Pilsētas saprašanu un puļķīti Liepājai!

Arhitekts—pilsētplānotājs Uģis Kaugurs nosauc galveno arhitektu par personificētu kontaktpersonu, kam būtu jābūt ieinteresētam diezgan garlaicīgajā, ilgtermiņa pilsētas saprašanas darbā: «Ja nav definētas prioritātes pilsētas attīstībai kopumā, tad nepastāv tāda mana vīzija par pilsētu. Tas ir absolūts untums. Turklāt — traucējošs. Tā štelle ir saprast.»

Ko Tu atbildētu, kā iet arhitektiem Liepājā?
Nupat vairs nav nozīme, vai Liepājā vai citā pilsētā, jo vairums liepājnieku strādā ne tikai Liepājā un rīdzinieki — ne tikai Rīgā. Varam runāt par to, kā iet arhitektiem Latvijā. Visi ir noslogoti nejēgā, pieprasījums ir liels. Tas nav labi no vispārīgās kvalitātes viedokļa. Nav laika palasīt vai padomāt. Darbs, darbs.

Ko Tu tagad dari?
Izstrādāju dažādus pilsētu plānojumus. Teritoriālplānojumus. Laukus gan neesmu plānojis.  Juridiski — individuāli, kā arī dažādās kombinācijās ar citiem cilvēkiem. Tas ir atkarīgs no vietas, no pasūtījuma, no satura, no problēmas un, vai mani nolīgst, vai es.

Vai esi papildus izglītojies pilsētplānošānā?
Latvijā nav piedāvājums nopietnai, nodalītai izglītībai plānošānā. Kādā periodā tā mani ļoti ieinteresēja, iznāca vairāk saskarties. Vēl pirms sāku strādāt par Liepājas galveno arhitektu, Liepājas domē biju kā konsultants. Man bija ilūzijas, ka amatā varēšu nodarboties ar plānošanu. Taču pazīstami plānotāji smējās, ka esmu šai nodarbei zudis. Darbs bija saistīts ar pilsētas struktūru, kopēju saprašanu par pilsētu. Pie tā arī paliku.

Kāpēc Tu paliki Liepājā?
Man te patīk! Darbi ir arī Rīgā. Kamēr lielākā daļa darbu ir Liepājā, izbraukāju. Varbūt sentimentāli, bet pat nevaru iedomāties, ka dzīvotu vietā, kur pietiekami tuvu nav jūra. Pagaidām nav iemesla to mainīt. Tā patikšana ir iracionāla.

Pie kāda projekta Liepājai Tu pašlaik strādā?
Kopā ar Andri [Kokinu] sākām strādāt pie dažiem lielākiem projektiem. Piemēram, plānojuma visai ezermalai, kas ir liela teritorija, vai Karostai. Ir arī mazāki kā Siena tirgus. Principā — pie pašvaldības pasūtījumiem.

Ko Tu teiktu kolēģiem, kas viņus šeit sagaida atgriežoties?
Kāpēc salīdzinām tikai ar Rīgu? Protams, būvniecības apjomi Liepājā ir mazāki nekā Rīgā. Bet lielāki nekā Pāvilostā. Darīt ir ko un nav neinteresanti. Rīgā ir tehnoloģiskas lietas, ko Liepājā nedara, jo nav naudas.

Kam un pie kā īsti atgriezties? Rīgā vairāk notiek tusiņš — lai dabūtu pasūtījumus, ir jākontaktējas. Nezinu nevienu, kas sēdētu tikai šeit un nepiedalītos tanī kopējā komunikācijā. Jautājums ir cits. Cilvēkiem, kuri ir nobrieduši, nostabilizējušies, izveidojuši savu biroju, praksi, pasaules uzskatu, ir viens pīpis, kurā vietā izpildīt pasūtījumu. Līdz kādai pakāpei. Piemēram, Andrim ir birojs arī Rīgā. Jaunākiem svarīgs ir tusiņš. Varbūt pat mirklīgā sajūta, ka, pārejot no viena biroja uz otru, kas mainīsies. Naudiņa vai pieredze.

Liepājā jau arī izķertu. Vai te ir mazākas algas? Dzīve lētāka. Drīzāk tas, ka esi ārā no tā tusiņa. Lai dzīvotu šeit, jābūt — piesietam pie mājas vai vecumā, kad ģimenes ērtības un dzīves apstākļi — jūras vai parka tuvums — kļūst svarīgāki par darbu. Tad, kāpēc ne Ventspilī, kur piedāvā visādus vilinājumus? Vecums, kad dibina ģimeni, faktiski ir arī aktīvākais, un visi izvēlas par labu praksei.

Kāpēc Tu tajā 1989.gadā atnāci?
Pavisam cits laiks. Bija mode mesties uz kolhoziem, kas nozīmēja vismaz pašam patstāvīgi veikt savu dzīvi. Pirtis un kūtis Dundagai apnika. Agris [Padēlis—Līns] jau kā Liepājas galvenais arhitekts delegācijā ar Uldi [Pīlēnu] sāka šņorēt, stāstot, kāpēc ir labi būt Liepājā.

Tavuprāt, kas patlaban notiek klubā V—10?
Ilgi neesmu bijis. Ceturtdienās bieži esmu Rīgā. Man nav speciālas attieksmes, kāpēc eju vai neeju. Labi, ka tāda vieta ir. Ja tas ir klubs, ir nepieciešami kopīgi, skaidrāk definēti mērķi un reglaments. Kā korporācijās — ne sevišķi aizraujoši, vecmodīgi, bet ir disciplīna attiecībā pret citiem biedriem. Pie tā vairumam jānonāk. Pretējā gadījumā tā ir pašvaki organizēta kafejnīca.

Ir taču V—10 prezidents, statūti un valde!
Reāli nekas no tā tur nav. Iespējams, ka ir tā kā Uldis teica: pārejas periods — rudens. Lasīju, ka Liepājā būs Būvniecības konsultatīvā padome. Tas pats, no kā klubs sākotnēji veidojās. Šodien tam būtu jābūt maksas pasākumam ar juridiski definētu spēku vai vietu.

Citādi — Reatons atved jaunu tepiķīti, kolēģim vai domniekiem ir problēma — nokonsultē, un viss. Vai kādu aizrautu priekšlasījumi par ceļojumu kā kādreiz bija? Triviāli, bet — vai slikti? Pašam jāapdomā, ko ellē esi braucis skatīties, jāatlasa 10 no 100 diapozitīviem. Līdzīgi kā ballītēs ir rotaļas, lai vakaru saturētu kopā.

Kāpēc Liepājai jau 2 gadus nav galvenā arhitekta?
Nebija cilvēka, nebija arī vajadzības. Arī šobrīd nav definēts, kas tas par amatu, kādas ir funkcijas. Ko un kurš tieši no viņa sagaida? Viens ir projektu apkalpošana. To var darīt Būvvalde. Bet amorfa organizācija ir inerta un bezatbildīga lēmumos. Šāda izmēra pilsētā cilvēkiem droši vien ir vajadzība parunāties ar konkrētu cilvēku, nevis mistisku organizāciju, kas pieņem juridiski pamatotus, bet atsvešinātus lēmumus. Galvenais arhitekts personificē kontaktpersonu. Viņš var patikt, nepatikt, viņam ir viedoklis vairāk vai mazāk, bet viņš ir tas, ko galu galā lamā… Konkrēts, nevis abstrakts.

Otrs ir daudzinātais, kopējais redzējums par pilsētu. Kam to vajag? Ja nav definētas prioritātes pilsētas attīstībai kopumā — nedz politiskas, nedz telpiskas vai pat ekonomiskas, tad nepastāv tāda MANA vīzija. Tā nav diskutējama, jo nav pret ko samērot. Tas ir absolūts untums — šī būs rožu, liepu, sarkano ķieģeļu vai balto paneļu pilsēta. Nu un tad? Tam nav nekāda sakara ar to, kas patiesībā notiek. Pilsētai ir citi iemesli, kāpēc tā attīstās vai nē. Ja tie nav skaidri, vīzija ir pat traucējoša.

Iespējams, objektīva ir pilsētas attīstības stadija — noskaidrošanās. Man gan liekas, ar šo nedefinētību izniekojam pilsētas laiku un palaižam garām izdevības.

Kā Tu vērtē Rīgas modeli — pilsētas arhitekta aģentūra?
Tas aizvien ir ceļš uz kaut ko. Arī tur ir ilgas pēc kopējās vīzijas, kas arī nav definēta. Ir mēģinājumi. Kopīga, saprotama vienošanās par to nav. Jānis Dripe ir gudro zīmju tulks vai starpnieks, kas veido sabiedrības saprašanu, par ko vispār ir runa, lai vienalga, kādā stadijā mēs būtu. Domāju, ka viņš šim periodam ir īstais cilvēks tajā vietā.

Iveta Ansone būs īstais cilvēks 2007.gada Liepājai?
Viedoklis par galveno arhitektu štatu sarakstā ir: ja dabūsim puļķīti, ko tajā caurumiņā iebāzt, gan jau viņš zinās, ko darīt, un būs miers. Pat ja nolaistos pats Dievs kāda mesijas izskatā, viņš varēs izdarīt tikai tik, cik caurumiņš ir liels — plus, mīnus.

Tādā situācijā sākt darbu ir ļoti sarežģīti. No vienas puses gribas būt iepriekšējās pieredzes turpinātājam. No otras — tā jau ir nederīga. Pašam jāatrod vieta. 1997.gadā, kad es sāku strādāt, bija citi uzdevumi, iespējas un metodes, ko darīt ar pilsētu.

Domāju, pārspīlēta ir tā harizmātisma lieta. Bez ambīcijām to nevar darīt, bet savās ambīcijās jāatstāj vieta arī citiem. Svarīgi, lai nebremzējas procesi. Pēc aiziešanas no Domes, strādājot privātpraksē, saistībā ar Liepāju — tieši un netieši jūtu, kā procesi nenotiek vai notiek neveikli, neprofesionāli vai sarežģīti tikai tāpēc, ka šis postenis nav aizņemts. Nav, kas pasaka kādu virzienu.

Visā Latvijā trūkst to, kam interesētu šis diezgan garlaicīgais, ilgtermiņa pilsētas saprašanas darbs. Plāno vai apbūvē vienmēr citi. Tā štelle ir saprast. Iveta zina pilsētu.

Tev izdevās saprast?
Jā, kā struktūru, organismu. Bet tā ir mana saprašana. Citiem var būt cita. Tas vienmēr ir diskusiju objekts. 

Kas Tevi kā galveno arhitektu gandarīja?
Citēju izlasīto: pilsētplānotājiem ir iespēja būt gudrākam un atbildīgākam par politiķi tajā, kas notiek ar pilsētu, jo var veidot to daudz lielākā laika periodā. 4 gadi pilsētai nav nekas. Gandarījums bija arī problēma. Tev jāmāk runāt ar politiķi, kurš neinteresējas par lietām, kas notiks pēc 20 gadiem un nenesīs priekšrocības nākamajām vēlēšanām. Kad redzi, kā notiek tas, kur saskatīji kopsakarības, kas varētu notikt, ir zināms gandarījums.  

Un ko Tu uzskati par savu pienesumu Liepājai?
Varēju izdarīt to, kas bija nobriedis. Pārējais ir ambiciozs vingrojums. Tā ir Vecās ostmalas krastmala, ko dabūju vaļā un kas pamazām attīstās. Zivju iela kā gājēju iela. Ideja nav mana, bet to atvēra. Iesāktais — kas notiek ar centru? — kanālmalu un Rožu laukumu. Strukturālā pieeja Brīvības ielai, kas arī varēja notikt, jo bija ekonomiskais spiediens uz to vietu, — aizgāja autolietas tur, kur bija krūmi.

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000