Skates intervijas II — gada balvu ieguvēji

Zaiga Gaile — Žaņa Lipkes memoriālais muzejs

Kas Jums ir arhitektūra?

Jau labu laiku saprotu, ka tā ir kaislība uz profesiju, kas mani vada, citu izskaidrojumu nevaru atrast savai nemitīgajai darbībai arhitektūrā. Ikdiena sastāv no tūkstoš sīkumiem, kas kā mezgliņi sienami, pacietīga un visbiežāk garlaicīga ņemšanās ar paraudziņiem, piegādātājiem, pasūtītājiem, celtniekiem, ar mezglu izzīmēšanu un staigāšanu pa būvēm. Tas izsmeļ, un palaikam starp caurulēm un kabeļu kilometriem noteikti jāatceras paskatīties uz zvaigznēm. Es rakstu garas vēstules pasūtītājiem, kas bieži ir citās zemēs un, protams, nervozē, pārdzīvo, šaubās. Es tās saucu par savām psihoterapeitiskajām sesijām, kur starp praktiskiem jautājumiem jāuztur filosofiskā līnija, kāpēc mēs to darām šai pasaulē. Arī atbildes sev.

Kur Jūs saskatāt arhitektūras spēku?

Es redzu, kā cilvēki atplaukst un priecājas kā bērni, kad mums sākas dialogs un viņi ir ierauti kopējā radīšanas aktā. Vienalga, kurš, sākot no pasūtītāja, beidzot ar būves strādnieku un trepju izgatavotāju. Saslēgšanās, lai ko radītu kopā.

Kas, Jūsuprāt, ir lielākā Lipkes muzeja projekta veiksme? Kas izdevies vislabāk?

Lipkes memoriāls ir skaidras un attīrītas idejas realizācija, ļoti askētisks un lakonisks projekts. Tas darbojas uz visām maņām, redzi, dzirdi, sajūtām un pārdzīvojumu, atrodoties telpās. To var iekodēt projektā, izrādās. Esmu pārsteigta, redzot, kā cilvēki jūtas muzejā, es negaidīju, ka tas atstās tik spēcīgu iespaidu uz apmeklētāju. Jā, cilvēki arī raud, saskaroties ar citādu pasauli un cilvēku likteņu materializāciju šajā vietā. Tas varēja notikt ar jebkuru no mums, jā, arī mani.

Kas šajā projektā neizdevās tā, kā bija iecerēts? Kāpēc?

Es nevaru iedomāties neko, kas man būtu tagad jānožēlo vai sev jāpārmet. Bija vajadzīga milzīga pacietība, lai par ziedotu naudu ilgā procesā ar pārrāvumiem un dīkstāvi nezaudētu ticību un skaidro skatu uz kopumu. Tagad ir pasūtīts arī lifts.

Ko esat mācījusies no šī projekta?

Es uzzināju, ka spēju radīt arī ko tādu, tik abstraktu un konceptuālu, semantiski spēcīgu. Nevaru muzejā ilgi uzturēties, kādā brīdī saprotu, ka man ir jāiet prom un uzreiz. Tā nav celtne cilvēkiem dzīvošanai — atšķirībā no citiem maniem projektiem.

Andis Sīlis — Mākslas akadēmijas jaunais korpuss

Kas Tev ir arhitektūra?

Neraugoties uz to, ka jēdziens „arhitektūra” plašākā nozīmē tiek saprasts kā kādas kompleksas sistēmas uzbūve un pēdējā laikā tiek lietots, pat vērtējot visbanālāko būvju kvalitāti, es vienmēr, domājot par arhitektūru, esmu mēģinājis koncentrēt uzmanību uz kādu kreatīvas darbības rezultātā tapušu virsvērtību, kas izpaužas spēcīgā funkcionālā, estētiskā vai konceptuālā idejā, autora amatnieciskajās prasmēs un lietotajos paņēmienos, emocionālajā iedarbībā uz lietotāju un atbilst mūsu tieksmei izprast un sakārtot kādu daļu visuma telpiskā ietvara.

Kur saskati arhitektūras spēku?

Radīšanas aktā. Mēs esam telpiski un atrodamies telpā – gan fiziskajā, gan emocionālajā. Nav nekā fascinējošāka par iespēju iedomāties un iemiesot telpu. Nav nekā fundamentālāka par esības apjēgšanu ar artikulētas telpas palīdzību.

Kas, Tavuprāt, ir lielākā Latvijas Mākslas akadēmijas jaunā korpusa projekta veiksme? Kas izdevies vislabāk?

Manuprāt, veiksmīgs ir kopums, jo ar minimāliem formālajiem un finansiālajiem līdzekļiem izdevies sasniegt maksimāli izteiksmīgu rezultātu – katrs telpas kubikcentimetrs pilda gan funkcionālu, gan estētisku uzdevumu. Daļā mūsu biroja līdz šim realizēto projektu emocionālās iedarbības sasniegšanai tika patērēts salīdzinoši daudz formālu un finansiālu līdzekļu, šoreiz izdevies panākt vēlamo efektu ar ļoti koncentrētiem paņēmieniem, ļaujot funkcionālajiem elementiem būt skulpturāli izteiksmīgiem. Pat saglabātā un restaurētā vecā ķieģeļu siena ir ne vien nodeva metodei, kas vienā vārdā apzīmējama ar „kontinuitāte”, bet arī pilda žalūzijas funkcijas dienvidu fasādē. Profesionāls izaicinājums bija arī mēģinājums ar gandrīz vai fiziski sajūtamu tektoniku iemiesot arhitektūru. Konceptuāli svarīga ir laikmetīgo izteiksmes līdzekļu leģitimizēšana valsts nozīmes kultūras pieminekļa aizsardzības zonā. Kā komplimentu uztvēru VKPAI inspektores pārsteigumu, ēku pieņemot ekspluatācijā, – katru dienu gadu iedama caur parku, viņa tā arī nebija pamanījusi salīdzinoši lielās ēkas tapšanu.

Kas šajā projektā neizdevās tā, kā bija iecerēts? Kāpēc?

Neizdevās materializēt ideālo projekta versiju, jo projektēšanas laikā maksimilizētās funkcionālās prasības nonāca pretrunā ar vēsturisko substanci un, kā jau valsts pasūtījumos pierasts, vajadzības bija lielākas par budžetu. Neizdevās arī kompleksa pagalmu pārvērst par pilnvērtīgu rekreācijas un socializācijas zonu – stāvvietām parka tuvumā vieta neatradās.

Ko esi mācījies no šī projekta?

Ja klients ir saimnieciski gudrs, labu rezultātu var panākt arī ar daudzkārt kritizēto iepirkumu procedūru. Ja būvnieks ir godprātīgs, prasmīgs un uztver projektu kā profesionālu izaicinājumu, var izdoties uzbūvēt arī tādu darinājumu, ko uzlūkojot ir pamanāmas vismaz dažas arhitektūras pazīmes.

Didzis Jaunzems, Laura Laudere, Māra Ābele, Mārtiņš Jaunromāns — Likteņdārza skatu terase ar paviljonu

Kas jums ir arhitektūra?

D.J.: Arhitektūra ir pārliecības, uzskatu, vīzijas nesēja. Mani interesē arhitektūra, kas cenšas lūkoties uz priekšu, atkāpties no vispārpieņemtā, tradicionālā un iedvesmot nākamās paaudzes. Arhitektūra saista kā process, kura laikā vēl nav zināms, kā ēka izskatīsies. Skaistumu redzu uzstādījumā, ambīcijā un vēstījumā, kas tiek nodots ar arhitektūru.

L.L.: Tas ir viens no veidiem, kā varu līdzdarboties sabiedrībā. Arhitektūrā mani saista pilnīgi pretēju lietu apvienojums – absolūti praktiski risinājumi savienojumā ar emocionālo piepildījumu, ko tā var palīdzēt sasniegt.

M.J., M.Ā.: Arhitektūra mums ir amats. Un aizraušanās. Tāds amats, kas pašiem patīk. Bet jābūt uzmanīgam, lai nepārvērtētu arhitekta lomu.

Kur saskatāt arhitektūras spēku?

D.J.: Arhitektūras spēks laika gaitā mainās. Mūsdienās, kad notikusi pāreja uz vispārēju privatizāciju un komercializāciju, var teikt, ka arhitektūras brīvība un nosacītais spēks ir mazinājies. Tomēr laba mūsdienu arhitektūra meklē jaunus veidus, kā tuvināt privātās intereses un publisko labumu. Tā dara vairāk, nekā prasīts, tās ir būves ar papildu pievienoto sabiedrisko kvalitāti.

L.L.: Arhitektūras spēks ir tās nepārtrauktā klātbūtne. Lai arī mainīga, tā pastāv tur, kur ir cilvēks. Līdz ar to tā ietekmē gan mūsu ikdienu, gan svētkus. Arhitektūra var raisīt vai – gluži pretēji – nomākt kādus sabiedrības procesus un uzvedību, pat it kā aktīvi neiesaistoties.

M.Ā.: Visuresošā un neizbēgamā arhitektūras klātbūtnē. Bieži sabiedrībā, visticamāk, nezināšanas dēļ, arhitektūras loma un spēks tiek ignorēti.

M.J.: Spēks ir kontinuitātē – gan pieredzes nodošana, gan tās noliegšana.

Kas, jūsuprāt, ir lielākā jūsu Likteņdārza terases projekta veiksme? Kas izdevies vislabāk?

D.J., L.L., M.Ā, M.J.: Vislabāk izdevies kopējā stāstā iekļaut skatu terasi un paviljonu – gan visa Likteņdārza, gan tieši projekta novietnes salas ragā. Projekts ieņem savu konkrētu lomu piemiņas parka ceļā, kurā apmeklētājs tiek vests cauri dažādām simboliskajām zonām – pagātne, nākotne, vēlmes. Terase atrodas Likteņdārza Mierinājuma zonā un atbilstoši veido emocionāli atbrīvojošu salas daļu. Savukārt esošajā vidē izdevies izcelt vietas raksturu un kvalitātes, atrast jaunus skatupunktus, no kuriem apbrīnot Daugavas panorāmu. Projekts veidots, lai ikvienam izdotos rast mierinājumu, brīvības izjūtu savā, dziļi personiskā veidā. Projekts ir neliela būve, taču tās konfigurācija un dažādās izmantošanas iespējas ļauj līdzās pastāvēt ļoti plašam sabiedrības lokam.

Kas šajā projektā neizdevās tā, kā bija iecerēts? Kāpēc?

D.J., L.L., M.Ā., M.J.: To, vai ēka ir izdevusies, raksturo tās pilnvērtīga izmantošana, apdzīvotība. Tas, kā cilvēki pieņems mūsu darbu, būs redzams ilgākā laikā, jo ēka lietošanai nodota šajā ziemā, taču aktīvāka apmeklētāju sezona Likteņdārzā sākusies tikai tagad. Šajā projektā svarīgi arī tas, vai cilvēki uztvers šo ēku kā savu, jo tā tika celta ar visas sabiedrības līdzdalību.

Ko esat mācījušies no šī projekta?

D.J., L.L.: Izaicinājums bija projekta lielā sabiedriskā nozīme – tas paredzēts ikvienam un turklāt realizēts par sabiedrības ziedojumiem. Projektēt ēku iespējami plašam izmantotāju lokam nozīmē veidot sabiedriski atbildīgu ēku un tajā pašā laikā nosacītu arhitekta brīvību, jo nav noteikta pasūtītāja ar konkrētām vēlmēm. Projektējot mēģinājām veidot vidi, kas ļautu dominēt dabas kvalitātēm, kā arī rosinātu cilvēkus šo vietu aktīvi izmantot. Būve ir kā platforma cilvēka un dabas harmoniskai mijiedarbībai. Tā kā projekts atrodas Likteņdārza Nākotnes zonā, tad, pēc Kokneses fonda iniciatīvas, tas tika uzticēts jauniešiem kā Latvijas nākotnei. Pēc uzvaras skiču projekta konkursā bija iespēja, sadarbojoties ar arhitektu biroju Jaunromāns un Ābele, strādāt tālāk pie visām pārējām projekta fāzēm un novest sākotnējo ideju līdz uzbūvētai ēkai.

M.Ā.: Kārtējo reizi pārliecinājos, cik svarīgs ir zinošs pasūtītājs, kas uzticas projektētājiem, kā rezultātā veidojas pareizi organizēts būvniecības process no ideju konkursa līdz uzbūvēšanai. Ieguvu pārliecību, ka pasniedzējas darbs ar RTU studentiem ir vērtīgs laiks ar reālu rezultātu. Un tas prasa lielu enerģiju.

M.J.: Māra veltīja daudz laika konkursa priekšlikuma izstrādei, un pēc tam vēl birojā kopā strādājām pie tehniskā projekta risinājumiem. Manuprāt, ļoti vērtīgs bija darbs, maketējot paviljona detaļas mērogā 1:1, ne tikai vizualizācijās. Tas ļāva jau projektēšanas laikā pārliecināties par visiem nestandarta mezgliem, un rezultātā celtniecības process bija ātrs un vienkāršs.

Dalīties ar ierakstu:

2
Pievienot komentāru

avatar
10000
1 Komentāru pavedieni
1 Pavedienu atbildes
0 Sekotāji
 
Visvairāk komentētais komentārs
Komentētākais komentāru pavediens
1 Komentāru autori
Zina Abrazina RTUAndis Sīlis Nesenie komentāru autori
jaunākie vecākie visvairāk balsotie
Andis Sīlis
Guest
Andis Sīlis

Interesanti teksti. Interesanti ir tas, cik mēs dažādi saprotam un atbildam vienādus jautājumus

Zina Abrazina RTU
Guest
Zina Abrazina RTU

Gadās arī šitā:

http://vimeo.com/633904

Tās klipa dekorācijas arī krutas.