Prinča principi

Jau pāris mēnešu Rīgas arhitekta
birojam ir jauns vadītājs — bijušais Rīgas domes Pilsētas attīstības
departamenta direktora vietnieks Gvido Princis. Amatpersonas iecerētās darbības
pamatnostādnes un to, kā Rīga attīstīsies tuvā un tālā nākotnē, noskaidrot centies
žurnālists Sandris Metuzāls, veidojot interviju žurnālam Latvijas būvniecība.

Kas īsti ir Rīgas galvenais
arhitekts — vairāk tāds kā vagars vai tomēr padomdevējs?

Te nu uzreiz jāprecizē, ka nav
posteņa — Rīgas galvenais arhitekts. Ir pilsētas arhitekts, un šis
nosaukums man pašam liekas atbilstošāks. Pilsētas arhitekta misija ir pozitīvā
veidā ietekmēt pilsētas arhitektūru, jo tā ir joma, kurā kvalitātes kritēriji
nav stingri noteikti, taču tā ir ļoti būtiska un pasaulē atpazīstama. Par Rīgas
arhitektūru runā globālā līmenī, un ceru, ka runās arī vēl ilgus gadus vai pat
gadu simtus.

Tātad, ja es esmu investors un
plānoju Rīgā kaut ko celt, man vajadzētu nākt pie jums pēc padoma?

Jā, līdzīga prakse mūsu birojā
bija iedibināta jau agrāk, un šī ideja noteikti ir vēl pilnveidojama. Pilsētas
arhitekta birojs cenšas būt konsultants tiem attīstības projektiem, kas meklē
savu vietu pilsētā un kurus virza vai nu attīstītāji, vai finansētāji. Viens no
variantiem, kā varam palīdzēt, ir caur pilsētas arhitektu kolēģiju, kurā
aicināti piedalīties jomas speciālisti. Viņi, apskatot to vai citu projektu,
var dot vērtīgus padomus. Tas ir viens no mūsu biroja darbības virzieniem —
darboties kā koleģiālai un profesionālai institūcijai, kas var ieteikt,
konsultēt un veicināt.

Patriotiski noskaņotu biedru
grupa nesen ierosināja Uzvaras laukumu apbūvēt tā, kā savulaik to bija
iecerējis Kārlis Ulmanis. Vai 21. gadsimtā vispār ir vērts cilāt tik senus
projektus un runāt par tiem?

Diskutēt un domāt var par daudzām
idejām. Piemēram, savulaik tika spriests par ielu stūriem, uz kuriem kādreiz
bija atradušās ēkas. Kara gados tās tika sagrautas, bet padomju laikā šīs ēkas
vairs neatjaunoja un to vietā iekārtoja skvēriņus. Vēlāk daudz tika diskutēts,
vai vēsturisko apbūvi vajag atjaunot, un beigās tomēr tika nolemts, ka vajag.
Šādos jautājumos ir daudz politikas, taču var diskutēt, cik lietderīgi konkrētā
pilsētas telpa šobrīd ir aizpildīta, kā pilsētnieki to uztver, kādas izmaiņas
tajā funkcionāli iespējamas.

Ja ņemam veco Ulmaņa plānu,
izmaiņas ir visai konkrētas: vajag uzcelt lielu Dziesmu svētku estrādi un
stadionu, kam, pēc Ulmaņa ieceres, vajadzēja būt ne mazākam par to, kurā notika
1936. gada olimpiāde Berlīnē. Tagadējai Rīgai tiešām to vajag?

Diskutēt jau var vienmēr. Nav
tādu tēmu, par kurām nevarētu diskutēt.

Arī par to, vai nevajadzētu
nojaukt daļu Vecrīgas namu, lai no Rīgas centra pavērtos labāks skats uz
Daugavas otrā krastā esošo Uzvaras laukumu? Arī šāda ideja Ulmanim bija…

Runāt var par visu ko, es nevaru
iedomāties tādu tēmu, kas būtu tabu. Jautājums tikai, vai idejas, kuras liela
daļa publikas neatbalsta, var parādīties pilsētas vidē. Tas jau ir cits stāsts.

Cik tālu sniedzas UNESCO iespējas
ietekmēt pilsētas vēsturiskā centra izskatu? Piemēram, Berlīne savulaik diezgan
drosmīgi pārbūvēja Reihstāgu, un tā vien liekas — ja Rīga mēģinātu ko
līdzīgu, mēs izpelnītos bargu UNESCO kritiku. Vai reizēm mēs šajos jautājumos
necenšamies būt svētāki par pašu Romas pāvestu un pārāk centīgi neizvairāmies
no jebkādām aktivitātēm pilsētas centrā?

Var jau teikt arī tā, taču es tam
īsti piekrist negribētu. Ja runājam par Berlīni, grūti pat noticēt, kā pilsēta
pārvērtusies pēc Otrā pasaules kara, kad bija nolīdzināta gandrīz līdz ar zemi.
Zinot to, grūti pat aptvert, ko vācieši paveikuši. Arī viņi tagad, starp citu,
diskutē, vai centrā, Potsdamas laukumā, vajadzētu atjaunot vēsturisko apbūvi.
Vācieši ir sapratuši, ka pilsēta kaut kādā laika posmā zaudējusi saikni ar
vēsturi, un domā, kā to varētu atjaunot. Esmu runājis ar cilvēkiem no Londonas
Sitijas, un viņi stāstīja, ka visi jaunie objekti, kas parādās pilsētas centrā,
tiek izdiskutēti ar UNESCO. Arī Rīgai jādara tieši tāpat un jādomā, kā dzīvot
tālāk. Pilsēta nav muzejs, to ir atzinuši visi, jautājums ir tikai par
kompromisiem starp attīstību un vēsturisko vērtību saglabāšanu. Normatīvos to
visu iekļaut nav iespējams, tādēļ visu laiku nepieciešama diskusija par šiem
jautājumiem.

Vai ir kāda pilsēta, kas
plānošanas ziņā varētu būt paraugs Rīgai?

Nav tādas. Un arī nevajag. Starp
citu, man pašam liels pārsteigums ir Dienvidamerikas pilsētas, ko izdevās
apmeklēt: tur plānošana kā tāda nepastāv, taču pilsētu centrālās daļas tik un
tā attīstās, turklāt attīstās interesanti. Tas lieku reizi parāda, ka plānošana
nav neapstrīdama pamatvērtība. Drīzāk jāprot atrast balansu starp vēlmēm un
vajadzībām. Un Rīgai, kā man liekas, to ir izdevies panākt, jo par mūsu pilsētu
zina okeāna abās pusēs.

Kas ārzemniekus piesaista Rīgā?

Globālā līmenī, domāju, tas ir
UNESCO nopelns. Tas ir kā zīmols, kas Rīgu izcēlis pasaules tūrisma kartē.

Kuri no pēdējos 20 gados
Rīgā uzceltajiem objektiem jums patīk, kuri — ne pārāk?

Tādās kategorijās es objektus
nemaz neesmu vērtējis, tas nav manā dabā. Tīri subjektīvi man patīk tie
objekti, kas sevi attaisno, iekļaujas vidē un nenodara kaitējumu kaimiņiem.

Swedbank ēka, par ko savulaik tika lauzts daudz
šķēpu, iekļaujas vidē?

Jā. Mēs rīkojām iedzīvotāju
aptaujas, un vairākums atzina, ka ēka viņiem patīk. Tā rada iespaidu, ka
pilsētā notiek attīstība un mēs protam uzcelt arī modernas ēkas. Atšķirībā no
dažiem citiem objektiem, Swedbank ēka
ieguvusi pozitīvu tēlu, un tai ir spilgta loma pilsētas tēlā.

Un Gaismas pils?

Gaismas pils — tas ir
pilsētai vajadzīgs objekts, gadsimta objekts. Neieslīgstot detaļās, es domāju,
ka šis projekts pierādīs savu vērtību tad, kad vērs durvis un cilvēki varēs
savām acīm pārliecināties, ka tajā ieguldītās vērtības ir lietderīgas. Ceru, ka
tajā brīdī sabiedrības viedoklis mainīsies uz pozitīvo pusi. No arhitektūras un
kultūras tūrisma viedokļa arī šis objekts demonstrē mūsu kā nācijas varēšanu
kaut ko tādu paveikt. Tas arī būs kā zīmols un zināma kvalitātes zīme.

Swedbank ēkas celtniecības laikā parādījās vīzija par
to, ka Pārdaugavas krasts varētu kļūt par debesskrāpju rajonu. Krīze šos plānus
gan apturēja, taču nav teikts, ka uz visiem laikiem. Kā tad ir — vajag tur
debesskrāpjus vai ne?

Augstceltnes ir katras
mūsdienīgas pilsētas neatņemama sastāvdaļa. Ir dažādas pieejas jautājumā par
to, kā augstceltnes izvietot. Rīgas vēsturiskā centra apbūves plānos, kas
nodoti apspriešanai, iekļauts arī Daugavas kreisā krasta silueta variants, par
ko arī bijis daudz strīdu. Un augstceltnes tajā ir. Jautājums ir par to, kādas
ir iespējas pilsētai ietekmēt, kā šīs augstbūves izskatīsies. Taisnību sakot,
iespēju pilsētai nav daudz, lai piespiestu kādam būvēt ēkas tieši tā, kā mēs
esam tās iedomājušies. Taču kaut ko jau varam darīt, piemēram, veicināt
investīciju piesaisti tieši šajās paredzētajās augstbūvju vietās Daugavas
kreisajā krastā, un šo ceļu Rīga arī nolēmusi iet. Tagad būs plānu publiskā
apspriešana, tad skatīsimies, kas tur iznāks. Katrā ziņā – tas nav dažu
gadu jautājums, šis process būs krietni ilgāks.

Kas nākotnē gaida Lucavsalu, par
kuras attīstību arī daudz spriests?

Šobrīd pašvaldība Lucavsalas
ziemeļu daļā nolēmusi īstenot publiskā parka projektu. Par tālākiem plāniem
pagaidām grūti spriest. Zeme paliek pilsētas valdījumā, un ar laiku pilsēta droši
vien skatīsies, ko ar to iesākt.

Idejas un plāni ir jauki, taču
vai nebūs tā, ka pēc gadiem nebūs cilvēku, kas visas šīs jaukās būves izmanto?
Jo demogrāfiskā līkne mums neko labu nesola…

Tā ir, jo sarūkošais iedzīvotāju
skaits tiešām ir ļoti uztraucošs un daļu plānu var padarīt nereālu. Protams,
daudziem projektiem līdz būvēšanai vēl tālu, taču galvenais uzdevums tik un tā
paliek piesaistīt Rīgai iedzīvotājus, nodokļu maksātājus, veloceliņu lietotājus
un tā tālāk. Jāatzīst gan, ka infrastruktūra daudzviet ir nepietiekama, tādēļ
jādomā arī par to, lai mēs vispār varētu piesaistīt cilvēkus.

Vai šādā gaismā ir vērts vairs
tērēt milzīgus līdzekļus tādiem megaprojektiem kā Ziemeļu pārvads?

Tas droši vien ir viens no
iemesliem, kādēļ šobrīd šī projekta attīstība ir piebremzējusies. Projektam ir
milzīga ekonomiskā nozīme Rīgas attīstības plānos, taču, ja šī attīstība guļ,
arī projektam droši vien jāpagaida. Lai arī ar zināmiem ekonomiskās attīstības
scenārijiem projekta atdeve būtu ļoti augsta. Tādēļ to vajag attīstīt līdz
tādai stadijai, lai tad, kad rastos pēc tā nepieciešamība, to varētu nekavējoties
realizēt.

Kādā stadijā patlaban ir
Torņakalna administratīvā rajona plāns?

Šobrīd ir iepauzēšanas posms. Nav
gan tā, ka nekas nenotiek, jo, piemēram, Latvijas Universitāte, kas iecerējusi
uz šo rajonu pārcelt Bioloģijas fakultāti, piesaistījusi projektam Eiropas
Savienības līdzekļus. 2014. gada 1. septembrī ir pat neoficiāli
izsludināta šī objekta atklāšana. Lēnām viss virzās uz priekšu.

No pilsētas plānošanas viedokļa,
tas ir labi vai slikti, ka valsts un pašvaldības iestādes pamazām pamet centru?

Gan labi, gan slikti. Krīzes
iespaidā daudzām valsts iestādēm reģionālie centri ir likvidēti vai pārcelti uz
Rīgu, un tas, no reģionu viedokļa, nav labi. No pilsētas viedokļa, ir diezgan
daudz iestāžu, uz kurām apmeklētāju plūsma nav tik liela, lai būtu nepieciešams
atrasties pašā centrā. Īpaši jau, ja tās rada nepamatotus sastrēgumus un
burzmu. Interesanta pieredze šajā ziņā ir Viļņai, kas savulaik, šķiet, Ģedimina
ielu padarīja par gājēju ielu. Tagad lietuvieši spiesti atzīt, ka ideja nav
bijusi veiksmīga, jo tur atrodas galvenokārt tikai valsts iestādes. Krīze no
šīs ielas izslaucīja ārā arī nedaudzos privātos uzņēmumus, un rezultātā pēc
pulksten pieciem vakarā tā ir pilnīgi tukša. Tādēļ tagad viņi domā, vai ielā neatjaunot
transporta kustību un daļu iestāžu nepārcelt kaut kur citur. Nekādu universālu
klišeju šajā ziņā nav, vienmēr jāskatās kompleksi: no centra jāmēģina dabūt ārā
to, kas tur nav vajadzīgs, bet paturēt to, kas rada dzīvību.

Ko iesākt ar Tērbatas ielu —
daži to aicina pārvērst par gājēju ielu…

Arī te jāskatās kompleksi. Es pat
teiktu, ka visā vēsturiskajā centrā prioritātei jābūt gājējiem. Visām nav jābūt
gājēju ielām, taču lielāku nozīmi gājējiem vajadzētu piešķirt. Piemēram, nav
īsti pareizi, ka uz Brīvības ielas transporta plūsmai zaļā gaisma ir pusotru
minūti, bet gājējiem tikai astoņas sekundes. Nevajag krist galējībās un taisīt
otrādi, taču jāmeklē samērīgs risinājums, lai samazinātu neērtības. Nebūtu
slikti, ja pa Tērbatas un Barona ielu gājēji varētu pārvietoties brīvāk, dzīve kļūtu
labāka gan viņiem, gan uzņēmējiem.

Vai ir idejas, kā labāk izmantot
Daugavas krastmalu, kur pagaidām nekas prātīgs nenotiek?

Man gan liekas, ka ar katru gadu
situācija mazliet uzlabojas… Pirmām kārtām no turienes jādabū prom kravu
transports, un pie tā jau gadiem ilgi tiek strādāts, veidojot Austrumu
maģistrāli, Dienvidu tiltu, savienojumu ar ostu. Tas ir fundamentāli svarīgs
projekts, lai kravas transports pazustu no krastmalas. Kad tur vairs nebrauks
kravas mašīnas, var domāt par satiksmes ierobežošanu un samazināšanu, krastmalā
vairāk atbalstot dažādus sabiedriskos un publiskos objektus. Jaunajos pilsētas
vēsturiskā centra plānojuma grozījumos pirmoreiz iezīmēta arī ūdens teritoriju
izmantošana, lai sistematizētu, kur un kas ir atļauts — kādas izklaides
vietas, varbūt arī peldošās dzīvojamās mājas. Līdz šim normatīvajos aktos
pieeja bijusi diezgan noliedzoša — labāk pie ūdeņiem neko neatļaut. Tikai
pēdējā laikā pavērtas mazas durtiņas tam, lai varētu mēģināt ūdeņos ieviest arī
kaut ko interesantāku. Diskusija patlaban notiek, un jācer, ka dome pieņems
lēmumu, kas pavērs plašākas iespējas.

Ja vien nākamajai domei nebūs cita
viedokļa šajā jautājumā…

Diez vai. Vairāk ir jautājums,
cik lielu soli ūdeņu ziņā mēs speram: tādu mazu un prātīgu vai arī uzreiz lecam
labu gabalu uz priekšu.

Kā būtu labāk?

Labāk būtu atrast samērīgu
kompromisa variantu, jo pieredzes šajā ziņā mums nav. Nedrīkst atstāt novārtā drošības
jautājumus. Jārēķinās arī, ka tādā gadījumā krastmalā parādīsies lietas, kas
daļai cilvēku varbūt liksies neparastas un nepieņemamas. Taču tā ir iespēja, ko
nevajadzētu laist garām, galu galā — citur pasaulē par to neviens sen
vairs nebrīnās.

Ko darīt ar Rīgas guļamrajoniem?

Guļamrajoni noteikti pelnījuši
lielāku uzmanību, nekā tiem līdz šim veltīts. Lai arī privatizācijas rezultātā
daudz novelts uz dzīvokļu īpašnieku pleciem, pilsētai jau sen vajadzēja vairāk
darīt lietas labā. Dzīvokļu īpašniekiem līdz šim arī nav bijis pietiekami daudz
instrumentu, lai ietekmētu situāciju. Pozitīvi ir tas, ka pilsētai ir plāns, ko
darīt, taču darba tur patiešām daudz. Droši vien arī pilsētas attieksme pret
guļamrajoniem daļēji noveda pie iedzīvotāju aizplūšanas. Ja tur viss būtu
kārtībā, cilvēki, iespējams, nedomātu par aizbraukšanu.

Vai pats kā arhitekts esat uzprojektējis
kādu ēku?

Nē, es strādāju pilsētas
plānošanas jomā. Interesi par šo jomu man radīja latviešu izcelsmes transporta
plānotājs Sigurds Grava, kas deviņdesmito gadu sākumā Tehniskajā universitātē vadīja
plānošanas kursu. Tas bija laiks, kad tika izstrādāts pirmais Rīgas attīstības
plāns, par kura esamību mēs tolaik pat nenojautām. Grava, kas Kolumbijas
universitātē bija plānošanas eksperts un bija strādājis daudzviet pasaulē, mums
pavēra pilnīgi citu skatu uz lietām. Kopš tā laika mēs, vairāku kursabiedru
grupa, mērķtiecīgi gājām pilsētplānošanas virzienā. Tā nu es šajā jomā arī esmu
palicis.

Ko paredzēja deviņdesmito gadu
pilsētas attīstības plāns, un kas no iecerētā ir realizēts?

1995. gada plāns bija spēkā līdz
2005. gadam, to izstrādāja starptautiska līmeņa latviešu izcelsmes
speciālista Andra Rozes vadībā. Plāns iemiesoja visas aktuālākās deviņdesmito
gadu plānošanas metodes, tajā bija integrētas pilsētas zaļās zonas. Tā bija
pirmā reize, kad kāds domāja ārpus padomju rāmjiem, kur bija pieņemts nodalīt
dzīvojamo un ražošanas zonu. Roze uzskatīja, ka pilsētai jāattīstās jauktā un
integrētā mikslī, ka nav nepieciešamas liekas kustības, lai no dzīvojamās zonas
nokļūtu ražošanas zonā, — pirmoreiz parādījās jauktie rajoni. Jau tad
pirmoreiz uzmanība tika pievērsta ūdens teritorijām kā atsevišķai vērtībai,
kaut gan pašvaldībai vēl nebija iespēju to ietekmēt. Deviņdesmito gadu plāna
lielākais mīnuss bija tas, ka tolaik pilnā sparā norisinājās privatizācijas
process, un vienā brīdī plāns kļuva nelietojams no administratīvā viedokļa.
Tādā ziņā tagadējais plāns ir daudz pragmatiskāks, tas vairs nav tik
konceptuāls kā deviņdesmitajos gados. Mūsdienās spēles noteikumiem jābūt
skaidriem, katram zemes īpašniekam jāzina, ko viņš var vai nevar darīt.

Jums nav drusku bail strādāt ar
pašvaldību saistītā struktūrā, jo viens otrs jūsu bijušais kolēģis, piemēram,
Pēteris Strancis, jau nonācis valsts maizē? No malas liekas, ka ar pilsētas
apbūvēšanu saistītajām institūcijām ir ne visai laba aura.

Nē, bail gan man nav. Vienmēr
esmu definējis uzdevumus un pie tiem arī strādājis. Droši vien kaut kāda aura
ir, taču es vairāk domāju par darbu, nevis par auru. Zinu, ko vajadzētu
izdarīt, un ceru, ka viss izdosies.

Kā izskatīsies Rīga 2050. gadā?

Ceru, ka Rīgas iedzīvotāju skaits
būs nevis samazinājies, bet gan pietuvojies miljonam. Un tas jau izteiks visu:
te ir patīkami dzīvot, strādāt un atpūsties. Vai būs debesskrāpji? Jā, tie ir
un būs!