Pilsētas kultūra

A4D vēlas aizsākt jaunu un visai plašu tēmu, kas nav tieši saistīta ar arhitektūru, bet ar urbānismu gan. Tā būtu tēma par lietām, kuru tapšanā lielāka nozīme ir pilsētas iedzīvotāju vai to grupu iniciatīvai, ne tik daudz pārvaldes un komerciālām institūcijām, ne arī arhitektam. Tātad par lietām, kas pilsētu padara daudzveidīgāku un dzīvāku.

Atbilstoši UNESCO definīcijai, kultūra tiek uztverta kā sabiedrības vai sociālas grupas garīgo, materiālo, intelektuālo un emocionālo pazīmju kopums un tas, ko tas ietver, papildinot mākslu un literatūru, dzīves un kopā dzīvošanas veidus, vērtību sistēmas, tradīcijas un ticējumus. (Vispārējā kultūras daudzveidības deklarācija, UNESCO, 2002)

Ekonomiski attīstītajās rietumu valstīs arhitektūras un tās teorijas attīstība jau kopš 20.gs. 60. gadiem ir bijusi samērā cieši saistīta ar sociālajām zinātnēm. Latvijā tas ir bijis savādāk, arhitektūras izglītība vairāk centrēta uz dizainu, uz formu, kas izrietot no funkcijas. Pilsētbūvniecība un teorija vispār nekad nav bijusi stiprā puse. Ja nu vienīgi – arhitektūras vēsture un restaurācijas teorija un prakse.

Latviešu valodā pat nav bijis adekvāta tulkojuma angliskajiem neighbourhood un community. Bija mikrorajons, tomēr šis jēdziens attiecināts pārsvarā tikai uz pēckara gados celtajiem daudzstāvu dzīvojamo ēku rajoniem. Piedevām — ar to galvenokārt saprot apbūvi un infrastruktūru, neietverot vietas iedzīvotāju kopumu. Vārds komūna šai kontekstā skan kaut kā neierasti. Biežāk lietots — kopiena. Pēdējā laikā gan arvien biežāk lieto vārdu apkaime, kas minēts arī jaunajā Rīgas attīstības plānā. Jācer, ka šis vārds ieviesīsies plašākā apritē.

Pilsētas publiskajā telpā cilvēki iemācījās uzklausīt atšķirīgus viedokļus un pieņemt tos. Rīga gribētu būt par metropoli, ja ne visas Eiropas, tad katrā ziņā Baltijas mērogā gan. Viens no metropoles vienkāršotiem skaidrojumiem varētu būt pilsēta, kurā „viss kas notiek” — vieta, mezgls vai rumba (hub) visdažādākajām aktivitātēm, savstarpējai komunikācijai, mijiedarbībai, jaunu ideju attīstībai. No vienas puses — tā ir centrs, no otras — tā pati sevī ietver daudzu centru vai polu ideju.

Rīga ir visai centriska (monocentriska) pilsēta. Guļamrajoni nenozīmē centrus. Pieņemu, ka kādreiz Rīga bija ievērojami vairāk daudzcentriska. Jo centrs nenozīmē tikai māju daudzumu, apbūves sablīvējumu, manuprāt, tas vispirms ir vietas iemītnieku apziņā, viņu piederības izjūtā. Es domāju lokālās identitātes — Āgenskalns, Torņkalns, Mežaparks, Grīziņkalns, Maskavas priekšpilsēta — tās noteikti ir vietas, kurām noteikti piemīt sava identitāte. Taču pēckara gados šādas identitātes stipri noplicinātas, pilsētā ierodoties milzīgam skaitam ieceļotāju, pārdēvējot ielas, izdomājot pilsētas rajonus ar svešiem nosaukumiem.

Pilsētas kultūra ir par policentrisku pilsētu, pilsētu ar attīstītiem rajoniem un apkaimēm, par vietējām identitātēm. Manuprāt, pilsētnieciskās, pilsoniskās aktivitātes ir tās, kas raksturo metropoli. Šai ziņā atbalstāmi liekas tādi pasākumi kā kādu rajonu vai ielu svētki — tādi kā nesenie Āgenskalna un Kuldīgas ielas svētki Pārdaugavā, savā ziņā arī Mūrnieku ielas svētki Grīziņkalnā. Jo tie nostiprina piederības sajūtu, rosina pilsonisko aktivitāti. Galu galā — padara «nevietas» par «vietām».

Šai tēmā gribētos iekļaut materiālus par Ķīpsalas un Kalnciema ielas aktivitātēm, par Karostu Liepājā, par Užupes republiku Viļņā. Komūnas, skvoti, grafiti, aizbūvēti balkoni, kafejnīcas un kebabu ēstuves, kioski, velosipēdu kultūra, urban tribes — arī tas ir par pilsētas kultūru.

Te būtu vieta runāt par latviešu pilsētniecisko pieredzi vispār. Arī apstrīdot mītu par pilsētu kā kaut ko pretēju un naidīgu latviskajam, mītu par to, ka īsts latvietis labi var justies tikai laukos. Par to, kā latviešiem, kam kopumā ir ļoti maza lielpilsētu pieredze, pieņemt un stiprināt pilsētas kultūras vērtības — toleranci un pilsonisko apziņu.

Arī A4D lasītāji aicināti līdzdarboties, ierosinot tematus un sūtot materiālus rakstiem.