Plīsuša burbuļa putas?

Iepirkšanās
centrā Olimpia skatāmā izstāde Rīgas arhitektūra projektos ir mēģinājums uz dažiem mēnešiem radīt savdabīgu
pilsētas arhitektūras informācijas centru. Diemžēl koncepcijas un vēstījuma trūkums
izstādi padara par raibu informācijas jūkli, kurā nesagatavotam apmeklētājam orientēties
ir pagrūti.

Februāra vidū iepirkšanās centrā Olimpia tika atklāta izstāde Rīgas
arhitektūra projektos
. Izstādi rīkoja
Rīgas pilsētas arhitekta birojs, taču iniciatīva visdrīzāk nāk no paša
iepirkšanās centra vadības — aizpildīt tukšo un neizīrēto veikala telpu ar kaut
ko tādu, kas veikalam piesaistītu cilvēkus, kas tur ikdienā neiepērkas. Tādejādi
šī vienošanās starp komerciālu kompāniju un pašvaldības pārstāvjiem savdabīgā
veidā apliecina teicienu par krīzes laika iespējām — uz vairākiem mēnešiem daļa
veikalu platību Ķīpsalā kļuvusi par savdabīgu arhitektūras un pilsētbūvniecības
informācijas centru. Kas pateicoties veikalu darba laikiem ir apskatāma līdz
pulksten deviņiem vakarā.

Izstāde izvietojusies 560
kvadrātmetru lielā veikala telpā un tajā apkopoti vairāk kā 50 dažāda lieluma
projektu. Atraktīvākā daļa noteikti ir maketi, ko pavada gar sienām izkarinātie
paneļi ar visu citu vizuālo un tekstuālo informāciju. Vērtējot pēc iekļauto
projektu mēroga, ekspozīciju nosacīti varētu iedalīt trīs daļās.

Izstādes galveno tēmu
nosaka projekti, kuru pasūtītājs ir Pilsētas arhitekta birojs vai Pilsētas attīstības
departaments.  Redzamākais no šiem
darbiem ir Rīgas centrālās daļas makets mērogā 1:1000, kas aptver Rīgas
vēsturisko centru, Daugavu un tuvāko Pārdaugavu, kā arī teritoriju
ziemeļaustrumu virzienā līdz Ķīšezeram, ietver daļu Sarkandaugavas, Lielos un
Meža kapus un Čiekurkalnu — kopā 60 kvadrātkilometru platībā. Taču šo modeli
par projektu arhitektūras nozīmē nosaukt nevar — tas attēlo Rīgu tādu, «kāda tā
ir», nerādot nekādas nākotnes ieceres.

Der atcerēties, ka šī
maketa vēsture ir saistīta ja ne ar skandālu, tad ar bezmērķīgu izšķērdību gan.
Makets tika izgatavots Attīstības departamenta pasūtījuma pirms diviem gadiem —
2008.gada janvārī tas tika izstādīts Pēterbaznīcā. Toreiz tika skaidrots, ka
tas būšot noderīgs instruments pilsētas plānošanā un tikšot izmantots
Attīstības departamenta darbā, jo esot izveidot tā, «lai radītu iespēju
apskatīt teritoriju Rīgā un tās turpmāko attīstību, ievietojot tajā arī jaunus
objektus, kā arī nodrošinot vizuāli telpiskās pilsētvides attēlošanu.»

Toreiz ziņas vēstīja ka
makets esot pārsteidzis pilsētas tēvus — tik liels un iespaidīgs tiem  licies. Ar to arī šis izstrādājums, kas pilsētai
bija izmaksājis 70 tūkstošus latus, savas galvenās funkcijas laikam bija
izpildījis. Tolaik apskatot pilsētas mēroga modeli tuvāk, par tā izmantojamību šaubīties
nācās ikvienam profesionālim. Tā izmērs ir tik liels, ka stāvot malā, vidusdaļu,
resp., Vecrīgu saskatīt var tikai visai aptuveni. Ja tas bija iecerēts, kā
palīglīdzeklis augstceltņu vietu noskaidrošanai, tad noprotams, ka ar šādu «nopietnu
plānošanas instrumentu» var pierādīt jebko — ieliekot kādā vietā torni, šādā
maketā skatoties lielas starpības nav, vai tas ir 20  vai 50 metrus augstāks vai zemāks.  Arī citas lielā maketa īpatnības drīzāk padara
to par dekorējumu pilsētas attīstības bīdītāju spēlēm, ne nopietnu instrumentu.
Taču izrādījās, ka maketu nevar izmantot arī kā atrakciju tūristiem un Rīgas
iedzīvotājiem un — gluži vienkārši tāpēc, ka pilsētai nav brīvu telpu, kur to
visu vienlaikus varētu novietot. Pēc dažām dienām Pēterbaznīcā makets tika
sadalīts pa daļām un nogrūst kaut kur rātsnama pažobelēs. Reiz gan tas vēl uz
neilgu laiku ticis izstādīts Kongresu namā, liekas, uz Rīgas svētku laiku. Tā nu
sanāk, ka tāda izstāde Olimpiā savā
ziņā leģitimē šo bezjēdzīgo izstrādājumu, jo nu vismaz cilvēki atkal to var
aplūkot — maketam atvēlēta centrālā vieta izstādes telpā.

Otrs pēc lieluma
nozīmīgākais izstrādājums ir tā sauktā Daugavas kreisā krasta silueta koncepcija.
Makets attēlo teritoriju no Lucavsalas līdz Podragam, ietverot arī Ķīpsalu,
kuras dienvidu gals vēl nesen tika iecerēts kā vieta augstākajām ēkām Rīgā. Šī
projekta autori ir pats pilsētas arhitekts un viņam pietuvinātie kolēģi, kas
pēc savas izpratnes interpretējuši Rīgas attīstības plānā (kā zināms, dažiem no
tā autoriem šobrīd ir sava veida juridiskas problēmas) ietvertās idejas. Jāatzīst,
ka Kreisā krasta koncepcija ir projekts, kas jau «treknajos gados» šķita vairāk
nekā apšaubāms, bet šobrīd šķiet pavisam neadekvāts. Vajag spēcīgu iztēli, lai
iztēlotos Pārdaugavā kādus piecus desmitus augstceltņu — vairāk nekā ir Eiropas
amerikāniskākajā pilsētā Frankfurtē, kas taču ir pavisam cita svara spēlētāja.
Līdzīgas izstādē  ir arī fantāzijas par
augstceltņu puduriem Krasta ielā jeb Daugavas labā krasta silueta koncepcija.

Nākošie pēc lieluma ir
projekti un plānojumi, kas aptver viena vai vairāku kvartālu teritoriju.  Iecerētais administratīvais centrs Torņkalnā,
Skanstes ielas rajons, Andrejsalas attīstības priekšlikumi, Centrālas dzelzceļa
stacijas areāls, Centrāltirgus un Spīķeru kvartāls, Dreiliņu rajons — projekti
un plānojumi šīm vietām, iespējams, var liekties interesantāki par
iepriekšminētajiem, jo izskatās reālāki — to detalizācija ir sīkāka, attēlotās
ēkas konkrētākas, jo aiz daudzām ir noteikti pasūtītāji. Protams, ka cilvēkus
pievelk maketi, tāpēc Skanstes ielas apkaimes kvartālu projekts var šķist vai
visatraktīvākais — jo makets aprīkots ar lampiņām, kuras dažādās kombinācijās
ieslēgt un izslēgt ļauts izstādes skatītājiem. Taču tas gan nekādi neuzlabo
iecerētās vietas telpiskās kvalitātes — skatoties maketā var iztēloties, ka apkaime
būs kā tāds savdabīgs hibrīds starp padomju laika guļamrajonu un Krasta ielas
apbūvi. Taču — kad nu tas vēl būs.. Arī lielākā daļa šī mēroga projektu, kas
varbūt pirms pāris gadiem likās teju vai tūlīt sāks īstenoties, tagad ir
atbīdījušies tālā nākotnē un liela daļa noteikti miruši pavisam.

Par nosacīto trešo grupu
varētu saukt atsevišķu ēku projektus, kādu izstādē arī ir samērā daudz. Daži no
tiem tādi, kas sākti būvēt, bet domājams, ka daudzi nekad netiks celti.  Atkal jau maketi ir tie, kas pievērš uzmanību
diviem Zaigas Gailes projektiem — Ģipša fabrikai, kurā labi apskatāms 2. kārtā
iecerētā ideja, kas apstājusies būvniecības stadijā, kā arī modelis Rīgas rauga
fabrikas pārbūvei. Savukārt citā telpas stūrī — līdz šim neredzētas
vizualizācijas ļauj ieraudzīt to, kā izskatīsies Nacionālā bibliotēka nevis
ierastajos tālumskatos — no Daugavas otras puses vai tuvojoties tai pa Akmens
tiltu, bet gan pavisam tuvumā — stāvot Uzvaras bulvārī, ēkas pakājē.

Vēl ir arī daži projekti,
kas neiekļaujas nevienā no šīm grupām — pāris studentu diplomdarbi, kam nav
nekāda saistība ar konkrētām būvniecības iecerēm. Tas ir mazliet cits
arhitektūras virziens — koncepcijas, kam vajadzētu ietekmēt kādus teorētiskos Rīgas
attīstības diskursus. Taču pat tāda pietiekoši provokatīva ideja, kā Rīgas
centra apvedceļu sistēma, izmantojot esošos dzelzceļa loka koridorus — ideja,
ko piedāvā Viktors Valgums juniors  — arī
tā nekā īpaši nesaviļņo visādi sastāvējušos teorētiskos ūdeņus.

Kopumā iespaids par
izstādi paliek bagātīgs un raibs — vienkopus savākti visdažādākie projekti,
izstādīti maketi, kam citur nemaz nebūtu vietas. Kāds ir izstādes mērķis? Nu,
no vienas puses — aizpildīt tukšo veikala platību, no otras — laikam jau ļaut
iepazīties plašākam cilvēku lokam ar dažādiem Rīgas projektiem un, iespējams, censties
sniegt atbildi uz jautājumu «kas ir arhitektūra?». Tas nozīmē, šī vieta uz
dažiem mēnešiem pilda tāda kā arhitektūras informācijas centra lomu. Tādas
vietas, kādas ierasts redzēt daudzās Eiropas pilsētās, taču kam Rīgā, vismaz
pēdējos 20 gados, nav īsta precedenta. Padomju laikos gan Pēterbaznīcā bija «Arhitektūras
un pilsētbūvniecības propagandas centrs», taču tā izpausmes, šķiet, bija
savādākas. Šādā aspektā izstādi iepirkšanās centrā jāvērtē pozitīvi. Zināma
konsekvence tad būtu, ja pēc laika izstāde ceļotu uz kādu citu Rīgas nostūri,
uz citu lielu veikalu.

Neskatoties uz to, ka
izstāde ir kā savārstījums bez vienotas koncepcijas un vēstījuma, un projektus
vieno tikai viens vadmotīvs: Rīga, tā tomēr būtu varējusi pildīt tāda arhitektūras informācijas centra lomu. Iespējams, tam būtu vajadzīgs
vēl  salīdzinoši nedaudz — būtu nepieciešams, lai uz vietas (ja ne pastāvīgi, tas vismaz,
teiksim, dažas stundas nedēļā, noteiktos laikos) būtu kāds zinošs cilvēks, kas
sanākušajiem interesentiem spētu kaut nedaudz pastāstīt par to, kas te redzams.
Šobrīd potenciālie skatītāji (un kā vēsta statistika, viņu tiešām ir daudz) ir
pamesti savā vaļā, izstādes rīkotājiem neizmantojot iespēju izglītot, palīdzēt
orientēties visnotaļ blīvajā informācijas haosā.

Šādi izprotot izstādes
mērķi arī dalībniekiem — arhitektiem, kas sagatavojuši savus projektus
rādīšanai, būtu nācies piedomāt, ka viņi taču uzrunā nespeciālistu auditoriju. Par
gandrīz  sasniegumu var saukt salīdzinoši īsos un lakoniskos tekstus uz paneļiem.  Taču kaut arī plāni un griezumi ir kā
arhitekta pamatvaloda, tomēr noteikti nepieciešams meklēt kādus vēl citus —
atvieglotus komunikācijas veidus. Vizualizācijas — tās, protams, palīdz  un maketi, saprotams, vēl vairāk. Uz citu
darbu fona izceļas britu kompānijas Fletcher
Priest
piedāvājums Torņakalnam — iesaistot komiksu kultūras paņēmienus un,
iespējams, padarot idejas mazliet saprotamākas ikvienam.

Taču tas ir vairāk par
formu, par veidiem, kā novadīt izstādes saturu pie tiem, kam tā laikam jau ir
paredzēta. Bet atgriežoties pie satura un būtības — izstāde liekas kā tādas krāsaini
zaigojošas putas no plīsušā ekonomiskā burbuļa. Straujā ekonomiskā attīstība,
kas norisinājusies par aizņemtu naudu, izrādījās māns, taču skatoties projektos
izstādē, parņem sajūta, ka tās autori to nav pamanījuši un turpina dzīvot fantāzijās un
cer, ka pēc pāris gadiem tas viss atgriezīsies. Un nemana, ka no
iecerētā  biezā augstceltņu pudura
Ķīpsalas rajonā pa visiem «treknajiem gadiem» tapusi tik viena ēka, kurā mitinās
banka, kam simboliski šobrīd parādā vai puse Latvijas. Līdzīgi, kā nemana, ka Rīga
patiesībā jau divdesmit gadus ir sarūkoša pilsēta kurā iedzīvotāju skaits
nemitīgi krītas un nākotnes prognozes atšķiras tikai ar dažādiem krituma
tempiem.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
12 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Inline Feedbacks
View all comments
Miķelis

SIA Arhitektūras birojs Forma par 5625 latiem (bez PVN) ieguvis tiesības veikt Saulkrastu peldvietas centra tualetes rekonstrukcijas autoruzraudzību.

Par to liecina informācija Iepirkumu uzraudzības biroja mājaslapā. SIA Arhitektūras birojs Forma bijis vienīgais autoruzraudzības pretendents.

Tualetes rekonstrukcija plānota Igaunijas – Latvijas pārrobežu sadarbības programmas ESTLAT projekta TOWARDS the Blue Flag on Baltic Beaches ietvaros.

Avots: http://www.db.lv

Treknie gadi kaut kur tomēr turpinās…

Dita

tas par darbu kaitīgā vidē laikam-deguns būs jāspiež ciet vai?

losangelos

Smieklīgs, bet pamācošš, gluži kā laba anekdote, ir gan šis stāstiņš par iegūtajām tiesībām, gan Miķeļa nopietnā izteiksme par to cepoties 😀 Līdzsvara noturēšanai der ik pa laikam apzināties, ka bez arhitektiem cilvēce var lieliski iztikt, kamēr asenizatoriem, tautā sauktiem arī par "zelta vedējem", darbs bija, ir un būs. Reiz arī tā vairs nebūs, bet katram atsevišķi tas brīdis pienāks vēl ātrāk. Pietiekoši lielā, vai mazā mērogā, vai vienkārši "no turienes" paskatoties, starp krutajiem projektiem un atejas bedrēm nav nekādas atšķirības, tas viss ir māņi, kam lemts izgaist. P.S. šīsnedēļas ievērojamākais arhitektūras notikums, šķiet ir ēkas nojaukšana Vecrīgā, blakus Galerijai… Lasīt vairāk »

minc

Rakstā nokritizēto izstādi -Rīgas arhitektūra projektos- var vērtēt no vairākiem aspektiem. Par raibumu varētu autoram daļēji piekrist, bet tas nemazina pašas idejas vērtību – padarīt arhitektu idejas pieejamas plašākai publikai. Mums kautkā ir iegājies – kamēr nekas nenotiek, visi vaimanā, ka nekā jau nav, bet līdzko tiek uzsākts kas jauns, tas tiek nokritizēts līdz ar zemi.

Tad varbūt konstruktīvāk būtu izteikt konkrētus priekšlikumus, lai turpmāk būtu labāk! Un pietiks atkal un atkal zūdīties par dārgo maketu, bet piedāvāt tam efektīvāku pielietojumu!

X-PAT

Miķeli! Bliez šurpu! Pieliksim pie USA ne-sausajām atejām! Ja neesi pamanijis, mums taga ir "bezvīzu" režīms. Ja LV spiež kā tāda novalkāta laka kurpe, tad ķer vien pastaliņas un bliez šurpu! Censoņus nesmādējam arī šit-ajā krastā!

Bez sarkasma!

P.S. Varbūt, ka es lasīt neprotu, bet kur te rakstā bija pieminēta Forma?

Miķelis

Paldies, paldies – vēl jau te ar pa bišķiņam ir ko darīt, USA gan porcijas ir divreiz lielākas, bet tas nozīmē ka atejas ar. Rakstā Forma protams nebija pieminēta, bet tas koments asociācijai. Katrs jau var ieraudzīt ko grib 🙂

Miķelis

SIA Arhitektūras birojs Forma par 5625 latiem (bez PVN) ieguvis tiesības veikt Saulkrastu peldvietas centra tualetes rekonstrukcijas autoruzraudzību.

Par to liecina informācija Iepirkumu uzraudzības biroja mājaslapā. SIA Arhitektūras birojs Forma bijis vienīgais autoruzraudzības pretendents.

Tualetes rekonstrukcija plānota Igaunijas – Latvijas pārrobežu sadarbības programmas ESTLAT projekta TOWARDS the Blue Flag on Baltic Beaches ietvaros.

Avots: http://www.db.lv

Treknie gadi kaut kur tomēr turpinās…

Dita

tas par darbu kaitīgā vidē laikam-deguns būs jāspiež ciet vai?

losangelos

Smieklīgs, bet pamācošš, gluži kā laba anekdote, ir gan šis stāstiņš par iegūtajām tiesībām, gan Miķeļa nopietnā izteiksme par to cepoties 😀 Līdzsvara noturēšanai der ik pa laikam apzināties, ka bez arhitektiem cilvēce var lieliski iztikt, kamēr asenizatoriem, tautā sauktiem arī par "zelta vedējem", darbs bija, ir un būs. Reiz arī tā vairs nebūs, bet katram atsevišķi tas brīdis pienāks vēl ātrāk. Pietiekoši lielā, vai mazā mērogā, vai vienkārši "no turienes" paskatoties, starp krutajiem projektiem un atejas bedrēm nav nekādas atšķirības, tas viss ir māņi, kam lemts izgaist. P.S. šīsnedēļas ievērojamākais arhitektūras notikums, šķiet ir ēkas nojaukšana Vecrīgā, blakus Galerijai… Lasīt vairāk »

minc

Rakstā nokritizēto izstādi -Rīgas arhitektūra projektos- var vērtēt no vairākiem aspektiem. Par raibumu varētu autoram daļēji piekrist, bet tas nemazina pašas idejas vērtību – padarīt arhitektu idejas pieejamas plašākai publikai. Mums kautkā ir iegājies – kamēr nekas nenotiek, visi vaimanā, ka nekā jau nav, bet līdzko tiek uzsākts kas jauns, tas tiek nokritizēts līdz ar zemi.

Tad varbūt konstruktīvāk būtu izteikt konkrētus priekšlikumus, lai turpmāk būtu labāk! Un pietiks atkal un atkal zūdīties par dārgo maketu, bet piedāvāt tam efektīvāku pielietojumu!

X-PAT

Miķeli! Bliez šurpu! Pieliksim pie USA ne-sausajām atejām! Ja neesi pamanijis, mums taga ir "bezvīzu" režīms. Ja LV spiež kā tāda novalkāta laka kurpe, tad ķer vien pastaliņas un bliez šurpu! Censoņus nesmādējam arī šit-ajā krastā!

Bez sarkasma!

P.S. Varbūt, ka es lasīt neprotu, bet kur te rakstā bija pieminēta Forma?

Miķelis

Paldies, paldies – vēl jau te ar pa bišķiņam ir ko darīt, USA gan porcijas ir divreiz lielākas, bet tas nozīmē ka atejas ar. Rakstā Forma protams nebija pieminēta, bet tas koments asociācijai. Katrs jau var ieraudzīt ko grib 🙂

12
0
Would love your thoughts, please comment.x