Solījumi, azartiskie spēlētāji un burvju mākslinieki

Otrajā Arhitektu savienības rīkotajā diskusijā par Rīgas attīstības plānu 10.decembrī tika runāts par pilsētas attīstības stratēģiju un struktūrplānu. Gan pasākuma apmeklējums, gan norise rāda, ka šādām diskusijām nāktos izvirzīt saprotamu mērķi un uzstādījumu.

Pasākums nebija apmeklēts visai kupli, drīzāk — tieši pretēji. Iespējams, tas tādēļ, ka notika darba laikā, nevis vēlāk pievakarē. Tomēr ticamāk iemesls ir tas, ka tēma un tās uzstādījums nav pārlieku interesanti lielākai auditorijai. Sarunu vadīja Uģis Kaugurs un viņš to darīja patiešām labi, — gan savu personisko īpašību dēļ, gan tāpēc, ka bija gatavojies.

Problēma acīmredzot ir kaut kur citur — nepieciešams saprast, kam šīs sarunas tiešām vajadzīgas, Uģa vārdiem runājot: «kas kam tad patiešām sāp un par ko vērts runāt». Pēc sarunas īsti skaidrs nepaliek – kāpēc par to tiek runāts un kāds ir diskusijas mērķis, ko īsti vajadzējis noskaidrot vai pateikt. Protams, savs labums ir arī no šādām sarunām — par un ap tēmu, kas ir aptuveni formulēta. Attīstības plāns un visi ar to saistītie dokumenti kopumā ir visai komplicēta lieta un saruna, kurā piedalās arhitekti, plānotāji un attīstības departamenta darbinieki, vismaz kādai daļai no klātesošajiem tas ir izglītojoši, — iepazīties un saprast mazliet vairāk no šīs lietas. Ja šādas sarunas notiktu dažus gadus iepriekš, plāna tapšanas laikā, tad tam, iespējams, būtu vairāk jēgas.

Interesantas likās Uģa Kaugura pārdomas par plānošanas būtību (plānojumam būtu jābūt elastīgam un mainīgam detaļās, bet nemainīgam pamatprincipos), bet vēl vairāk — par plānošanas valodu, kurai taču būtu jābūt saprotamai tiem, kas plānu lietos. Dažādas kritiskas un asprātīgas pārdomas savā priekšnesumā izteica plānotāja Lolita Čače no grupas 93. Interesants bija viņas paustais plāna salīdzinājums ar spēli, kurā apslēptas zināmas viltības. Tā varam ieraudzīt gan vilinošus solījumus (ne viss, kas atļauts, ir arī iespējams —, piemēram, ja atļauts 12 stāvu maksimālais apbūves augstums, tas nebūt nenozīmē, ka šādu ēku tiešām atļaus būvēt); azartiskie spēlētāji savukārt parasti ir investori, kuri labprāt būvētu vairāk un augstāk; spēles dalībnieku vidū ir arī burvju mākslinieki, kuri uzskata, ka viņiem likumi nav rakstīti, — tādi ir, piemēram, arhitekti, kuri konkursos piedāvā risinājumus, kas pārkāpj noteikumus. Trāpīga liekas, arī doma, ko izteica plānotāja Ilma Valdmane: «mēs nevis plānojam, bet izkrāsojam plānus».

Viens no jautājumiem, ko skāra vairāki sarunas dalībnieki, bija par plānā pausto decentralizācijas ideju. Ja apkaimju koncepcija visumā vērtējama pozitīvi, tad doma par vairākiem jauniem centriem Rīgā, kuras iedzīvotāju skaits dilst, šobrīd ne vienam vien šķiet pilnīgi aplama. Taču dīvaina šī doma bija jau plāna tapšanas laikā, tieši tāpat kā tā sauktā Kreisā krasta koncepcija. Arī bez visas krīzes ideja par centru, kas īstenotos, kā viena vai pāris augstceltnes, lielveikals, stāvlaukumi un kādas savrupas dzīvojamēkas, ko ar citām pilsētas daļām saistītu šoseja — tā bija kļūda, ko šodienas apstākļi apliecina vēl vairāk.

Diskusijas protokols