Pikseļu pilis pret Arsenāla pamatīgumu

Ielūkojies mediju skatījumā uz gada notikumu arhitektūrā, Edgars Treimanis deva ieskatu kolorītā kriticismā. Ēkas pārdzīvo radītāja un savu mūžu, tādēļ to pārveidošana līdz nepazīšanai būs vienmēr aktuāls uzdevums. Ulda Pīlēna simpātijas izpelnījās Somijas snieguma spēcīgums, kas rāda sabalansētu eksporta politiku, industriju un kultūru. Atraktīvāko priekšnesumu, komentējot attēlu izlasi, sniedza arhitekts Reinis Liepiņš, kurš manītās stilu tendences iedalīja četrās grupās.

Ko par Venēciju runāja Liepājā, kad Liepājā praktizējoši un pilsētu mīloši arhitekti tika aicināti dalīties pārdomās par 9. starptautisko arhitektūras izstādi Metamorph Venēcijas biennāles ietvaros? Pasākums bija sagrupēts secīgi veiksmīgai uztveres gramatikai. Ievada iespaidi iztirzājumā nonāca līdz secinošām prognozēm, ko vainagoja kosmopolītisks vērtējums. Pēcpusdienā dalībnieki devās ekskursijā pa pilsētu, vakarā neformāli tikās ar Liepājas mēru Uldi Sesku klubā V —10.

Skices

No piezīmēm blociņā arhitekte Ausma Skujiņa dzīvīgi iepazīstināja ar Venēcijas Arsenāla un Dārzu izvietojumu un īsi ieskatījās izstādes saturā, atzīmējot favorītus — Īrijas, Skotijas, Vācijas paviljonus un no dabas atvasinātos objektus.

Pilsētplānošana

Attīstības atskaitēs trīs slāņus saskatīja plānošanas speciālists Edgars Bērziņš: retrospektīvo, tematisko un globalizācijas pārvērtības dokumentējošo, ko kā saasinātu trešo valstu problēmu savā instalācijā demonstrēja beļģi. Pieminot Nīderlandi kā Eiropas apbūvētāko valsti, kur modernā gadsimta laikā apbūves teritorija pieaugusi desmitkārt, arhitekts atzina, ka eiropeiski savienotajos traukos sekos telpiska izlīdzināšanās. Maz ticis skarts mājokļu jautājums, taču izcelta bijusi tēma par bezgalīgo pilsētu. Skaitļi ir katastrofāli. Katru dienu apbūvējums pieaug par 205 hektāriem, Vācijā vien par sešiem kvadrātmetriem sekundē.

Ūdensmalas

Arhitekts Uģis Kaugurs nolasīja konspektu par pilsētām uz ūdens, kuru izpētes centrs atrodas Venēcijā. Krastmala ir unikāls resurss, kura potences daudzviet izčūkst neziņā. Arī Liepājā no 65 km garās ūdens līnijas izmantoti tiek tikai 10 km — pludmalēm. Pasaules piemēri pierāda, ka ne tikai ostu teritorijas pārtop uzdzīves karuseļos, ūdens tuvumā ir ģenerējies Bilbao efekts, aizvien dzimst jaunas lielpilsētas vai tādi pārspīlēti projekti kā zemūdens muzejs Aleksandrijā.

Forma

Atraktīvāko priekšnesumu, komentējot attēlu izlasi, sniedza arhitekts Reinis Liepiņš, kurš manītās stilu tendences iedalīja četrās grupās: organiskā arhitektūra — pūšļi un ainaviskie apjomi, rastru, gaismas caurlaidības vai materialitātes estetizētas čaulas, jaunais konstruktīvisms un parastās ēkas citādā traktējumā. Kā zvaigznīte eksponētās arhitektūras panorāmai tika uzslava igauņu nepiespiestībai. Viņaprāt, salīdzinot izstādes priekšmetus ar norises vietu, pikseļu pilis zaudējušas vēsturiskās Arsenāla ēkas pamatīgumam.

Hronika

Īpaši sagatavotu, koncentrētu pārskatu par Latvijas ekspozīcijas izveides gadu Liepājai veltīja LAS priekšsēdētājs arhitekts Juris Poga. Liepājas loma tajā atkrita pēc finanšu modeļa akcepta. J.Poga uzskata, ka Latvijas dalībai izstādē bija informatīva jēga, ko pamato plašais arhitektu sabiedrības apmeklējums. Viņš cer, ka kolēģu pieredze stimulēs iniciatīvu plānot nākamo nacionālo gājienu vispasaules arhitektūras parādē.

Analītika

Arhitekta Ulda Pīlēna simpātijas izpelnīja Somijas snieguma spēcīgums, kas rāda sabalansētu eksporta politiku, industriju un kultūru. Bālo priekšstatu par eksotiskās Dienvidamerikas arhitektūru spodrinājuši Panamas un Kostarikas pieteikumi, savukārt valstisku apjukumu apliecinājušas bijušās Dienvidslāvijas republikas. Tātad valstīs ar neskaidru ideoloģiju, funkcionāli nepieciešamo kultūras celtņu simbolika ir dezorientējoša vides nākotnei. Vispārēji dominējušas 60.gados uzsāktās bionikas tradīcijas, kuru virzība vērojama materiālā izpratnē. Novitāte ? silikona tehnoloģijas korejiešu darbos iezīmē nesenās arhitektūras teorijas pārnesumu reālajā dzīvē kā šī posma noslēgumu. Izveidojot ļoti sistemātisku ekspozīciju, kurators Kurts Fosters ļāvis saprast provokatīvo — šī biennāle ir beigas sākumam. Tehnoloģiskai eklektikai. Tāpat kā XIX gadsimta beigu tehniskais uzplaukums ietekmēja kultūrtelpu, šobrīd pagātne tiek reflektēta ar mūsdienu intensitāti. Kultūras līnija arhitektūrā ir sasniegusi piesātinājuma pakāpi, kas sekmēs jaunu — bioloģisku askētismu.

Jautājot, kā Latvijas arhitektiem pieslieties globālās domāšanas procesiem, U.Pīlēns meklē motivāciju sekojošajam startam. Vai tā būs līdzīga šveiciešiem, kas filozofē sociālās kategorijās? Beļģu pētījumam par vides transformācijām? Vai piemērosimies Skandināvijas ne tik ekspresīvām, cik tehniski augstvērtīgām telpiskām definīcijām? Vai Eiropas vidienes valstu eklektiskajām izpausmēm? Divu gadu laikā pasaulē notiks strukturālas izmaiņas. Enerģijas un dabīgo resursu krīze un kristīgās civilizācijas reakcija uz terorismu analogi kā viduslaikos uz pilsētu ugunsgrēkiem radīs jaunu pieeju urbānismam. Tā būs diversificēta riska arhitektūra.

Kritika

Latvijas ekspozīcijas līdzautors arhitekts Edgars Treimanis piebilda, ka biennāle ir komerciāls šovs ar reklāmas saukli — kas notiek arhitektūrā? Ielūkojies mediju skatījumā uz gada galveno notikumu arhitektūrā, viņš deva ieskatu kolorītā kriticismā un atziņās. Ka ēkas pārsvarā pārdzīvo radītāja un sev paredzēto mūžu, tādēļ to pārveidošana līdz nepazīšanai būs mūžīgi aktuāls uzdevums. Ka ne vien novietne iespaido ēku, arī pati ēka maina apkārtni, kļūstot par ainavas sastāvdaļu. Jau kataloga priekšvārdā K.Fosters precizējis šīs arhitektūras miriādes uztveri, kas nozīmē atteikšanos no aizspriedumiem, izvēlētā darba un pašam sevis pētīšanu.

Dž.Vorslijs no The Daily Telegraph rakstā Burbuļi, kastes un lielmanīgi žesti vaicā: «Kā arhitektūra atbild pasaulei, kas nepārtraukti mainās?» Izrādās — ar īpašiem apjomiem. Garajās Arsenāla zālēs valda izliektu, savītu, locītu formu orģija. Modernie arhitekti uz allaž nestabilo pasauli reaģē, radot ēkas ar pastāvīgai maiņstrāvai pakļautu izskatu. Maldi. Ar uzbūvēšanas brīdi arhitektūra kļūst paliekoša. Arī burbuļa realitāte ir tikpat cieta kā senlaiku rātsnamam. Vairums izstādīto ēku neslēpj pamatīgu argumentu drošībai, bet gan datorizētas formveides apmātību.

R.Indžersols no The Architects Newspaper ar publikācijas nosaukumu No vaļa vēdera ironizē par Arsenāla amfilāžu atlantīdisko iekārtojumu: «Galvenās ekspozīcijas stils ir nenoteikts un neotēlaini augstprātīgs. Halucinogēno abstrakciju laukā Vitrūvija kanona trijotnei vieta nav.» Ne pielietojamībai, ne noturībai, pat baudījums ir nopulgots. Hibrīdās arhitektūras valoda ir noslēgta, grūti piemērojama, bezjēdzīga un lemta izmiršanai. Neparocīgās ģeometrijas proponē projektu tehnisko šaurību un dārdzību. Dabisko formu simulācijā manāmas bažas par apkārtējo vidi, bet mēģinājumu izvērtēt sociālo vai ekoloģisko viedokli nav. Koncentrēšanās notikusi uz attīstītā kapitālisma kultūras elitei pievilcīgo mirkļa gaumi — jauno ekspresionismu.

Pa ceļam un izstādē ievēroto ēku TOP ar komentāriem:

Grācas Kunsthaus, arhitekts Pīters Kuks, www.kunsthausgraz.at
Arhitektūra kā resurss, kas nes pilsētai labumu. (E.Bērziņš)
Agresīva, ja pilsētvidi patērē ikdienā. (R.Liepiņš)
Arhitektūras skulptūra kā konflikta zīme, jo ignorē modernisma sakabi ? forma plus funkcija. Formas represija saturam atgādina par ASV Brīvības statuju, kuras interjers ir izmantojams, taču pakārtots ārējam apveidam. (U.Pīlēns)

Palmanova, ideālā pilsēta Itālijā, 1593, www.palmanova.it
Pilsēta muzejs, bet ne cilvēku dzīvošanai. (A.Skujiņa)
Tūrisms dara nebaudāmu pilsētas tēlu, kurš mainās tikai izkārtņu mērogā. (E.Bērziņš)

Stavangeres koncertzāles projekts, Plot, www.plot.dk
Objekts kā dabas daļa. (A.Skujiņa)
Zūd robeža starp ārtelpu un iekštelpu. (E.Bērziņš)

Liepājas domes un Būvvaldes rīkotā vides veidotāju tikšanās Metamorfozes. Venēcija — Liepāja notika 12. novembrī Liepājas Latviešu biedrības namā. Semināra organizatore un idejas autore ? Vecliepājas arhitekte Gunta Šnipke.