2. septembrī notika Rīgas pilsētas
arhitekta kolēģijas sēde, kurā pieaicinot
visas ieinteresētās puses, tika diskutēts par publiski plaši izskanējušo un
sabiedrībā neviennozīmīgi vērtēto Latvijas Okupācijas muzeja pārbūves projektu.
Diskusijas ietvaros gan atskatoties uz projekta attīstības pirmsākumiem kopš
2001. gada un projekta līdzšinējo gaitu, gan analizējot projekta
arhitektoniskās kvalitātes, ietekmi uz pašu Okupācijas muzeju, Strēlnieku
laukuma ansambli un Vecrīgu kopumā, Rīgas pilsētas arhitekta kolēģijas
diskusijas kopsavilkums ļauj izdarīt pietiekami kritiskus secinājumus.
«Okupācijas muzejs un Strēlnieku laukums ir jāskata kā kultūrvēsturiska
vērtība, kam jāpieiet ar vislielāko atbildību. Jebkāda iejaukšanās, izmaiņas
vai pārbūve prasa rūpīgu izpēti, sabiedrības un ekspertu viedokļu uzklausīšanu;
šai gadījumā it īpaši — ņemot vērā arī objekta atrašanos vietu — Vecrīgas
centru. Prakse un tendences pierāda, ka gan Rīgā, gan citur Latvijā un pasaulē
lielas pūles tiek pieliktas, lai kultūrvēsturiskos objektus atjaunotu un
saglabātu to sākotnējā veidolā un funkcionalitātē. Šeit mēs redzam, ka faktiski
de jure ir apspriests tikai
būvniecības ieceres detālplānojums, bet pati Okupācijas muzeja plānotā piebūve de facto nav apspriesta, nav bijis ne
dialogs starp nozares ekspertiem, ne arī uzklausīts plašāks sabiedrības viedoklis,
kas pašos pamatos nav pareizi,» atzīst Rīgas pilsētas arhitekts Gvido Princis.
Vērtējot piedāvāto pārbūves priekšlikumu, tika secināts, ka būvniecības
ieceres pasūtītāji un autori laika gaitā kopš tās publiskošanas 2001. gadā nav
respektējusi dažāda līmeņa profesionāļu un koleģiālo institūciju nolēmumus,
konstatējumus un ieteikumus, kā arī līdz šim nav tikusi organizēta būvniecības
ieceres publiska apspriešana, kāda ir praksē pieņemta un tiek īstenota vairākos
citos, arī mazāk nozīmīgos kultūrvēsturisku objektu pārbūvju gadījumos.
Analizējot Okupācijas muzeja piebūves ieceres atbilstību Rīgas vēsturiskā
centra teritorijas plānojuma uzstādījumiem kontekstā ar uzdevumu mazināt Vecrīgas
destruktīvos pārveidojumus, kas veikti pēdējos aptuveni 85 gados, jāsecina, ka
plānotā muzeja piebūve tās pašreizējā veidolā neiztur nosacījumus par piebūves
līdzību vai analoģiju ar senākās, t.i., Vecrīgas viduslaiku apbūves struktūras
atjaunošanu (būvlaides, fasāžu dalījums, lokālās būvmākslas tradīciju
pārmantojamība, tradicionālie materiāli). Arī vērtējot plānoto pārbūvi no 20.
gs. izveidojušās pilsētbūvnieciskās situācijas nostiprināšanas skatu punkta —
konkrētais priekšlikums to neharmonizē.
Plānotā Okupācijas muzeja piebūve risināta ar kontrasta principu gan
attieksmē pret zudušo viduslaiku apbūves struktūru, gan deformē autentisko ēkas
apjomu un pastiprina tā neiederību Vecrīgas ainavā, arī Vecrīgas panorāmā,
tādējādi disonējot ar koncepciju par kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanu
nākamajām paaudzēm, īpaši pilsētu vēsturiskajos centros.
Diskusijās konstatētais norāda uz nopietniem riskiem pārbūves īstenošanas
rezultātā: pēc daļas nozares ekspertu un sabiedrības viedokļa tiktu neatgriezeniski
zaudēta kultūrvēsturiski vērtīgā Okupācijas muzeja ēka, netiktu pienācīgi izmantota
iespēja konceptuāli un saturiski piepildīt 2014. gadā jaunatklāto «Stūra māju»
un būtiski samazināta iespēja kompleksi un ar skatu nākotnē pilnveidot
rātslaukuma apkārtnes ainavu un celt Vecrīgas kopskata pilsētbūvniecisko
kvalitāti.
Pamatojoties uz Rīgas pilsētas arhitekta kolēģijā
paustajiem viedokļiem, Rīgas pilsētas arhitekta birojs nedēļas laikā sagatavos
un Rīgas pilsētas būvvaldei nosūtīs detalizētu atzinumu par Latvijas Okupācijas
muzeja pārbūves ieceri, lai arī jau šobrīd skaidrs, ka projektam nepieciešami
kvalitatīvi uzlabojumi.
