izjūta. «Kārtīgam cilvēkam» ir intuitīvi skaidrs, ka tā nav labākā vieta, kur dzīvot. Taču risinājumu atliek un atliek. Nav resursu to nomaiņai, nedz arī blokmājas tiktu pamestas. Vai tukšo starptelpu apbūve šos rajonus padarīs humānākus, vai labāk brīvo plānojumu pārvērst perimetrālā? Privāti — nav problēmu: izvācies un iegādājies māju vai dzīvokli sev patīkamākā vietā.

Mikrorajoni ir vienmuļi, turpretim piepilsētā, piemēram, vienā ielā var būt pārstāvētas visās arhitektūras valodas. Tomēr tā nav daudzveidība, bet līdzīga izskata atšķirības. Šīs pretrunas rosinājušas divas kardinālas nostājas: 1) nicināt piepilsētu, 2) vēlmi harmonizēt vai unificēt pilsētas nomaļu arhitektūru .

2: pamestais lielformāts
Igaunijas modernisms ir padomju režīma sekas. Buferzonas starp dzīvojamiem rajoniem un militārām vai citām slēgtajām teritorijām atstājušas nepieejamus tukšumus pilsētas plānā, no kuriem lielākā daļa aizvien netiek izmantoti. Līdzīgi ir ar vairākām milzu būvēm. Tukšās teritorijas nu kļuvušas par neformālām izklaides vietām jeb vietēja mēroga alternatīvajām pasaulēm — neskaidrām, baisām, pat bīstamām.

Arhitekti sliecas šīs vietas pētīt, ne pārveidot. Ja projektējot jaunbūvi, ņem vērā vēsturisko pārbūvju pieredzi, ēkas savu pievilcību iegūst no pretestības, ko jāpārvar jaunajam lietotājam. Ēkas top labākas, ja tās neprojektē konkrētai programmai, bet — ja ēku un programmu pielāgo vienu otrai. Tas prasa milzu enerģiju.

Mūsdienu lielizmēra būvju žanrs ir degradēts komerciālos hibrīdos bez rakstura. Tomēr — KUMU — jaunā Igaunijas Mākslas muzeja ēka ir piemērs vienam no Tallinas pilsētplānošanas pamatprincipiem ievērojamus objektus celt uz klints, kas šķērso pilsētu.

3: koka pilsēta un industriālās teritorijas
XIX un XX gadsimtu mijā koka dzīvojamo ēku rajoni tika savietoti ar rūpnieciskajām zonām — pēkšņi «iemesti» pilsētvidē. Tikai nesen bijušais pilsētas «kauna traips» tika novērtēts — šodien tā ir pieprasīta vide dzīvošanai. Papildus prestiža statusu tam piešķīra jaunie arhitekti, kas ievācās tuvu centram atrodošajos graustos un vecajās rūpnīcās iekārtoja birojus.

Lai arī atklātus arhitektūras konkursus rīko lielā skaitā, uzvaras tajos negarantē uzmanību un izrāvienu. Tomēr pēc konkursiem rodas arvien jauni arhitektu biroji, kuru darbus raksturo stingra konceptuālā stāja. Būvniecības procesā negaidīti momenti iespējami ik uz soļa, tāpēc skaidra vīzija par rezultātu notur projektu uz nospraustā kursa.

Igaunijas arhitektūrā rodas arvien jauni un jauni oriģināli piemēri vietas noteiktam dzīvesveidiem un telpas izmantojumiem. Tas prasa, lai arhitekti riskētu lūkoties tālāk un dziļāk par vienkāršu vecā un jaunā konfrontāciju vai «tonāliem» risinājumiem, kas balstītos formālā līdzībā. Tam nepieciešama spēja uztvert un transformēt visus vietas parametrus vienlaikus — spilgtā arhitektūrā, kas apkārtni izceļ citā — spožākā gaismā.

4: pilsēta
Izmaiņas vislabāk pamanāmas pilsētā. Ziemeļnieciskā pilsētvide, kas attīstās lēni un pakāpeniski, šeit kļuvusi par tropiskiem, trakojošiem džungļiem, kas dod dīvainus augļus. Šī tropu «estētika» ir viena no izdzīvošanas stratēģijām — reakcija uz attīstītāju uzspiestajiem termiņiem un uzmācīgo mārketingu. Pilsētvide ir atraktīva un rotaļīga, taču — pārprojektēta. Šādā pārblīvētā vidē rodas alkas pēc vienkārša telpiska satvara bez samāksloti gleznainām detaļām — telpas, kur pati dzīve ir dabiski daudzveidīga.

Tiek apgalvots, ka pilsētnieks gadā, sev svarīgajā vidē spēj pieņemt ne vairāk kā 3 procentus izmaiņu. Šis daudzums nemitīgi tiek pārsniegts. Cilvēki jūtas satraukti un nedroši, bet redzamākā procesa figūra — arhitekts — «nēsā» mediju radīto negatīvo tēlu. Vienīgais, ko arhitekts uz to var atbildēt ir, ka cilvēki nesaprot labu arhitektūru, vai arī, ka vainīgs ir attīstītājs. Arhitektūras kritiķi argumentē: arhitekti ir mediju uzspiestā komunikācijas veida un uzvedības varā. Un arhitekti no pašmāju medijiem neko vairāk par «skaisti/neglīti» negaida.

Turpretī rumāņu izcelsmes nīderlandiešu mākslinieks Kolinu Denu (Călin Dan), par Tallinu saka: «Nefunkcionējošas teritorijas un problemātiski attīstības projekti te ir pareizās daudzumā – tas rosina jūs meklēt un reaģēt, nenomokot ar trūkumu, muļķību vai smukumu.»

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
0 Komentāri
Inline Feedbacks
View all comments
0
Would love your thoughts, please comment.x