Radi Rīgu piedāvā dzirkstošas vīzijas apkaimēm

Intensīvās apmācību programmas Radi Rīgu radošā komanda pagājušās nedēļas nogalē Rīgas Austrumu
izpilddirekcijā pēc pusgada intensīva darba prezentēja līdz šim padarīto piecu
Rīgas apkaimju — Āgenskalna, Bolderājas un Daugavgrīvas, Čiekurkalna,
Ziepniekkalna un Krasta ielas teritorijas — attīstības vīzijas veidošanā.

Jau vēstīts, ka Radi
Rīgu šī gada aprīlī izvēlējās piecas Rīgas apkaimes, lai pēc šo teritoriju
padziļinātas izpētes izstrādātu atjaunošanas plānu un līdz 2014. gadam šajās
teritorijās realizētu pilsētvides sakārtošanas projektus.

Radi Rīgu
dalībnieku pirmais uzdevums bija meklēt tādas iedzīvotājiem stratēģiski svarīgas
telpas apkaimēs, kas palīdzētu vides sociālajai atjaunotnei ne tikai
punktveidā, bet būtu dzinējspēks kompleksai ilgtermiņa attīstībai un iedvesmotu
iedzīvotājus iesaistīties savas apkaimes atdzimšanā, liktu sajusties
atbildīgiem par vidi sev apkārt, kopā ar profesionāļiem meklētu iespējas
ietekmēt sociālos procesus un notikumus.

Āgenskalns

Darba grupa: Edgars
Neilands, Brigita Bārbale, Māra Kalvāne, Līga Neimane, Ilze Locāne

Apkaimes radošā grupa iepazīstināja klausītājus ar
detalizētu apkaimes analīzi, galvenokārt pievēršot uzmanību pilsētas zaļajai
struktūrai, definējot iztrūkstošos posmus — ielas, kur nav koki, bet varētu būt, ielas, kur savulaik
koki ir bijuši, bet laika gaitā izzuduši. Grupas dalībnieki vēlējās izcelt, ka
jau šobrīd Āgenskalns ir viena no «zaļākajām» apkaimēm pilsētā, bet ir zudusi iespēja pārvietoties no
vienas publiskās zaļās telpas uz otru pa zaļajiem koridoriem. Ik dienas
pilsētas apstādījumu saglabāšanas komisijai ir jāpieņem lēmumi par tā
saucamajiem kompensāciju kokiem, bet pilsētai trūkst globālas vīzijas, kur
stādīt kokus, kur tas būtu akūti nepieciešams, uzskata radošā grupa.

Kā vienu no iespējamajiem stratēģiskajiem risinājumiem
grupa vēlētos piedāvāt pašvaldībai izstrādāt ielu apstādījumu koncepciju.
Āgenskalns kļūtu par pilotprojektu, kas piedāvātu iespējamo metodoloģoiju arī
citām apkaimēm. Edgars Neilands (arborists, SIA Labie koki) uzsvēra: «Mēs nevaram iestādīt kokus un nerūpēties par tiem nākamos
desmit gadus, vai mēs varam iedomāties situāciju, ja mēs skolā vienu gadu
mācītos latviešu valodā, nākamo krievu valodā, bet trešo gadu ķīniešu valodā.
Tāpat kā mums arī kokiem nepieciešama sistemātiska kopšana.»

Āgenskalna grupa vērtēja arī veloceliņu tīklu — gan esošo,
gan plānoto, un piedāvāja vīziju, kā to paplašināt. Savukārt apkaimes iedzīvotāju
aptauja atklāja, ka apkaimē ir vairākas telpas, kas gaida renovāciju — Zasulauka
stacijas apkārtne, Nometņu iela un apkaimes centrs —
Āgenskalna tirgus ar laukumu, kas pašlaik pārvērties par stāvlaukumu, bet
varētu atgūt pulcēšanās un notikumu telpas funkciju.

Āgenskalna grupa tālāk turpinās darbu tirgus apkaimē — šīs
vietas izvēli noteica iedzīvotāju vairākums un, viņuprāt, tā ir pati svarīgākā
vieta. Arī Radi Rīgu vadītāji un
Rīgas Pārdaugavas izpilddirekcija atzīst, ka, tirgus laukumu attīstot kā
gājējiem drošu un patīkamu vietu, ir potenciāls iedzīvināt visas apkaimes
tālāku atjaunotni. 

Bolderāja
un Daugavgrīva

Darba grupa: Līga Platais, Inga Bruzgule, Aldis Apšenieks, Ilze Janpavle

Bolderājas un Daugavgrīvas radošā grupa meklēja abas apkaimes
vienojošos elementus. Lai gan tās ir administratīvi un telpiski nodalītas, sociāli
tās nevar sadalīt, uzskata radošā grupa. Līga Platais (arhitekte, Depo projekts) norāda: «Rīga ir «zaļa», bet mēs
gribētu izcelt to, ka Rīga drīzāk ir «zila». Diemžēl pilsētā pieeja ūdenim ir ļoti limitēta. Cilvēka
dabā ir gribēt vairāk kā iespējams – iedzīvotājs grib piekļūt ūdenim.» Grupa arī
atzīmē, ka nereti cilvēku priekšstati un aizspriedumi ir spēcīgāki nekā realitāte,
piemēram, Jūrmala emocionāli ir tuvu Rīgai, bet Bolderāja tālu, lai gan laikā
un telpā ir otrādi. Iedzīvotāji atzīst, ka Bolderāja ir ideāla vieta, kur
dzīvot, bet, aptaujājot rīdziniekus ārpus apkaimes, cilvēki nealkst pārcelties
turp uz dzīvi.

Abas apkaimes savā ziņā ir nodalītas no pilsētas ar
ierobežotu pieeju — turp ved tikai divi autoceļi, apkaimēs vairs nevar
nokļūt arī pa dzelzceļu vai upi. Lokāli tās sadala dzelzceļš un Buļļupe — ļoti
spēcīgas ne tikai fiziskas, bet arī emocionālas robežas. Praktiski starp nosacīti
četrām apkaimju daļām saiknes neeksistē.

Radošā grupa apkaimes sociālajā atdzīvināšanā izvirza
mērķi uzlabot pieeju ūdenim un apkaimju savienojumus, atjaunojot iedzīvotājos «ūdens
atmiņu» un parādot Rīgas iedzīvotājiem jaunas atpūtas iespējas. Grupas dalībnieki atzīst,
ka apkaimēs ir daudz vietu, kas jāsakārto — koka arhitektūras mantojums, Daugavgrīvas cietoksnis,
ielu segumi, centrālais laukums, taču grupas uzdevums ir izvēlēties vietu — publiski
pieejamu ārtelpu —, kuras attīstība ietekmēs citas apkaimes teritorijas,
veicinās abu apkaimju sadarbību un atbildību par vides kvalitāti.

Tāpēc grupa izvēlējusies strādāt ar dabas teritoriju — 14
hektārus lielu pussalu Buļļupes krastā jeb Līču-loču
parku. Tā ir pašvaldībai piederoša zeme un applūstoša dabas pamatne, kas
paver lieliskas iespējas vienkāršiem, reālistiskiem un pakāpeniski īstenojamiem
risinājumiem. Vispirms svarīgi būs atrisināt pieeju, lai šeit var piekļūt
ikviens kājāmgājējs, savienot nodalītās telpas — atvērt šo unikālo teritoriju
iedzīvotājiem. Pēc tam, piemēram, nopļaujot zāli gar jau esošajām iestaigātajām
taciņām un kādā pļavas nogabalā, būs iespējams atvēlēt šo zonu dažādām sporta
aktivitātēm. Palēnām iztīrot krastmalas krūmājus, pavērtos skatu līnijas uz
ūdensmalām. Grupa norāda, ka tās ir tikai pirmās idejas, kā iedzīvināt šo
teritoriju, bet lielākais darbs vēl priekšā —turpināsies darbs ar
iedzīvotājiem, lai izprastu viņu vēlmes un vajadzības, lai izvērtētu, kādas
funkcijas šeit varētu attīstīties.

Čiekurkalns

Darba grupa: Mārīte
Brūze, Gatis Didrihsons, Linda Zaļā, Aiga Brūze, Uldis Āmars, Līva Kalniņa,
Gunita Kuļikovska, Zanda Zamuška, Inga Briede

Čiekurkalna apkaimes grupa, uzrunājot iedzīvotājus, izmanto
visiem viegli saprotamu valodu, kas ir viens no būtiskākajiem sociālās atdzimšanas
instrumentiem. Grupa pamanījusi, ka, iezīmējot apkaimes robežas un ielu tīklu
kartē, var ieraudzīt zivi. Šis simbols un metafora ir skaidra un vienkārša ar to
var komunicēt gan ar jauniem, gan veciem, gan veikliem, gan klibiem, norāda
grupa. «Čiekurkalns ir rajons ar vairākām «pērlēm» un šī zivtiņa ir «zelta zivtiņa», bet vai pilsēta ir pilnībā izmantojusi apkaimes
potenciālu?» jautā grupas dalībnieki.

Čiekurkalnam raksturīgs izteikts vietas patriotisms — cilvēki
šeit dzīvo vairākās paaudzēs un nevēlas mainīt dzīvesvietu, neskatoties uz
vispārēju nesakārtotību un daudzviet arī komunālās infrastruktūras trūkumu.
Apkaime ir klusa, zaļa un ļoti tuvu gan centram, gan Mežaparkam. Negatīvo
aspektu cēloņus veicina arī telpiskās neskaidrības — Rusova
ielas strupceļš,  dzelzceļš, jaunais
Brīvības ielas dublieris. Šīs problēmas būtu risināmas ilgtermiņā.

Lai atrastu vietas, kas palīdzētu apkaimes atjaunotnei
jau šodien, radošā grupa vasarā vairākkārt tikusies un aptaujājusi iedzīvotājus,
un sapratusi, ka tagad ir īstais laiks kaut ko darīt — iedzīvotāji
ir gatavi un ieinteresēti. Domājot par cilvēku un līdz ar to arī dzīvības iepludināšanu
Čiekurkalnā, varētu tikt izveidots veloceliņš, kas savienotu Mežaparku ar
Teiku. Rusova ielas rekonstrukciju būtiski risināt kā aleju vai bulvāri nevis
maģistrālo ielu, lai neveidotos barjera starp Čiekurkalnu un perspektīvo Ezerparku
un Ķīšezeru, iesaka radošā grupa.

Savukārt kā stratēģiski svarīgākās attīstības
teritorijas, kas veicinātu apkaimes tālāku attīstību, arhitekts Gatis
Didrihsons un ainavu arhitekte Linda Zaļā redz ūdenstorni un zaļo zonu 5. šķērslīnijā.
Ūdenstorni  (zivs acs) iespējams veidot
kā informācijas centru, velonomu, ūdens muzeju,  un tas varētu kļūt par Čiekurkalna sociālajiem
vārtiem. Savukārt zaļā teritorija 5.šķērslīnijā atrodas apkaimes centrā blakus
bibliotēkai. Abas telpas ir ērti savienojamas, un šī vieta varētu kļūt par
daudzfunkcionālu pilsētas dabas parku, kur attīstīt iedzīvotāju iniciatīvas.
Tad Čiekurkalnā attīstīsies arī mazā ekonomika — parādīsies mazās
tirdzniecības vietas un kafejnīcas.

Ziepniekkalns

Darba grupa: Ilze Miķelsone, Jānis Norde, Olga Klubova, Elmārs Daniševskis,
Ints Meņģelis, Līga Vanaga

Ziepniekkalns ir apkaime ar vislielāko iedzīvotāju skaitu
Rīgā — tur dzīvo 35 000 cilvēku. Tā ir vieta, kur labiekārtojums jau ilgu
laiku nav atjaunots, lokāli tai trūkst savstarpējas telpiskas sasaistes. Rīgā
tā ir fenomenāla, jo šeit praktiski nav koku. Iekšpagalmi pārvērtušies par
lielu autostāvvietu. Tomēr Ziepniekkalna radošā komanda pēc sešu mēnešu darba
nezaudē optimismu: «Ziepniekkalna ārtelpa ir neaptverama mēroga, un mazas
intervences šeit pazudīs. Tāpēc mēs atradām vietējo varoni Ziepmenu, ar kuru jau sarunājām, ka viņš mums palīdzēs,» norāda
grupa.

Lai vēl labāk izprastu šīs komplicētās apkaimes
iedzīvotājus un ieinteresētu viņus iesaistīties vides atjaunotnē, grupa
iecerējusi uzsākt sadarbību ar skolām. Kopā ar dažādu vecuma grupu bērniem tiks
organizēti vairāki pasākumi, piemēram, fotokonkurss un izstāde par apkaimes
skaistāko un neglītāko vietu, kur jauni fotogrāfi varētu aprakstīt arī kā
viņuprāt šo telpu varētu sakārtot.

Krasta un
Maskavas ielas

Darba grupa: Ventis Didrihsons, Jānis Barkāns, Ilze Circene,
Vita Jevdokimova, Sabīne Zāģere

Krasta un
Maskavas ielas apkaimes attīstības grupa un tās vadītājs arhitekts
Ventis Didrihsons par apkaimi stāsta: «Vēsturiski šī ir ūdensmalas teritorija, kuras fizisko
pieejamību un vēsturisko ūdens kodu izjauca 70-80.gados pieaugošais transporta infrastruktūras
pieprasījums un tā laika domāšana, bet 21.gadsimtā mēs nedrīkstam aizmirst, ka
tā ir apkaime ūdens malā, ka tai jābūt pieejamai.» Tāpat Maskavas forštate ir
pilsētas centram ļoti tuva teritorija — tā ir praktiski centrs, kas vēsturiski veidojusies kā pilsētas
dzīvību nodrošinoša artērija, bet arī šis vēsturiskais ritms un kods ir
nojaukts un Maskavas iela ir ļoti klusa, neskatoties uz to, ka šeit ir vairākas
skolas un arī 14 dažādu universitāšu struktūras. Rīdziniekiem izveidojies maldīgs
priekšstats, ka šī apkaime nav droša.

Radošā grupa vairākus mēnešus meklēja, kura būtu tā
teritorija un tie instrumenti, kas iedarbinātu šeit paslēpto dzīvību. Ilgstoši
domājot par to, kā samazināt transporta intensitāti Krasta ielā un izveidot
drošas pārejas gājējiem, risinājums atnāca pavisam negaidīti, kārtējo reizi izbraucot
apkaimi ar velosipēdiem: Maskavas ielā visā tās garumā jāveido veloceliņš — Sarkanais
paklājs. Radošā grupa uzskata, ka šāds risinājums paralēli tramvajam atrisinās
uzreiz vairākas apkaimē samilzušās ārtelpas problēmas un veicinās mazās
ekonomikas attīstību — būs par augsni jaunu mazu veikaliņu un kafejnīcu
attīstībai, pēc kurām sailgojušies studenti. Tas atdos apkaimei vēsturisko kodu
kā tranzīta ielai, savienojot Ķengaragu ar centru un iegūstot uzreiz
88 000 potenciālos visu vecuma grupu klientus — Ķengaraga
iedzīvotājus, kas centrā ne tikai strādā, bet arī ik dienas apmeklē Centrālo
tirgu. Tas palīdzēs arī apkaimei atrast jaunus klausītājus, kam pastāstīt savu
unikālo vēsturisko stāstu. Tas veicinās arī perpendikulāro sasaistu attīstību, piemēram,
kas savienotu centru (Ģertrūdes ielu) ar ūdensmalu — pludmali,
atpūtas zonu. Radošā grupa uzskata, ka Maskavas forštate pavisam drīz var kļūt
par pievilcīgu un drošu vietu, kur dzīvot un kuru apciemot vēstures un
arhitektūras gardēžiem.

Radi Rīgu konferencē
ar atklāšanas runu uzstājās Flāmu valdības pārstāvis Baltijā Kūns Haverbeke (Koen
Haverbeke), kurš pauda gandarījumu, ka nu jau gandrīz 20 gadus ilgā
Latvijas — Flandrijas sadarbība telpiskās attīstības jomā, kur Beļģija ir viens no
flagmaņiem Eiropā, iegājusi jaunā attīstības stadijā, un publiskā ārtelpa,
sadarbojoties visām iesaistītajām pusēm — iedzīvotājiem, plānotājiem, politiķiem, izpildvarai un
citiem — kļūs par patiesi publisku platformu apkaimes sociālajai atjaunotnei.

Savukārt Rīgas Austrumu izpilddirekcijas projektu
vadītāja Aija Briede iedvesmoja konferences dalībniekus Grīziņkalna iedzīvotāja
un dzejnieka Vika vārdiem: «Mēs esam nākuši šai pasaulē, lai realizētu mums dotās
iespējas». Viņa pauda cerību un pārliecību, ka, kopā sadarbojoties, Radi Rīgu idejas un pašvaldības atbalsts
noteikti realizēsies redzamos rezultātos.

Projekts Radi Rīgu!
ir intensīva apmācību programma, kuras ietvaros praktiskos un teorētiskos
semināros arhitekti, telpiskās plānošanas un citi nozares speciālisti ar radošo
metožu palīdzību līdz nākamā gada aprīlim sagatavos realizācijai piecas Rīgas
publisko ārtelpu sakārtošanas programmas.

Projektu
Radi Rīgu! atbalsta Flandrijas
Pārstāvniecība pie Beļģijas vēstniecības, Vides aizsardzības un reģionālas
attīstības ministrija, Rīgas Dome un tās Pilsētas attīstības departaments,
Rīgas pašvaldības aģentūra Rīgas pilsētas
arhitekta birojs, Rīgas izpilddirekcijas, Rīga 2014, Latvijas Arhitektu savienība un Latvijas Universitātes
Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte.