Pirmā čaulas konstrukcija Latvijā

Lai arī
šodien skumjā paskatā, restorāns Sēnīte  ir viens no
spilgtākajiem modernisma arhitektūras un izcilākais čaulas konstrukcijas
paraugs Latvijā, viens no ievērojamākajiem sava laika arhitektūras notikumiem.

„Arhitekta telpiskā iecere radusi
sabiedroto talantīga inženiera konstruktora darbā, restorāna zālei veidojot
čaulas tipa pārsegumu. Pateicoties veiksmīgai novietnei sarežģīta transporta
mezgla tuvumā, oriģinālai formai, kā arī – kas nebūt nav mazsvarīgi –
stabilam un augstam apkalpošanas līmenim, komplekss „Sēnīte” vēl joprojām ir
viens no mūsu republikas populārākajiem sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem”[1] –
tā rakstīja prominents arhitektūras izdevums vēl ne tik sen, pirms 15 gadiem.
Kapitālisms ir skarbs – pat Lekorbizjē radītajai modernisma ikonai villai
„Savoja” mūsdienu kultūras situācijā, kurai šķietami nāktos būt civilizētai, bija
jācīnās par izdzīvošanu. Vietējā arhitektūras un inženierbūves 20. gadsimta
sešdesmito gadu šedevra, kādreiz Latvijā modernākā restorāna kompleksa „Sēnīte”
(1967. gads, restorāns ar alus zāli, kafetēriju, vasaras terasi un
kulinārijas veikalu), kas šosejas malā tagad stāv sakropļots un pamests, sūro likteni
aizēno skaļāki notikumi kultūras mantojuma aizsardzībā, piemēram, valsts līmenī
sāktā cīņa par Ķemeru sanatorijas glābšanu.

Tikmēr atgriežoties sešdesmitajos
gados – tolaik īstenotais projekts profesionāļu vidē izraisīja gandrīz
bumbas sprādziena efektu. Minētie sabiedrotie – arhitekts Linards Skuja un
inženieris Andris Bite, piedaloties inženierim Rūdolfam Ozoliņam, – meklējumu
procesā, kas arhitektam prasīja piecus gadus, inženierim čaulu konstrukciju pētījumi
vēl ilgāku laiku, kopdarbā radīja unikālu kupolveida ēku – pirmo sfēriskas
dzelzsbetona čaulas konstrukcijas celtni Latvijā, kas balstījās tikai trijos
atbalsta punktos, trijstūra malai sasniedzot 24 metrus, kupola rādiusam –
20 metrus. Betona čaula bija 5–10 centimetrus bieza, turklāt tā tika
atlieta uz vietas, neizmantojot veidnes.

Lielākās tā laika celtniecības
organizācijas oriģinālais un nepārbaudītais projekta risinājums – būtībā
eksperiments ar neparedzamām sekām – bija izbiedējis, un ēku uzņēmās
realizēt Latvijas Patērētāju biedrības Valmieras darbu vadītāja iecirkņa
kolektīvs. Novatoriskajā būvē tika izmantotas arī citas savam laikam jaunas
tehnoloģijas – Latvijas Zinātņu akadēmijas Neorganiskās ķīmijas institūta
speciālists Edgars Lagzdiņš izstrādāja jaunu čaulas hidroizolācijas paņēmienu
līdz tam ierastā bitumena vietā: hidroizolācija tika panākta, izsmidzinot uz
betona virsmas hidrofobas vielas – FES šķīdumu. Savukārt griestu iesegums
tika veidots, aplīmējot čaulu ar 5 cm biezām putupolistirola plāksnītēm,
kas nodrošināja siltumizolāciju un slāpēja skaņu – siltā gaisa pieplūde
tika organizēta vienmērīgi pa visu zāles perimetru. Vērtējot situāciju
šīsdienas acīm, jāņem vērā, ka tehnisku jauninājumu ieviešanai tolaik bija
cits, savā ziņā pat politisks konteksts. Saimniecības jomās situāciju
kontrolēja varenā organizācija „Gosstandart” jeb Valsts standarts,
eksperimentāli celtniecības materiāli gan varēja tikt lietoti, testējot tos ne
vien laboratorijās, bet arī uz iedzīvotājiem, taču līdz oficiālai
apstiprināšanai, kurā piedalījās arī partijas uzraugi, to ķīmiskais sastāvs un
citas detaļas bija slepenas.[2]

Jau tolaik „Sēnītes” stiklojumu
hermetizācija tika panākta, lietojot dubultstikla paketes ar sausā gaisa
starpslāni. Arhitekts Laimonis Stīpnieks, rakstot jaunajai būvei veltītu apskatu,
šajā sakarā gan pamatoti kritizējis neatbilstošos stiklojumu koka ietvarus,
kuri objektā lietoti stilistiski un praktiski piemērotāko alumīnija profilu
vietā.[3] Kompromiss, kas radās
projekta īstenošanas laikā, saistās ar apjomu telpisko kārtojumu: sākotnēji
tika plānots, ka sfēriskais kupols atradīsies uz zemes – neliela cokola –,
taču būvprogramma jau tapšanas gaitā tika papildināta ar pagrabstāva zāli un
palīgtelpām, tālab tika paaugstināts cokolstāvs. Izmantojot reljefu, no Rīgas–Pleskavas
šosejas puses cokolstāvs tika pilnīgi paslēpts zemē, atverot to Rīgas–Raganas
ceļa virzienā. Reizē ar to kompleksa centrālā ieeja pārcēlās stratēģiski mazāk
nozīmīgā vietā, turklāt pabūve atņēma kupolam vizuālo efektu. Trijstūra malā
starp Murjāņu un Siguldas ceļu galvenajam būvķermenim pieslēdzās vienstāva
korpuss ar palīgtelpām, pret Siguldas ceļu noslēdzoties ar kulinārijas veikalu.

Arhitekta pārdrošo kupolveida
celtnes ieceri bija iespējams realizēt, tikai pateicoties radoši domājošajam un
uz nākotnes idejām vērstajam inženierim Andrim Bitem, kuru sameklēt un neilgi
pirms viņa aiziešanas mūžībā intervēt izdevās mākslas zinātniecei Vitai Bangai:
„Būtībā mana interese par čaulu konstrukcijām sākās jau studiju laikā. Patika čaulas
ar lielu laukumu un mazu materiālu lietojumu (plānās). Savā darbībā iespaidojos
no spāņu izcelsmes meksikāņu arhitekta Fēliksa Kandelas [Felix Candela,
1910–2010]. 20. gadsimta piecdesmito gadu sākumā viņš bija viens no
pirmajiem, kas veiksmīgi lietoja plāno čaulu konstrukcijas, kurām bija efektīga
hiperboliskā paraboloīda forma. Pie mums piecdesmito gadu beigās vieglās
konstrukcijas vēl nebija iegājušas apritē, šeit celtnēs pēc iespējas vairāk
izmantoja betonu. Bet mani šī ideja urdīja, un radīju daudzus maketus, līdz tiku
pie rezultāta. Visvairāk mani interesēja trīs atbalsta punktu konstrukcija, kas
segta ar čaulu. Bija nodoms šādā veidā celt savu vasarnīcu, taču to neīstenoju.
Toties tapa “Sēnīte”. Restorāna čaulas konstrukcijas ideja sākumā radās, skatot
piecdesmitajos gados pēc Mīsa van der Roes projekta celto Masačūsetsas
Tehnoloģiju institūta ēku. Taču pirmais darbs, kur varēju sevi apliecināt kā
inženieris, bija Dzintaru koncertzāles izbūve 1960. gadā kopā ar arhitektiem
Modri Ģelzi un Albertu Vecsīli. [Modris Ģelzis Vitai Bangai komentēja kopdarbu:
“Esmu pateicīgs konstruktoram Andrim Bitem. Viņš aizstāvēja savu ideju par
lielo laidumu, un, uzticoties viņam, mēs tagad esam tikai ieguvēji.”] Ar
arhitektu Juri Skalbergu sadarbība iznāca pie bijušās Planetārija jeb
Republikāniskā zinību nama zāles un brīvstāvošu kāpņu konstrukcijas, arī
veidojot pārsegumu pāri Kalēju ielai Krievu drāmas teātra sānu fasādē. Tas gan
sākotnēji bija izdomāts kā brīvstāvoša, uz konsolēm balstīta konstrukcija bez
balstiem, taču šis priekšlikums tika noraidīts. Konstruēju grozāmās skatuves
Krievu drāmas un Nacionālajā teātrī. Unikālas bija kopā ar arhitektu Georgu
Mincu radītās Rīgas autoostas nojumes – iekārtas dzelzsbetona čaulas
konstrukcijas, kas tagad nojauktas, – tās bija ļoti plānas, daudzi domāja,
ka neturēs, sabruks. Iekārtas čaulas konstrukcijas izmantoju arī kinoteātra
“Palladium” bēniņos, Rīgas Mūzikas instrumentu rūpnīcas starpstāvu pārsegumā,
Salacgrīvas kultūras nama bēniņos un jumtā, Carnikavas stadiona tribīņu jumtā.”
Kad aizraušanās ar čaulu konstrukcijām vērsās plašumā, Andris Bite šajā jomā
esot kļuvis par galveno autoritāti un vadījis arī studentu diplomdarbus.[4]

Lai arī šodien žēlīgā paskatā,
„Sēnīte” ir un paliek spilgtākais šādas arhitektūras un tehnoloģijas paraugs, kas
dzimšanas brīdī izraisīja furoru. Atceras arhitekte Lia Asta Knāķe: „Tas bija
pilnībā neordinārs projekts uz tā laika drausmīgo kastīšu arhitektūras fona,
tehniski ārkārtīgi grūti izpildāms, īpaši runājot par hidroizolāciju.
Profesionāļu vide bija pārsteigta – neviens līdz tam nebija projektējis
kaut ko tik drosmīgu, kolēģi bariņiem brauca skatīties jauno ēku. Komplekss
bija pievilcīgs kā ārēji, tā iekšēji [pie interjera izveides darbojās daudzi
mākslinieki – te bija stikla mākslinieka Arnolda Vilberga veidotie
petrolejas lampām līdzīgie dūmstikla gaismas ķermeņi un monumentāls stikla
lējuma panelis, kas darbojās kā orķestra fons, Jura Indriksona dekoratīvie
metālkalumi, Eduarda un Māras Generu, tolaik vēl Mākslas akadēmijas studentu,
keramikas trauki un svečturi, pēc Kurta Fridrihsona meta veidotā ārsiena –
terases fons. Arhitekts Oļģerts Krauklis kā veiksmīgāko vērtējis alus zāles
apdari – sarkano ķieģeļu klonu, koka griestus un dekoratīvo apmetumu[5] – aut.]. Laika gaitā „Sēnīte” kļuva
par Latvijas Arhitektu savienības organizēto ekskursiju obligāto pieturu –
mēs mīlējām šo vietu”.6 Šodienas
situācijā neticami, bet „Sēnīte” pozīcijas noturēja krietnas desmitgades –
oficiāli restorāns tika likvidēts 2010. gadā.

Andris Bite (1920–2002)
Studijas sācis Ļeņingradā, 1960. gadā beidzis Rīgas Politehnisko
institūtu. Strādājis Latvijas PSR Kultūras ministrijas Būvremonta kantorī.
Nozīmīgākie darbi: Dzintaru koncertzāle (1960, kopā ar arhit. M. Ģelzi un
A. Vecsīli), Pareizticīgo katedrāles pārbūve par Republikānisko zinību
namu Rīgā (1964, kopā ar arhit. J. Skalbergu), Rīgas autoosta (1964, kopā
ar arhit. G. Mincu), Rīgas Krievu drāmas teātra rekonstrukcija (1967, kopā
ar arhit. J. Skalbergu), restorāns „Sēnīte” Vidzemes šosejas 38. km (1967,
kopā ar arhit. L. Skuju).

Linards Skuja

Dzimis 1935. gadā. Beidzis RPI
Celtniecības fakultātes Arhitektūras nodaļu (1960). Strādājis institūtā
„Centrsojuzprojekt” (1960–1978), institūtā „Agroprojekts” (1978–1991),
nodibinājis biroju „Telpa” (1991). Nozīmīgākie projekti: restorāns „Sēnīte”
Vidzemes šosejas 38. km (1967), Andreja Pumpura muzejs Lielvārdē (1983),
Preiļu rajona kultūras nama „Nākotne” klubs (1988), kultūras nams Viesītē
(1991), skola Tukuma rajona Jaunsātos (1991), muitas punkti Grenctālē, Meitenē
(1995).

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
guest
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
0
Lūdzu, komentējietx